Par taisnošanos citu priekšā

Žurnālista viedoklis

Ar viedokļa izteikšanu par nopietnām sabiedriskās, politiskās dzīves tēmām, negudri remontētiem ceļiem un projektos nelietīgi izšķiestajām naudām man ir diezgan švaki. Bieži vien man nemaz nav viedokļa. Jautājumi, kas mani interesē, nereti ir tik spontāni un amizanti, ka, skaidrojot atbildes, mans jautājums izvēršas par joku diskusiju, kā rezultātā gudrāka nepalieku. Piemēram, šodienas «Starpbrīža» lapā, kur caurrunāju skumjas anekdotes tematiku, nonācu pie secinājuma, ka nezinu it kā pašsaprotamas lietas. Suns rej, kaķis ņaud un pele pīkst, bet ko dara āzis? Tad nu panesās dažādi joki, ka šis nobijies klusē. Tāpat šķetināju mīklu: ja āzis ir kazas kungs un kaza, tāpat kā aita, blēj, ir tikai loģiski, ka āzis blēj līdzi, — ko citu darīs?
Ja atkāpjamies no ne tik nopietnās ievaddaļas, nevaru neizteikties par tēmu, kas šķiet aktuāla dažādās dzīves jomās, proti, par atskaitīšanos un par taisnošanos citu priekšā. Bieži vien šie vārdi tiek uztverti kā sinonīmi, bet tā jau gluži nav. Atskaitīšanās ir nepieciešams elements ikviena dzīvē — attiecībā pret sevi, ģimeni, darba kolēģiem, darbavietu un sabiedrību atkarībā no ieņemamā amata. Patiesībā jau bez tās nav izaugsmes. Ja neizvērtē sevi, savu attīstību, sasniegumus, progresu vai regresu, tad tu dzīvo rutīnā, peldi pa straumi kā beigta zivs vai esi iestrēdzis kaut kādās nejaušībās. Tas liek secināt, ka nav arī nekādu mērķu, jo tie virza, dzen uz priekšu un liek ieņemt aktīvu gatavības pozīciju. Kā mācu bērniem — sevi salīdzināt vajag ar sevi. Jā, izklausās interesanti, bet tā patiešām vajadzētu darīt. Ne ar vienu citu sevi salīdzināt nevajag. Tas pat ir aizliegts. Kā kaut ko unikālu vari salīdzināt ar otru unikālo? Tur vienmēr rezultātā būs vai nu paaugstināšanās vai pazemināšana. Katram taču ir savs stāsts, raksturs, pieredze un dzīves uzdevums. Ja pašam liekas, ka stāvi stabili un esi augstāks par citiem, pēkšņi var sanākt tāda pendele, ka esi gar zemi, un pilna mute arī ar zemi. Vajag paskatīties uz sevi pirms gada un tagad un izdarīt secinājumus. To vajadzētu praktizēt visiem, jo tad nebūs laika skatīties uz citiem. Arī dažādos amatos bez atskaitīšanās nevar, jo tā ir obligāta prasība kārtības ruļļos. Cik tas ir nopietni, tas jau ir cits jautājums. Ja par kļūdām, kuras ietekmē visu pilsētu vai pat valsti, viens čoms otram pamāj ar pirkstu un saka: «Nu, nu, nu! Šitā vairs nedari!» un nekā cita par to nepienākas, redzams, ka viss ir formāls, tātad nedarbojas.
Ja runājam par taisnošanos citu priekšā, saprotu, ka tā cilvēkiem ir dabiska tieksme. Mums daudziem kādas netaisnības gadījumā gribas paskaidrot, ka nebijām vainīgi, ka mūs piemānīja un ka tas, ko runā kāds neģēlis, ir meli. Gribas uzrakstīt veselu depešu ar lietišķajiem pierādījumiem un pielikt pie afišu staba, kas parādītu, kāds nekrietnelis ir bijis otrs cilvēks, bet patiesībā bieži vien jādara pilnīgi pretējais. Jāaizver mute, jāklusē un šī situācija jāatlaiž, jo tad, kad tu sāc kādam taisnoties, tas parāda, ka neesi par sevi pārliecināts un otrs tevi savā ziņā kontrolē. Tāpat taču katram būs sava alga, no tā neizbēgt! Pacel galvu augstāk un pat nedomā taisnoties un paskaidrot. Ja kaut kur netiec, vari pieklājīgi atvainoties un pateikt, ka nebūsi. Nav jāraksta paskaidrojošs referāts, kāpēc netiec, it sevišķi, ja jūti, ka tevi mēģina kontrolēt un izdarīt spiedienu. Uzvarēsi tad, kad nepakļausies šai afērai. Cilvēkam vienkārši apniks. Galvenais ir nezaudēt pieklājību un neļauties provokācijām, saglabājot mieru prātā un sirdī. Un tas nemaz nav grūti. Gluži tāpat kā izrēķināt, cik ir divi plus divi, ja apzinies, kas tajā brīdī notiek.
Šādas domas man nāca prātā arī tad, kad izlasīju pašvaldības aptaujas atspoguļojumā, ka mūsu laikraksts ir pārāk dārgs vidusmēra ģimenei. Bieži arī privāti šādu vēstījumu esmu saņēmusi. Pēc tam jānolaiž tvaiks un jāmēģina lēnprātībā paskaidrot, kas veido laikraksta izmaksas. Jā, agrāk tā darīju, bet kādēļ? Tad, ja tev kaut kas ir lielā cieņā, kaut vai neēdīsi, bet nopirksi kāroto. Tādi mēs esam. Kaut kam vērtīgam un iecienītam mēs atrodam gan laiku, gan naudu pat tad, ja tās nav īpaši daudz. Mums patīk papukstēt, pasūdzēties, neko nemaksāt un visu saņemt uz paplātes, bet nekad, nekad pie labas mantas ar tādu domāšanu tikt nevar. Par visu ir jāmaksā sava cena, jo tad tas tiek cienīts un vērtēts augstāk. Bezmaksas biļetenus daudzi no pastkastes pat neizņem un izmet turpat atkritumu urnā. Un kas tad pērk žurnālus ar dzelteno saturu? Vai ne tie paši, kuriem pašu «produkts» par dārgu? Varbūt kļūdos. Ja tā, tad atvainojos. Tie tādi pašas vērojumi, kas nebūt nav neapgāžama patiesība.