Paļaujas, ka Talsu novadam būs noderīgs

Personības

Bijušā Kolkas pagasta pārvaldes vadītāja Alda Pinkena līdz šim aktīvo darbošanos piekrastes ļaudis ir pamanījuši. Viņš 12 gadu garumā ar īsu pārtraukumu vadījis pārvaldi, bet kopš šā gada pašvaldību vēlēšanām uzņēmies pienākumus Talsu novada domes vadības līmenī. Jūnijā notikušās pašvaldību vēlēšanas parādīja viņa darba novērtējumu — Kolkas vēlēšanu iecirknī liels atbalsts no iedzīvotāju puses un, kas interesanti, — neviens svītrojums. Pats Aldis sarunā atzīst, ka tas uzliek pienākumu nepievilt doto uzticību.

— 1. jūlijā tevi ievēlēja Talsu novada domes priekšsēdētāja vietnieka amatā. Ir cilvēki, kuri tevi pazīst, bet gan jau kādiem esi arī mazpazīstams. Ko tu teiktu par sevi — kas tu esi?
— Īsumā sakot — Talsu novada iedzīvotājs kopš senseniem laikiem. Visu apzinīgo mūžu man bijusi saistība ar šo pusi. Mani noteikti nevarētu saukt par ienācēju, tādu, kurš nepazītu Talsus un vietas šeit apkārt. Lielākā darbošanās līdz šim vairāk bijusi lokāla — Kolkas pusē, piekrastē. Nekad neesmu mēginājis no turienes mukt vai virzīties vairāk uz centru, meklējot lielākas un labākas iespējas. Man tās vienmēr bijušas vietā, kur dzīvoju. Šī novadu reforma piespieda pieļaut domu, ka ir pagājis pietiekami ilgs laiks un būtu nepieciešams pakustēties, nevis turpināt ierasto dzīves ritmu.
— Ja esi vietējais, vai tas nozīmē, ka vienmēr esi dzīvojis Kolkā?
— Lielāko, apzinīgāko, skaistāko dzīves daļu esmu tur pavadījis, jo Kolkā dzīvoju kopš 1992. gada. Tas ir vairāk nekā jebkur citur. Es sevi saucu un uzskatu par kolcenieku. Dažādās vietās dzīvots arī pirms tam. Piedzimu Ventspilī, bērnībā dzīvoju un līdz 8. klasei mācījos Rojā. Pēc mācībām Rīgā ceļš atkal atveda atpakaļ.
— Kas notika pēc 8. klases beigšanas Rojas vidusskolā?
— Uzsāku mācības Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā. Skolas gados vienmēr patika krāmēties ar vadiem — visu, ko var ieštepselēt un kas saistīts ar elektrību. Jaucu un liku atpakaļ kopā, reizēm varēju salikt, reizēm ne. Tas vienmēr šķitis interesanti un aizraujoši, pat tagad. Puikām jau lielākoties patīk kaut ko remontēt. Citam tas ir mocis, vēl kādam — ar koku darboties. Man tās bija dažādas ar elektrību darbināmas ierīces. Esmu radiotehniķis — tas ir tas, ko reāli māku darīt, — savaldīt dažādas ar elektrību darbināmas mantiņas. Ja runājam par padomju tehniku, tā mazliet iespringstot, vēl tagad atcerētos, kas un kā labojams. Mūsdienās ar tehniku ir citādāk. To salabot daudzreiz ir neiespējami, jo tā vienkārši nav paredzēta ilgai lietošanai un vieglam remontam. Arī cilvēku rīcība ir mainījusies. Daudzi vairs necenšas šādas mantas glabāt. Tajos laikos, kad industrija un elektronika nebija attīstījusies, cilvēks ar vienu ierīci nodzīvoja daudzus gadus un vēl atstāja mantojumā. Pie labas uzturēšanas bija tehnika, kas labi kalpoja. Labas lietas tolaik taisīja armijai, kosmosam; ikdienas lietošanai bija pieejams tas, kas bija.
Tolaik Latvijā varēja iegūt izglītību, lai jaunie speciālisti strādātu rūpnīcās. Latvijā pazīstamākās bija VEF Radiotehnika un rūpnīca «Alfa», kam bija laba slava visā Padomju Savienībā. 1989. gadā pabeidzu tehnikumu un iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā, lai turpinātu apgūt tehnikumā iegūtās zināšanas jau augstākā līmenī. Iespējams, tā tas arī būtu noticis, ja nebūtu jaukais 90. gadu sākums, kad daudz kas mainījās un vairs nevarēja ieraudzīt iepriekšējo nozīmi. Arī rūpnīcas lēnām pārtrauca savu darbu. Tolaik man piedāvāja darbu Kolkā, kur bija zvejnieku kolhoza «Banga» rūpnīca. Ilgi nedomājot, nobeidzu kārtējo semestri augstskolā un 1992. gadā ierados Kolkā. Tā arī Rīgā vairs neatgriezos. Kā atbraucu 22 gadu vecumā uz Kolku, tā paliku!
— Pieminēji 90. gadu sākumu. Tas bija liels neziņas laiks, notikumi Rīgā un kaimiņvalstīs, kas arī bija ceļā uz neatkarīgas valsts atjaunošanu… Kādas tolaik bija tavas kā jauna cilvēka izjūtas?
— Apkārt viss mutuļoja. Kā varēju neiesaistīties? Studenti piedalījās barikādēs, septiņas dienas arī es biju Vecrīgā. Barikāžu laikā daudzi nedomāja, kā varētu būt. Pirms tam jau nekas tāds nebija noticis. Nebija pieredzēti līdzīgi notikumi, kas būtu kā paraugs. Ja tā laika jaunieši būtu redzējuši karu, varbūt justos un domātu citādāk. Radio bija aicinājums iet, un mēs gājām! Process par latviskās apziņas ārā izvilkšanu jau notika pirms tam, arī ārzemju latvieši aicināja. Tā laika notikumi parādīja, ka var lēnām par kaut ko izteikt neapmierinātību… Šie notikumi spilgti palikuši atmiņā. Priecājos, ka varēju būt Rīgā, piedalīties procesos, kas vēlāk beidzās ar kaut ko īpašu, — savas valsts neatkarības atgūšanu.
— Redzot pašvaldību vēlēšanu zemo aktivitāti un domājot par barikādēm, liekas — kā tad tā — 90. gadu sākumā cilvēki iestājās par savas valsts neatkarības atgūšanu, bet tagad, kad ir dota brīvība, iespēju izvēlēties savus priekšstāvjus vietvaru līmenī daudzi neizmanto.
— Pieļauju, ka daļa cilvēku, kuri bija barikādēs, nospļaujas, sacīdami, ka ne par pašlaik notiekošo sviestu gājuši uz barikādēm. Otrs viedoklis — tas, kā pašreiz dzīvojam, cilvēkus apmierina. Tas noteikti ir apstākļu kopums. Cilvēkiem ir dota iespēja izvēlēties. Es esmu no tiem, kuri uzskata, ka cilvēku izvēle ir būtiska un tā ir jāņem vērā. Brīdī, kad pilsoņiem reizi četros gados iedod šo izvēli, bet cilvēki to neizmanto, tad tikai sevi, nevis citus var vainot, ka kaut kas deputātos neapmierina. Ja tu nepiedalies, zirgs iet un iemin savas takas pēc savas gribas, un tu kā vēlētājs nemēģini šo procesu vadīt kaut vai reizi četros gados!
— Kā, dzīvojot un strādājot Kolkā, nonāci vietējā politikā?
— Pirmā saskare ar vietējo politiku bija 1997. gadā, kad mani uzrunāja startēt pagasta padomes vēlēšanās. Mani ievēlēja, un pēc četriem gadiem vēlētāju uzticības mandāts tika dots vēlreiz. Tolaik darbs mazā pašvaldībā un valsts attīstībā bija samērā interesants. Bija pagājuši desmit gadi, un attīstībā bijām tikai bērnu autiņos. Gatavojāmies stāties Eiropas Savienībā. Deputātiem bija iespēja braukt pieredzes apmaiņā uz attīstītajām Eiropas Savienības valstīm, skatīties, kā tiek organizēta ūdensaimniecība, apkure, iegūti atjaunojamie elektroenerģijas resursi. Tolaik ļoti daudz ko varēja apskatīt un uzzināt. Tas bija labs posms vietējām pašvaldībām, lai mācītos un gūtu zināšanas, ko pirms tam nekur nevarēja apgūt. Visi bijām beiguši padomju laiku izglītības iestādes. Ko gan zinājām par demokrātiju un visām ar to saistītajām lietām? Par dzīvi Eiropas Savienībā, Briselē, NATO zinājām galvenokārt no padomju laiku avīzēm. Interneta taču nebija.
Aizvadot divus deputātu sasaukumus, 2005. gadā šķita, ka pietiek, līdz ar to vēlēšanās nepiedalījos. Paralēli deputāta pienākumu pildīšanai tolaik strādāju uzņēmumā «Baltijas zivs» par tirdzniecības vadītāju. Ražojām saldētu zivju filejas — ar galveno tirdzniecības fokusu uz Rietumiem. Biju tas, kura uzdevums bija organizēt pasūtījumus un to izpildi, dalību izstādēs.
— 2019. gadā, kad nu jau bijušā Dundagas novada vadība tevi pēkšņi atlaida no amata, sapulcē Kolkā izskanēja, ka biji pārvaldnieks, kuru iedzīvotāji izvirzīja apstiprināšanai amatā 2009. gadā.
— 2008. gadā bankrotēja uzņēmums. Notika iepriekšējā administratīvi teritoriālā reforma, un no Kolkas un Dundagas pagastiem izveidojās Dundagas novads. Aldonim Zumbergam, kurš vēlēšanās bija ieguvis stabilu vairākumu, bija prātīga doma — dot iespēju iedzīvotājiem Kolkā demokrātiskā ceļā izvēlēties pagasta pārvaldnieku. Notika iedzīvotāju kopsapulce, un izveidojās Kolkas ciema valde ar mērķi pārstāvēt iedzīvotāju intereses domē. Ciema valdes uzdevums bija ieteikt pagasta pārvaldes vadītāju. Toreiz valdē biju arī es, un mani izvirzīja jeb ieteica apstiprināšanai pārvaldnieka amatam, ko dome arī atbalstīja. Svarīgākais mērķis bija sasniegts — iedzīvotāji paši izvirzīja savu pārvaldnieka amata kandidatūru. Manā ieskatā tas ir stipri nopietnāks konkurss, nekā formāli izsludināta vakance. Kolkas gadījums bija tas, kur iedzīvotāji pateica, ko vēlas!
— Pārvaldnieka amatā ar mazu pārtraukumu esi bijis no vienas reformas līdz šai reformai, kad atkal apvienojas teritorijas, kas agrāk bija Talsu rajona robežās. Pēdējā darba diena pārvaldnieka amatā tev bija 2021. gada 30. jūnijs. Kādi bija šie gadi?
— Ļoti interesanti un dinamiski. Ir gandarījums redzēt rezultātu daudzajām idejām. Tas bija pietiekami ilgs laiks, lai īstenotu arī to, kas sākotnēji šķita neiespējams. 12 darba gadi ir ilgs periods arī dažādu tehnoloģiju, valsts un politikas attīstībā. Tas nav garlaicībā vai rutīnā pavadīts laiks! Kā ikvienā darbā, neiztikām arī bez grūtībām. Dundagas novads nebija vienkāršs. 12 gados man ir bijuši 11 vadītāji — izpilddirektori un pienākumu pildītāji. Tu visu laiku saņem jaunus vadītājus. Pie šādas rotācijas ir jābūt ļoti patsāvīgam, lai tevi neietekmētu tas, ka vadītāji nāk, iet un katram ir savas domas. Ja vēlies kaut ko panākt, tev jādara tas, ko esi nolēmis, arī tad, ja kārtējam vadītājam šķiet, ka tas nav vajadzīgs.
— Ņemot vērā pašvaldības darbā aizvadīto laiku, var teikt, ka šo darbu tu labi pārzini un tev nekas nav svešs.
— Tāda novada izpratnē, kāds bija Dundagas novads, pēc uzbūves, struktūras un darbības man nebūtu nekādu jautājumu — ne no institucionālās uzbūves, ne no funkcionālās puses. Šos gadus esmu strādājis izpildvarā, kas it kā nozīmē, ka dome nolemj un es izpildu, taču Dundagas novada gadījumā nācās lēmumu pieņēmējus ne reizi vien pabikstīt, lai paveiktu un iekustinātu lietas, kas man kā pārvaldniekam bija vajadzīgas. To nevar izdarīt, ja nepārzini savas tiesības un pienākumus, likumus un normatīvos aktus. Ja tā nav, tad tu sēdi, klausies, ko tev saka un visam akli piekrīti. Tas nebija mans gadījums.
— 2019. gada augusta sākums, kad Dundagas novada domes ārkārtas sēdē piektdienas vakarpusē tika pieņemts lēmums tevi atbrīvot no pārvaldes vadītāja amata, bija kā sniega bumba tālākajiem notikumiem Dundagā, kas izskanēja plaši Latvijas mērogā. Atskatoties uz notikušo, ko tu par to varētu pateikt?
— Gribu cerēt, ka tā bija viela pārdomām pilnīgi visiem, kuri šajā procesā bija iesaistīti. Ar ironiju varu teikt — paldies Dundagas novada domei par priekšvēlēšanu kampaņu. Caur šo procesu ļoti daudzi valstī uzzināja par tādu Kolkas pagasta pārvaldes vadītāju. Manā gadījumā šis notikums bija nepieņemama pašvaldības patvaļa, ko, kā izrādās, var izpildīt pretēji visiem loģikas un valstī noteiktajiem likumiem; klaja spēka demonstrācija, kura likumsakarīgi šobrīd ar tiesas spriedumu ir atzīta par pretlikumīgu. Otrs aspekts bija apbrīnu izraisošā cilvēku aktivitāte brīdī, kad jāceļas un jāizsaka neapmierinātība par notiekošo. Katrā ziņā sirsnīgs paldies iedzīvotājiem par iesaistīšanos — padomiem, kritiku un atbalstu svarīgos brīžos visu gadu garumā! Tas ārkārtīgi palīdz un motivē! Patiesībā uz šo jautājumu vajadzētu skatīties visas valsts mērogā. Apzināti, tīši radīt kaitējumu (gan finansiālu, gan reputācijai) pašvaldībai nedrīkst, tas nav pieļaujams un ir aizliegts. No 2020. gada pavasara aicināju gan Dundagas novada domi, gan deputātus un atbildīgo ministriju izvērtēt un paskaidrot, kurš ir atbildīgs par to, ka nu jau bijušajam Dundagas novadam radušies zaudējumi. Sakāmais, ka mums ir politiskā atbildība, patiesībā neko nenozīmē. Vēlētāju priekšā tā ir tukša skaņa. Ja esi ar savu rīcību radījis zaudējumus, atbildi par tiem! Tas ir tas, kas valstī kopumā būtu maināms. Nevarēju vienkārši izlikties, ka tas bija pareizi un pieņemami. Ir jārāda, ka par savām tiesībām var arī pastāvēt. Mēs dzīvojam tiesiskā, demokrātiskā valstī. Valsts pārvaldei ir jārāda piemērs, ka tā ievēro tiesības un pienākumus, ka tai nav savu interešu un ar savu rīcību tā nerada zaudējumus.
— Ko tu vēlētos paveikt, esot Talsu novada pašvaldības priekšsēdētāja vietnieka amatā?
— Es negribētu teikt, ka esmu šeit, lai Talsos uzbūvētu multihalli, Kolkā — tirgu vai pabeigtu vēl kādas lietas. Šādi darbi taps pēc iepriekš izveidota plāna, jo nepieciešamie lēmumi jau ir pieņemti un tos vienkārši neieciešams īstenot. Esmu pārliecināts, ka iedzīvotāji uzskatīja, ka man šeit jābūt manu darba spēju, prasmju, zināšanu vai domu gājiena dēļ. Man nekas cits neatliek kā turpināt to, ko esmu darījis līdz šim. Novadam jāattīstās sabalansēti un harmoniski un ikvienam iedzīvotājiem jāsaņem tie pakalpojumi, kas katrā vietā viņiem nepieciešami. Esmu viens no tiem, kuri ievēlēti no tā sauktajiem mazajiem novadiem. Paļaujos, ka ar savu līdzšinējo pieredzi pašvaldības darbā Talsu novadam būšu noderīgs.
— Vai atliek laika atpūtai un vaļaspriekiem?
— Kad ir iespēja, protams, atpūšos. Joprojām kaut ko piņķerējos ar elektroniskajām lietām, jo mūsdienās plašās iespējas nevar aptvert. Visas tās gudrās mājas, datortehnoloģijas… Man patīk darboties un darīt visu, lai tās palīdzētu cilvēkiem labāk dzīvot.