Novērtēsim šodienu, jo rītdiena mums nepieder!

Personības

Ikdienas raito soli ejot, jūnija pēdējā dienā saņēmu telefona zvanu no sveša cilvēka, kurš runāja tā, it kā mani pazītu. Ar mani tobrīd sazinājās kāds ļoti vaļsirdīgs un runātīgs kungs no Stendes vārdā Reinis Zariņš. Seniors ar vairāku mums kopīgi pazīstamu cilvēku starpniecību bija sadabūjis manu telefona numuru un ļoti vēlējās, lai uzrakstu par viņa lielo sirdssāpi, — netaisnību valsts mērogā attiecībā pret cilvēkiem ar invaliditāti.
Trešdienas rīts jau ievadā pieminētajā datumā bija īpašs, jo intervēju audēju Unu Rozentāli man ļoti iemīļotā vietā — promenādē. Tā kā zvanīja kārtējais svešais telefona numurs un tieši tobrīd notika audiofaila ierakstīšana telefonā, aizsūtīju īsziņu ar jautājumu — kas zvana. Sev raksturīgā manierē, proti, ļoti korekti, lietišķi, precīzi minot informāciju, datumus un laikus, man atbildēja Reinis Zariņš. Bet kas tas par kungu, kura vārds kādreiz jau pazibējis?
Tev pieder tikai šodiena
Ieejot vietnē Facebook.com, biju saņēmusi plašāku vēstuli no novadnieka, un tā mani pārsteidza vēl vairāk. Reinis ziņā pieklājīgi sasveicinājās un uzreiz steidzīgi deva godu Dievam par to, ka sadabūjis manus kontaktus. Man tik ļoti patīk sazināties ar ticības brāļiem un māsām! Tā ir īsta medusmaize. Āķis lūpā bija fakts, ka viņš ir pazinis manu vecmammu, ar kuru diemžēl ģimeņu konflikta un dažādu aplamu tēta mammas izgājienu dēļ nekad mūžā nepārmiju nevienu pašu vārdu, kaut līdz manai pilngadībai dzīvojām vienā miestiņā, bet kā bijis, tā bijis. Tāpat dzirkstelīte acīs pazibēja, kad atklājās, ka viņam labs draugs ir mana tēta pusbrālis, par kura eksistenci uzzināju vien četrus mēnešus atpakaļ. Likās, ka nu tik smelšu atbildes un atklāšu dzimtas noslēpumus. Devu R. Zariņam mājienu, ka varu kādu mirkli parunāt, lai saprastu, ko viņš man grib pavēstīt, pat nenojaušot, ka šis informatīvi bagātais un steidzīgais ievads intervijai, kas ilga vien 20 minūtes, paliks bez turpinājuma, jo nākamās trešdienas pusdienas laikā saņēmu ziņu, ka Reinis pārtraucis šīs zemes gaitas.
Protams, bezgala skumji un žmiedzoši. Pārmetu sev, kāpēc gan nevarēju piezvanīt tai liktenīgajā otrdienā, kad viņam bija slikti… Varējām lūgt, un viņš būtu ticis uz kājām. Ieplānoju interviju nedēļas nogalē, cerot, ka sanāks arī feina vīru lapa, akcentējot neatlaidību un mērķtiecību, aktīvo dzīvesveidu un pat dalību krosā kopā ar savu asistentu. Žiperīgs un varen darbīgs kungs galu galā, bet man ir miers sirdī, ka viņš mūžībā ir devies pie Dieva, jo bija izvēlējies vienīgo ceļu, kā pie Viņa tikt, par ko tieši un konkrēti runā Bībele, proti, grēku nožēlu, sirdī ieaicinot Jēzu. Nav cita veida un nekad nebūs. Tur nav nekādas mistikas. Tad nu apņēmos šī taisnības cīnītāja piemiņai veltīt kādu vārdu, cerot, ka kādam tas būs par svētību.
Tāds tādu ne tikai atrod, bet arī saprot
Reinis rakstīja: «Man ir vajadzīgs preses atbalsts, jo daudzus gadus cīnos pret veselajam saprātam nepieņemamo invalīdu diskrimināciju visās jomās. Sevišķi ar invalīdu apgādi ar tehniskajiem palīglīdzekļiem. Es pats esmu 2. grupas invalīds kopš 1993. gada un 1. grupas invalīds ar kustību traucējumiem kopš 2010. gada.» Lai gan nopietnā saruna nenotika un paspējām vien pārrunāt lielos vilcienos, kas šim kunga ir uz sirds, paguvu uzzināt, ka Reinis bieži bombardējis dažādas ministrijas par netaisnībām attieksmē pret cilvēkiem ar invaliditāti. Steidzīgajai runāšanai starp rindiņām varēja nomanīt kunga mieru un pārliecību par teikto.
«Man steigas un stresa nav. Tas viss ir pagātnē. Mana dzīve bijusi īstas šūpoles, un ar Dieva žēlastību dzīvoju jau gandrīz 30 gadus. 49 gadu vecumā biju pansionātā un man bija jāmirst. Dievs ir brīnišķīgs! Runāju ar daudziem gudriem cilvēkiem un sludinātājiem un sapratu, ka Dievs manu mūžu ir stipri pagarinājis un devis spēcīgu gribu, mērķtiecību, pacietību, tāpēc arī cīnos ar mūsu valsts birokrātiskajām sistēmām. Pirms 11 gadiem neveiksmīgi kritu pa trepēm, paliku riteņkrēslā un uz kruķiem, bet, neskatoties uz to, enerģijas man pietiek. Rakstu uz dažādām, ja jāsaka tieši un skaidri, laupītāju organizācijām — Ministru kabinetu, Saeimu, Labklājības un citām ministrijām, kas sadarbojas roku rokā un izdod tik sarežģītus likumus, ka pat gudri advokāti apjūk. Viņi brīnās, kā ar Dieva gudrību es vairāk nekā 10 gadus tam visam buros cauri,» ieintriģēja Zariņa kungs, liekot manīt, ka viņam ir daudz stāstāmā gan par sevi, gan par netaisnību, pret kuru viņš cīnās.
«Es esmu invalīds jau no 1993. gada un pats taisīju elektriskos braucamos. Esmu braucis ar skūteri, ar pašbūvētajiem ratiem. Negribu lielīties, bet man ir pazīstami daudzi cilvēki ar invaliditāti, kuriem problēmas ir mazākas, bet kuri čīkst un vaid. Es jau piekto gadu braucu ar mašīnu, kas pārtaisīta uz rokas vadību, un ne par ko nesūdzos. Arī baznīcu apmeklēju. Studējot un pētot Bībeli, esmu pamanījis lietas, kuras baznīcās nenotiek pareizi. Tā tāda neērta tēma, bet par to ir jārunā. Baznīcas tradīcijas nevar būt augstākas par Bībelē sacīto. Diemžēl daudzi to neredz un ir garīgi akli,» drosmīgi pauda R. Zariņš, nesaprotot, pie kādas tēmas sarunā īsti pieturēties, jo sakāmā šķita pārāk daudz.
Atmaskojot afēras
Sarunu biedrs vaļsirdīgi pastāstīja, ka viņš atmaskojis afēras augstās institūcijās tieši invalīdiem paredzēto palīglīdzekļu sakarā garu septiņu gadu garumā. Jā, neviens nav oficiāli noķerts un pieķerts, bet Reinim esot pierādījumi par to, kā tiek apieta nodokļu sistēma augstos līmeņos. Sajūtot spiedienu, viņš drošības labad dokumentus ar pierādījumiem nodevis advokātiem. Lai gan mūsdienās populāra ir smiešanās par sazvērestības teorijām (dažas patiešām ir absurdas un ir vistīrākās speciālo dienestu vai noteiktas cilvēku grupas provokācijas, lai šķeltu sabiedrību), Reinis runāja par konkrētām lietām un faktiem, kas dokumentēti. Šī problēma viņam šķita ļoti svarīga, tāpēc viņš veltījis daudz laika dažādu dokumentu pētīšanai.
Piecēlies no nāves gultas
«Manas diagnozes ir diezgan briesmīgas, bet es eju uz priekšu. 49 gadu vecumā pansionātā Laucienē sabiju divus gadus. Mani tur aizveda nomirt. Biju gulošs un pilns ar nedziedināmām slimībām. Tas ir Dieva brīnums, ka esmu dzīvs! Es piekopju elpošanas treniņus, ko iesaka trīs zinātnieki, atklājot, ka mūsu asinīs skābeklis ir par daudz sasaistīts ar hemoglobīnu. To daru jau piekto gadu un drīz būšu ticis galā ar sirds mazspēju, sirds aritmija un pārējām slimībām. Ķīmiskās zāles nelietoju jau 20 gadus un palieku ar katru dienu veselāks. Neslēpju, ka 40 gadus biju alkohola un nikotīna verdzībā. Tagad es no tā visa esmu brīvs. Dieva brīnumi patiešām notiek, ja tiem tic. Problēmu arī tagad ir daudz, bet es tās visas uzticu Dievam un Viņš tās visas koriģē. Man ir arī dārziņš un siltumnīca, pa kuru ņemos un darbojos… Bieži braucu uz jūru un baudu ūdens priekus. Dzīvoju un esmu par visu pateicīgs,» prieku neslēpa Zariņa kungs.
Novērtēsim katru brīdi un cilvēku!
Lai gan ar humoru mēdz teikt, ka ir cilvēki, kurus satiec un uzreiz saproti, ka vēlies visu savu atlikušo mūžu pavadīt bez viņiem, jāsaka, ka R. Zariņš noteikti neietilpa šajā kategorijā. Reti kad nācies runāt ar cilvēku, kuram ir tik plašs paziņu loks. Sirsnība, dzīvesprieks un optimisms pavisam noteikti bijis kā magnēts, kas pievelk līdzcilvēkus. Brīdī, kad viņš sacīja, ka plāno braukt pie mana tēta pusbrāļa Pētera, gribējās saukt: «Reini, jūsu draugs ir mans onkulis, kuru es nekad neesmu zinājusi! Jūs esat tik bagāts! Es braukšu līdzi, lai vairāk uzzinātu par sevi!»
Savas dzīves beidzamajā dienā aktīvais novadnieks zināja, ka aizies mūžībā, jo atstājis video, kurā atvadās no tuvajiem, lūdzot piedošanu visiem, kuriem darījis pāri. Arī tajā neiztrūka šim kungam tik ļoti raksturīgās hronikas veidotāju iezīmes, iesākot ar datumu un vietu, kur ieraksts tapis. Vēl naktī uz 6. jūliju apņēmīgais stendenieks sociālajos tīklos bija ievietojis video ar viesošanos Mērsraga bākas pludmalē un katru dienu licis arī Dieva Vārda apceri, nepārtraukti iemūžinot interesantos dzīves notikumus. Sirds nevar nepriecāties par cilvēku, kurš tik ļoti izbaudījis mirkli un to, kas viņam dots. Novērtēsim arī mēs!