«Mērķis ir virs galvas pacelt to kausu, ko nepacēlām šogad»

Sports

Šosezon vīrusa «Covid—19» ietekme jauniešiem neļāva ne tikai apgūt mācības klātienē vispārizglītojošajās un profesionālajās skolās, bet arī aizvadīt regulārās turnīra spēles. Papildu sezonas pārtraukumam, kas ilga sešus mēnešus, arī liela daļa florbola treniņu tika aizvadīti attālināti. Neskatoties uz sarežģītību un neziņu par sezonas atsākšanos, «Talsu NSS/Krauzers» izcīnīja vietu līdz finālspēlēm, kur 20. jūnijā, stājoties pretī Kocēnu pārstāvētajai komandai «Rubene», Vidzemes Olimpiskajā centrā ieguva sudraba kausu. Uz sarunu par aizvadīto sezonu un tās noslēgumu aicināju Virslīgas komandas treneri Arti Raitumu.

— Sezona no epidemioloģiskā viedokļa iesākās daudzsološi, un līdzjutēji varēja iegādāties pat sezonas abonementus, taču drīz vien to pārtrauca vīrusa uzliesmojums. Kādas atšķirības izjutāt salīdzinājumā ar pērnajām sezonām, kad ik spēli blakus bija komandas līdzjutēji?
— Sezona iesākās diezgan čābīgi — pirmajās piecās spēlēs, kas norisinājās pirms ierobežojumiem, respektīvi, piespiedu pauzes, un arī sestajā spēle, kas bija pirmā, atsākoties regulārajam čempionātam, kopsummā izcīnījām tikai trīs punktus. Turpinājums bija pavisam citādāks, un punkti krājās, bet, runājot par skatītājiem un viņu doto atbalstu, sākums bija tāds, kā bija. Rudenī skatītāji, ievērojot ierobežojumus, pirmās spēles apmeklēt varēja, bet man kā trenerim patiesībā vislielākais atbalsts nāk caur ziņām un apsveikumiem ikdienā. Citi novelk cepuri un paspiež roku, sakot, ka esam malači. Izjutu atbalstu labo komentāru veidā. Spēles laikā man kā spēlējošam trenerim bija vieglāk, jo, atrodoties laukumā vai uz soliņa, bija vieglāk komunicēt, sarunāties ar spēlētājiem. Mēs cits citu varējām dzirdēt. Bija vieglāk vadīt spēli, bet kā spēlētājam likās, ka esmu atnācis uz treniņu. Lai arī zināju, ka skatītāji ir otrpus ekrānam, tas nav tas — nav tās atmosfēras, sajūtas. Kad iemet vārtus, parasti, emociju vadīts, skrien pie skatītājiem, bet kad viņu nav — pietrūkst atgriezeniskās saites.
— Kā tika aizvadīti treniņi ziemas periodā un kā gatavojāties regulārā čempionāta sākumam? Cik ilga bija pauze un cik bieži notika treniņi?
— Pauzes periods bija diezgan ilgs, jo rudenī nospēlējām tikai septembri. Talsos saslimstības koeficients bija augstāks, un tā dēļ mūsu komanda pēdējo mēnesi spēlēt nevarēja, attiecīgi mums arī sanāca vismazāk spēļu. Varu teikt paldies spēlētājiem par to, ka visus sešus mēnešus mēs trenējāmies. Citreiz treniņus var saukt par bumbas spārdīšanu vai vienkārši izkustēšanos, bet mēs tiešām sešus mēnešus darbojāmies. Motivācija jauniešiem bija doma, ka spēles drīz atsāksies. Pateicoties Talsu novada sporta skolai un florbola klubam «Talsi», radās iespēja treniņos izmantot pulsa jostas. Sākot tās lietot, sapratu, ka beidzot trenējamies pareizi. Sākām domāt par to, kāda ir mūsu fiziskā sagatavotība un ko par treniņiem saka sirds. Tā bija papildu motivācija. Ar pulsa jostas palīdzību spēju izsekot un kontrolēt audzēkņus. Viņi varēja darboties attālināti, un es varēju redzēt, ko viņi dara un kas ir izdarīts.
Informācija par sezonas atsākšanos ik pa laikam tika atjaunota. Cerējām, ka tā atsāksies decembrī, pēcāk janvārī, februārī, martā… Termiņi tika pārlikti, un visu aktuālāko informāciju nodevu spēlētājiem. Vienā brīdī likās — cik ilgi varu viņus mānīt? Bet nevienā brīdī nebija tā, ka spēlētājs neatnāk uz treniņiem. Tie, kuri gribēja un uzskatīja sevi par sportistiem, trenējās pilnā apjomā. Kopš janvāra tikāmies piecas reizes nedēļā. Arī tad, kad atsākās spēles, tikāmies tikpat bieži. Attālinātajā procesā mums bija izveidotas grupas pa desmit cilvēkiem — darbojāmies trīs vai četras reizes nedēļā, un tad bija viena nodarbība, kurā izmantojām «Zoom» platformu. Arī tas bija ļoti lietderīgi. Papildu, protams, bija dažādas sapulces par maiņām, grupām, uzdevumiem un aktivitātēm. Biju izveidojis viktorīnu, kurā tika uzdoti jautājumi par florbola klubu «Talsi», Talsu novada sporta skolu, Latvijas Florbola federāciju, un beigās tika noskaidrots, kurš tad ir viszinošākais.
— Kādi bija noteikumi, kas saistīti ar vīrusa «Covid—19»izplatību, pirmajā regulārā čempionāta spēlē?
— Pirms pirmās spēles florbolistiem bija jāveic «Covid—19» tests. Spēles varēja sākties marta beigās, taču mūsu komandā uzrādījās divi saslimšanas gadījumi, līdz ar to visai komandai tika noteikta pašizolācija, kas atkal nozīmēja individuālus treniņus. Šā iemesla dēļ sezona tika atlikta, bet, kad tā atsākās, bija jāievēro visi ierobežojumi, tai skaitā masku valkāšana telpās. Izstrādājām savus noteikumus, sodus, kas notiek, ja publiskās telpās maskas netiek valkātas. Lai visi tos ievērotu, izveidojām arī tiešsaistes sapulci, kur izrunājām aktualitātes, lai spēlētāji apzinātos, kāda ir situācija. Skaidrojām, ka tas nav izdomājums, bet reāla, pasaulē esošā situācija, kura jārespektē.
— Kā tika izveidotas spēlētāju maiņas un cik bieži tās pēc sezonas atsākšanās tika mainītas?
— Mēģināju gatavoties tā, ka spēli varam spēlēt divās maiņās. Uz papīra likās, ka trešā maiņa varētu nevilkt, bet rezultāts bija pozitīvs, tāpēc izmaiņas neveicām. Tādā veidā punktus krājām līdz iekļūšanai izslēgšanas spēlēs. Pirmajā spēlē ar rezultātu 1:2 bullīšos zaudējām Ķekavas komandai. Otrās spēles sākumā samainījām maiņas, jo it kā spēlējām, maiņas bija vienādas, bet rezultātu tas nedeva — sanāca tikai bakstīšanās. Izveidojām vienu teorētiski stiprāku maiņu un tādu, kas var bumbu pieturēt un uzbrukt. Veicot šīs pārmaiņas, spēlētāji, kuri iepriekš spēlēja pirmajā maiņā, bet vēlāk otrajā, varēja brīvāk izpausties. Savukārt tie, kuri pārgāja spēlēt pirmajā maiņā, panāca lielisku pienesumu un labu rezultātu. Tomam Bitmanim konkrētajā spēlē bija piecas piespēles, kas deva papildu atzinību. Spēli uzvarējām ar rezultātu 7:4, nākamo spēli turpinājām tādā pašā garā un arī uzvarējām ar 8:3. Mazās izmaiņas deva rezultātu. Sezonas laikā ļāvām spēlēt arī gados jauniem spēlētājiem — 2005. gadā dzimušais Aleksis Leperts sezonas laikā guva vārtus, un tāpat debitēja un pirmos vārtus guva Uģis Adiņš. Pirms sezonas šiem spēlētājiem tika teikts, ka viņiem jāpievienojas, lai treniņu procesā būtu spēlētāji, bet galu galā viņiem tika dota iespēja kāpt uz laukuma. Tas, cik ļoti viņi to izmantoja vai neizmantoja, ir katra personīgais jautājums, taču solis uz priekšu tas pavisam noteikti ir.
— Šobrīd esi ne tikai Virslīgas komandas treneris, bet arī «ELVI» florbola līgas aizvadītās sezonas vērtīgākais spēlētājs. Cik veiksmīgi izdodas apvienot spēlētāja un trenera lomas?
— Kā jau minēju iepriekš, bija salīdzinoši vieglāk, jo zālē nebija lielais troksnis, attiecīgi bija vieglāk komunicēt ar spēlētājiem. Man patīk negatīvās situācijās meklēt pozitīvās iezīmes, bet viss process, viss darbs jau galvenokārt notiek treniņos. Cik labi sagatavo komandu, vai viņiem viss ir skaidrs… Tad jau pats process, pati spēle kļūst par saldo ēdienu. Kā 2003. gadā man teica junioru izlases treneris — treniņi ir darbs, un spēle ir svētki. Ja esi labi sagatavojies, labi izdarījis savu darbu, tie patiesi ir svētki. Spēles laikā, protams, izveidojas dažādas situācijas, kas pieprasa izmaiņas, bet man pašam šķiet, ka varu šīs lomas diezgan veiksmīgi apvienot.
— 19. jūnijā pēc 11 sezonu pārtraukuma Talsu pilsētas pārstāvētā florbola komanda atkārtoti izcīnīja ceļazīmi uz fināla spēli par Latvijas čempionu titulu, ko gan toreiz, gan pērn, 20. jūnijā, aizvadīja Vidzemes Olimpiskajā centrā Valmierā. Kādas bija emocijas pēc uzvaras pusfināla spēlē?
— «Lekrings» bija neapšaubāmi favorīti. Viņi visu sezonu nospēlēja stabili, bez kritumiem vai kāpumiem. Lielākā daļa gaidīja, ka zaudēsim, lai arī visi zināja, ka mēs neesam viegls pretinieks. Iepriekšējā dienā man bija saruna ar draugu, kurš teica: «Galvenais — atvediet medaļu!» ar domu, ka jācīnās par bronzu. Mana pārliecība bija, ka tas nav tik grūti izdarāms, — mums bija zināmi pretinieku komandas spēlētāji, bija skaidrs, kā viņi spēlē, tostarp arī vairākumā. Atskatoties uz spēlēm, viņi neapšaubāmi bija stiprākais pretinieks, pret ko ir spēlēts, jo bieži vien spēles gaitā viņi pieņem negaidītus lēmumus. Lai arī sākums nebija tik spožs, veiksmīgi tikām galā. Domāju, ka mūsu sagatavotība, sešu mēnešu attālinātais posms un neatlaidīgais darbs treniņos netiešā veidā palīdzēja. Sākām vairāk uzbrukt, domāt par pretinieka vārtiem. Viens veiksmīgs gols, otrs, un esam atpakaļ spēlē. Pāris rikošeti un momenti, kas nospēlē mums par labu, un rezultāts ir 5:4. Ja par emocijām, tad tās bija divējādas. Patīkami, ka esi uzvarējis, taču lielāks gandarījums bija kad uzvarējām ceturtdaļfināla spēli pret «Ķekavas Bulldogs». Protams, ir prieks, ka esi finālā un medaļa ir garantēta. Citi spēlētāji bija ļoti apmierināti un priecīgi, bet man pašam prasītos vairāku uzvaru sērija.
— Pirms diviem gadiem, 2018./2019. gada sezonā, «Talsu NSS/Krauzers» komanda «Arēnā Rīga» cīnījās par bronzu, taču, neskatoties uz sīvo cīņu, zaudēja «Lekrings» komandai ar rezultātu 6:4. Kas šosezon bija tas, kas palīdzēja virzīties vēl augstāk? Kā pietrūka pirms diviem gadiem?
— Toreiz aizbraucām uz arēnu kā uz ekskursiju. Bijām tikuši arēnā, lielā ēkā, parasti paši sēdējām tribīnēs un skatījāmies uz hokejistiem, bet šoreiz visi skatījās uz mums. Tā bija spēle par 3. vietu. Pirms mūsu spēles meitenēm bija finālspēle. Pārāk laicīgi aizbraucām, aizgājām skatīties iepriekšējo spēli, iepazīties ar atmosfēru, un tad pēkšņi bija pagarinājums, kas izjauca mūsu ierasto režīmu. Nepaspējām ne kārtīgi iesildīties, ne paveikt to, ko parasti darām iekštelpās. Viss bija jauns, un komanda nebija gatava reālai spēlei. Šogad ņēmām to vērā un visu darījām ierastajā režīmā — iesildījāmies, sagatavojāmies, un bijām gatavi svarīgajai spēlei. Tā arī, manuprāt, bija lielākā atšķirība — šoreiz bija pieredze.
— Par «ELVI» florbola līgas 2020./2021. gada sezonas simboliskās izlases vārtsargu tika izvēlēts «Talsu NSS/Krauzers» vārtsargs Valters Kasjaņenko. Ko labākā vārtsarga tituls nozīmē spēlētājam, trenerim un visai komandai kopumā?
— Mums, sportistiem, jebkurš novērtējums vai atzinība, kas izteikta kaut vai uz ielas, jebkurš kauss, medaļa vai brīdis, kad spēlē tiec atzīts par labāko komandas spēlētāju, nozīmē daudz. Smieklīgākā balva, kas man tikusi pasniegta pēc spēles, ir šokolādes batoniņš, taču tik un tā tas ir novērtējums. Tas ir tas, pēc kā sportists tiecas. Daudzi saka, ka tas nav svarīgi, bet nav iespējams vienkārši turpināt skriet sienā, ja tev neviens nepasaka, vai tas ir labi vai slikti. Atšķirība ir tajā, cik tas katram daudz nozīmē, bet kaut kas tur apakšā ir. Pats foršākais, kas vien var būt, ir tad, ja pēc spēles telefonā birst ziņas ar apsveikumiem un labiem vārdiem.
— Ja salīdzinām vidējo komandu spēlētāju vecumu, var secināt, ka «Talsu NSS/Krauzers» šobrīd trenējas gados jauni spēlētāji. Kādi ir plusi?
— No 24 spēlētājiem šosezon 22 ir saistīti ar Talsu novada sporta skolu. Divi no viņiem ir treneri — Toms Bitmanis un es. 20 jaunieši (SMP1, SMP2 grupās) ir dzimuši no 2002. līdz 2005. gadam. Tie ir 15 — 18 gadus veci jaunieši, kas ir komandas pamatkodols. Tad ir absolventi, kuriem teorētiski jābūt ASM grupā, taču tās valstiski noņēma. Tomēr pieskaitu viņus pie sporta skolas audzēkņiem. Pluss attālinātajam procesam bija tāds, ka visi spēlētāji bija uz vietas. A. Blumbahs un J. Škutāns bija vienīgie braucēji no Rīgas, kuri regulāri, vismaz trīs reizes nedēļā braukāja uz treniņiem. Studenti un skolnieki, kuriem mācības notika attālināti, dzīvoja tepat uz vietas. Visi bija pieejami, varēju kā ar striķīti viņus pavilkt — tagad darām to, tagad ejam tur. Nebija attaisnojumu, ka nevar tikt, jo ir darbs, lekcijas vai skola. Vēlāk gan sākās autoskolas apmācības, bet uz visa kopējā fona tas bija ļoti mazs procents. Tas arī bija lielākais pluss, salīdzinot ar citām komandām, jo lielākoties komandās ir strādājoši spēlētāji, kuri pēc darba vai nu nevar aizbraukt uz treniņu, vai arī ir fiziski noguruši.
— Kāds ir Virslīgas izlases gatavošanās plāns vasaras periodā un mērķi nākamajai sezonai?
— Kā jau saku puišiem — mērķis ir virs galvas pacelt to kausu, ko nepacēlām šogad. Jūlija mēnesis ir atpūtas laiks. Pagājušajā gadā taisījām vasaras nometni, kur darbojāmies Mērsragā. Šobrīd no koptreniņiem mums ir atpūta, taču drīzumā sāksies individuālie uzdevumi ar pulsa jostām. Augustā sāksies lielie koptreniņi. Pozitīvi, ka šajā posmā mūsu komandā ir seši junioru izlases kandidāti un trīs lielās izlases kandidāti. Augustā junioru izlasei ir pasaules čempionāts Čehijā, izlasei — «Latvian Open» turnīrs Valmierā, pēcāk septembra sākumā — turnīrs pret Šveices, Zviedrijas un Somijas U—23 izlasēm. Oktobrī un novembrī ir nometnes un decembrī — pasaules čempionāts. Laika atpūtai ir tik, cik ir. Pa vidu visam jāatrod laiks, lai gatavotos, tāpēc nūju skapī nevar nolikt!