«Ja es būtu Dieva mūzikas instruments, tad noteikti — bungas»

Personības

Lūkass Ernests Kļaviņš ir muzikāls talsenieks, kurš šajā mācību gadā beidza Talsu pamatskolas 9. klasi, bet tālāk savu izglītošanos turpinās Ventspils Mūzikas vidusskolā. Lūkasu ar nevienu citu pavisam noteikti nesajauksi. Viņš ir ne tikai aktīvs dalībnieks draudzes piektdienas lūgšanu vakaros, bet arī spēlē bungas slavēšanas komandā, un viņam nudien ir sava odziņa.
Zinot šo aktīvo jaunieti vismaz septiņus gadus, redzu, kā no mazā Lūčiņa viņš izaudzis par drosmīgu Dieva armijas dalībnieku. Kad kādreiz svētdienskolā puika pie sintezatora spēlēja slavēšanas dziesmas, blakus vajadzēja arī gaisa kondicionieri, kas pūš un liek matiem plīvot kā dižam vīram, un jau tad varēja redzēt, ka šis nudien ir skatuves cilvēks. Apkārt pulcinot mazākos bērnus, tika nolasīta pirmā atbalstītāju komanda. Tāpat neaizmirst šarmantās Lūkasa mammas Dagnijas stāstīto, kā puika izdomājis naudu pelnīt. Vienu reizi bez vecāku ziņas paņēmis ģitāru, turpat pie Talsu vecā labā «Stūrīša» spēlējis un no garāmgājējiem pāris eiro pa četrām stundām sapelnījis. Citu reizi turpat pie mājas izdomājis tirgot paštaisītus pušķus un pārdot garāmbraucējiem. Un pārdevis jau arī — nauda no Lūkasa nekad nav bēgusi, bet viņu ne tik ļoti nauda vilkusi, kā tas, ka nav bijis ko darīt. Man pašai bijis tas gods no viņa nopirkt dīvainu rokassprādzi par diviem eiro, kas, izrādās, ir māsas īpašo Islandes vulkānisko akmeņu rota, kas Lūkasam likusies aizmirsta un nederīga. Ko tad stāvēs tāda vientuļa? Jātirgo tik nost! Kad Dagnija man pirms dievkalpojuma pajautāja, kur es tādu rokas krāšņumu dabūjusi, pateicu, ka viņas dēls notirgoja. Tad nudien sanāca smiešanās, jo izrādās, ka es dārgu mantu biju dabūjusi pa kapeikām. Jā, tāds bija Lūkass pirms pāris gadiem — riktīgs fīrmanis un andelmanis. Arī tagad viņš nebeidz pārsteigt, izcepot un notirgojot pa kūkai.
Lūkasa vecākiem nudien nav jābaidās, ka atvase dzīvē pazudīs, jo tur, kur ir viņš, tur ir lielā ģēla. Jau mazotnē viņš varējis piezvanīt atbildīgajiem dienestiem, ja bija neskaidrības, izsaucot tos uz mājām, vai aiziet pie pārdevējām uz bodi, lai apmāca kases aparāta lietās. Tagad savos 16 gados jau otro gadu pēc kārtas Lūkass izlīdz gaismošanas un skaņošanas darbos un dara to no sirds, esot sajūsmā. Atminos, ka jau pirms krietnāka laika jaunietis sapņoja piedalīties lielās Tautas lūgšanas sapulces izgaismošanas darbos. Kaut kas nomisējās, bet viņam visa dzīve vēl priekšā. Tas, kas ir tagad, ir tikai mazs mākonis visā Lūkasam paredzētajā debesu jumā.
Dievam nav mazbērnu
Lūkass pastāsta, ka ir izaudzis draudzē, jo mamma jau ilgus gadus bijusi ticīga, kalpojusi, un puika vienmēr bijis visur līdzi. Lai gan bērnībā viņš bijis diezgan slimīgs un mammai bija liels kreņķis, jo bieži bija jāsauc ātrā palīdzība, vēlāk veselības problēmas nav bijušas. Lūgšanas tik tiešām iedod to dievišķo veselību, kas pavisam noteikti ir Dieva griba. Neviena slimība un kaite nav no Dieva, jo Jēzus izdarīja visu, lai mēs būtu pilnīgi veseli. Jāsaprot, ka slimība ir veselības trūkums, bet Dievs mums visu grib dot bagātīgi. Ticībā to visu varam iemantot, ja paļaujamies līdz galam. Lūkass teic, ka pēdējos divos gados vienu reizi pietuvojies drudzis, bet pēc piecām stundām bijis jau uz kājām. Mamma piecēlusies, draudzes čatā izlasījusi, ka dēls prasījis aizlūgšanu, un viss bijis kā ar roku noņemts.
Ir tāds teiciens, ka Dievam mazbērnu nav. Tā tas patiešām ir. Tas, ka mums ir ticīgi vecāki, mūsu pašu attiecības ar Dievu nesakārto. Bībele saka, ka mēs visi esam grēkojuši, mums visiem trūkst dievišķās godības un grēks mūs šķir no Dieva, tādēļ nepieciešams pašam meklēt un veidot attiecības ar Viņu. Lūkass teic, ka apmēram 3. klasē sācis apjaust, kas ir Dievs un kāpēc vispār apmeklē draudzi. Šajā sakarā viņš piemin draudzes svētdienskolu, kurā uzzinājis svarīgas lietas. Dažādu uzdevumu pildīšana un pārrunas jauniegūto nostiprinājušas vēl vairāk. Īpaši spilgti viņš atceras pielūgšanu un slavēšanu bērnu vidū, kas jau tad pievilkusi, kaut tās nozīme īsti nebija skaidra. Pēc tam pienācis laiks, kad viņš klausījies Dieva Vārdu pieaugušo dievkalpojumos un apmeklējis mājas grupiņu, kur katru nedēļu notiek kopā sanākšanas, sadraudzība, slavēšana, lūgšanas un kalpošana individuāli. Šis laiks Lūkasam nekad nav bijis tukšs. Nav bijis arī tā, ka uznāk slinkums, — draudzes lietas jaunieti vilkušas vienmēr.
Nevis padziedāšana, bet sirds attieksme
Sākot nopietnāk meklēt Dievu, sekojusi arī dalība draudzes slavēšanas komandā. Ar katru reizi arvien vairāk un vairāk atklājies, ka tā nav vienkārši padziedāšana Dievam. Tā ir sirds attieksme un mīlestība, kas izpaužas mūzikā. «Apmeklējot jauniešu mājas grupiņu, mēs pārrunājam slavēšanas un pielūgsmes nozīmi, un es sapratu, ka tā ir pieiešana pie Dieva troņa. Slavēšana un pielūgsme ir īpaša kalpošana, ar tās palīdzību mēs atbrīvojam dievišķo atmosfēru zālē, un cilvēki var sajust Dieva pieskārienu. Uz to mums visiem ir jāiet! Šis ceļš iesākas ar pateicību,» turpina Lūkass. Viņš palīdz arī draudzes dievkalpojumu skaņošanas darbos, prot spēlēt klavieres, ģitāru, basģitāru un bungas… Kad Lūkasam pajautā, kāds mūzikas instruments Dieva slavai ir viņš pats, nekavējoties atskan atbilde: «Protams, ka bungas! Ja es būtu Dieva mūzikas instruments, tad noteikti — bungas.»
Liels prieks jaunietim ir par to, ka vecmamma nosvētījusi draudzi ar bungām, kuras viņš pats pašlaik dievkalpojumos arī spēlē. Un patiesi — cik ļoti izmainās skanējums, kad pievienojas kāds jauns instruments! Jautāts, vai manu mazo drosminieku, kas iemīlējis bungas, arī varētu apmācīt, Lūkass teic pārliecinošu «jā!». Nosmejos un nodomāju, ka turēšu viņu pie vārda un nekur tālāk par «Talsu Vēstīm» viņa solījums neaizies. Tā ir ar katru vienu draudzes cilvēku. Katrs ir neatkārtojams un vērtīgs, un piešķir īpašu skanējumu Dieva valstībai.
Kas meklē, tas atrod
Pieaugot pašam un attiecībās ar Dievu, arī Bībeles lasīšanai pievērsta lielāka vērība. Uz šo nodarbi Lūkasu pamudina arī dažādas aktivitātes, piemēram, kad jauniešu mājas grupiņas čatā katrs ieliek rakstu vietu no Bībeles, kas uzrunājusi. Redzot ierakstus, arī pašam gribas būt aktīvākam un piedalīties. Runājot par Bībeles rakstu vietu, kas viņam pašam ir tuva, Lūkass citē rindas no apustuļa Pāvila vēstules romiešiem 10:9: «Jo, ja tu ar savu muti atzīsi Kungu Jēzu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tad būsi pestīts. Jo sirdī ticam, lai panāktu attaisnošanu, bet ar muti apliecinām, lai panāktu pestīšanu.» Tā ir rakstu vieta — tilts, kas mums parāda ceļu pie Dieva. Tas ir skaisto attiecību iesākums.
Jaunietis uzsver, ka viņam patīk klausīties cilvēku liecībās par to, ko Dievs darījis viņu dzīvēs, jo tas uzmundrina, liek noticēt, ka Dievs to var darīt arī viņam. «Tas mani paceļ, un es saprotu, ka Dievs to var darīt ikviena, arī manā, dzīvē. Klausoties es saprotu, cik labs ir Dievs,» teic Lūkass. No rītiem gan vienmēr nesanāk dienu iesākt ar lūgšanu vai pateicību, bet forši ir tad, ja pirmie soļi tiek sperti ar pateicīgu sirdi Dievam.
Sapņo par savu uzņēmumu
Lai gan radošums un idejas, kuras gribas realizēt, traucējušas mācībām skolā, tā pabeigta un beidzot jaunietis varēs apgūt to, kas viņam tik ļoti interesē, proti, skaņošanu, kas kopā ar gaismošanu liek sirdij gavilēt. Šādas lietas Lūkass ātri apgūst. Jau tagad jaunietis, domājot par finansiālo pusi, sapņo atvērt savu uzņēmumu. Draudzes bundzinieka dzīve ir aizraujoša — garlaicīgi neesot nevienu brīdi. Viņu interesē arī atsevišķi sporta veidi, un viņš vienmēr cenšas būt tur, kur ir interesanti. Arī piektdienas vakara lūgšanas Lūkasam liek celties spārnos. Kā jūs domājat, kādas ir viņa iecienītās tēmas? Viņam sirds deg par valdību un par evaņģēlija izplatīšanos, lai cilvēki zinātu, ka Dievs var izglābt visus no pazušanas. Tā ir Prieka Vēsts, jo Jēzus par visiem ir samaksājis, un to tikai vajag pieņemt. Jaunais cilvēks nudien lūdz dedzīgi un plūst Svētajā Garā. Tās nav ne iemācītas frāzes, ne kaut kas reliģiozs un paša izdomāts. Lūgšana ir spēcīga, Dieva Gara vadīta un galvenais, ka no sirds. «Dievs manā dzīvē ir pats svarīgākais. Viņš man ir devis mūžīgo dzīvību, un es par to esmu laimīgs. Es bez Viņa neko nespētu. Manā dzīvē bez Viņa daudz kas nebūtu tāds, kāds ir tagad. Es esmu laimīgs! Man nav tādu problēmu, kā jauniešiem, kuri dzīvo bez Dieva. Es no tā visa esmu pasargāts, un man tur nemaz nevelk. Jā, es pamanu, cik ātri pielīp slikta runāšana un uzvedība, kad esi pavadījis kaut neilgu brīdi tādā kompānijā, tāpēc man tas nepatīk. Mēs par Talsu jauniešiem aktīvi lūdzam un ticam, ka Talsos notiks jauniešu atmoda. Mūsu draudzē tā jau ir sākusies. Lai gan bieži Dieva vadību un tuvumu fiziski nejūtu, es zinu, ka Viņš dara un Viņa roka ir pāri manai dzīvei,» vaļsirdīgi pauž Lūkass, apstiprinot pašu ticības būtību, proti, uzticēšanos Dievam, nebalstoties uz sajūtām, jo tās ir mainīgas.
Ar Dievu dzīve patiesi izmainās!
«Man šķiet, ka jaunieši no pieaugušajiem sagaida pieņemšanu un iedrošinājumu. Mums ir svarīgi, ka mūs saprot un skatās kā uz līdzvērtīgiem, nevis kaut ko zemāku. Citreiz tas ir jūtams un rada mazvērtību,» atklāj Lūkass.
Jaunietis uzskata, ka ar Dievu neko nevar pazaudēt. Atnākot pie Viņa, dzīve izmainās. Tas nenotiek ar vieglu roku — kaut kas atnāk un izmainās ātri, taču kaut kur nepieciešama pacietība un laiks. Dievs strādā un rāda mums lietas, no kurām ir jāatsakās, lai mēs būtu derīgi trauki, bet gadās tā, ka cilvēks to nemaz negrib. «Tas, kā Svētais Gars runā mūsu sirdīs, ir pavisam citādāk, nekā runā cilvēki. Viņi par nepilnībām mēdz apkaunot un izsmiet, taču Svētais Gars, kas mājo Dieva bērnos, runā maigi un nekad nepazemo. Viņš parāda grēku pašam, tad ir patiesa nožēla un gribas no visa netīrā tikt vaļā,» prieku neslēpj muzikālais Talsu jaunietis, kurš aizrautīgi kalpo Dievam.