No vēlmes dāvāt bērniem kaut ko mīļu dzimusi grāmatiņa

Kultūra

Svētdien, 11. jūlijā, Talsu Klaunu mājas dārzā notika talsenieces Inas Lavrinovičas bērnu dzejoļu grāmatiņas «Katra maza radībiņa» atvēršanas svētki. Zīmīgi, ka arī ilustrācijas šim izdevumam ir radījis bērns, — astoņgadīgā Lība Ķīviča. Ina savu grāmatiņu ir veltījusi Lībai un viņas brālītim Miķelim, bet dāvanā to saņēma katra ģimene, kura piedalījās pasākumā.
«Ko mēs šovakar šeit svinam? Nav noslēpums, ka es jau kādu laiku pierakstu savas sajūtas poētiskā valodā, bet tagad rokās turu savu pirmo dzejoļu grāmatiņu bērniem,» uzrunājot ielūgtos svētku dalībniekus, atgādināja I. Lavrinoviča. «Neesmu profesionāla dzejniece, tāpēc labprāt gribēju, lai manā grāmatiņā ir arī vienkārši, dabiski bērna zīmējumi,» Ina paskaidroja savu izvēli par labu Lības iesaistei grāmatas tapšanā. Savukārt Lība atklāja, ka piekritusi ilustrēt dzejolīšus, jo viņai ļoti patīkot zīmēt.
Tovakar izskanēja vairāki grāmatā ietvertie dzejoļi, bet ar sirsnīgām dziesmām pasākumu bagātināja muzikālā Ignatu ģimene. Oficiālās daļas noslēgumā ikviens varēja cienāties ar Inas ceptajiem kēksiņiem. Te jāpiebilst, ka 30 savas dzīves gadus viņa ir nostrādājusi par konditori, bet pagājušā gada sākumā, sajutusies emocionāli izdegusi un fiziski nogurusi no lielās slodzes, Ina nolēma radikāli mainīt dzīvi. Tagad viņa ir zāles pārzine Talsu novada muzejā. «Man ļoti patīk uzņemt ciemiņus! Man patīk, ka cilvēki nāk uz muzeju, un es varu viņiem kādu vārdu pateikt,» Ina atzina, piebilstot, ka arī grāmatas atvēršanas svētki bijusi iespēja uzaicināt ciemos gana daudz mīļu ģimeņu.
Svētku dalībniekiem tika dots uzdevums — uz vienreizlietojamajām krūzītēm uzzīmēt kādu sev mīļu radībiņu. Tas palīdzēja katram droši zināt, kura ir viņa krūzīte, bet ļāva arī pārliecināties, ka patiesībā daudziem ir ilustratora potenciāls. «Ilustrācijas būtu. Vajag tikai bērnu dzejoļus,» secināja kāda omīte. Nudien — redzot apkārt tik daudz ģimeņu, topošo māmiņu un bērnu, kuri ar interesi šķirsta grāmatiņu un cītīgi zīmē uz krūzītēm, nebija šaubu, ka šādas grāmatas un šādi notikumi ir ļoti vajadzīgi.

Uz sarunu ar Inu tikos nākamajā rītā pēc grāmatas «Katra maza radībiņa» atvēršanas svētkiem.

— Kad tu sāki rakstīt dzejoļus? Varbūt tā bija kāda zīmīga dzīves situācija?
— Vispār jau tolaik jutos iemīlējusies. Bija pacilājums, kurā pasauli redzi krāsaināku, spilgtāku, visu uzlūko ar lielāku mīlestību. Būdama kristiete, uzskatu, ka aiz tā visa stāv Dievs, kurš manī kaut ko ir ielicis, un tajā brīdī tas vienkārši varēja atraisīties. Patiesībā viss sākās ar to, ka skatījos filmu «Pūt, vējiņi», kur viss teksts ir tādā kā tautasdziesmu ritmā. Māsa bija piedzīvojusi smieklīgu situāciju, lielveikala stāvlaukumā aiz pārskatīšanās iekāpjot svešā automašīnā. Kad viņa jau grasījās mest saldējumu blakussēdētājam klēpī, sveša balss pajautāja: «Kur tad nu tā dosies?» (Smejas.) Tad nu filmas iespaidā šo smieklīgo situāciju ietērpu ne gluži dzejā, bet drīzāk rīmēs. Draugam gan teicu, ka man gribētos uzrakstīt ko nopietnāku — kādu dzejoli par mīlestību. Viņš teica: «Bet tu pamēģini!» Man liekas — ja šī teikuma nebūtu bijis, tas tā arī paliktu, bet es nolēmu tiešām pamēģināt. Pirmie dzejoļi bija par mīlestību. Pēc kāda laika lūdzu Dievam, ka gribu uzrakstīt kādu dzejoli arī Viņam, un atceros, kā gāju pa Jauno ielu, kad atnāca dzejolis «Ceļš pie Tēva».
— Cik sen tas viss bija?
— Liekas, ka 2018. gadā. Viss notika ļoti strauji — vasarā sāku dzejoļus pierakstīt, rudenī kaut ko publicēju portālā «Draugiem.lv», un tur mani uzrunāja izdevniecība «Domu pērles», piedāvājot publicēties dažādu autoru kopkrājumā. Piekritu, un pirmajam kopkrājumam «Sajūtu virpulī» sekoja dalība vēl divos: «Ilgu gūstā» un «Latvijas oļi III».
— Iemīlēšanās pacēlums pārgāja, bet dzejoļu rakstīšana ne?
— Jā, attiecības neturpinās, bet dzejošana turpinās! Es gan nesaucu sevi par dzejnieci. Varbūt tā nemaz nav dzeja, bet tā ir mana garīgā seja, manas dvēseles valoda, manas sirds sajūtas.
— Viena lieta ir rakstīt dzejoļus par mīlestību, bet kas cits — rakstīt dzejoļus bērniem.
— Bērni man visu laiku ir kaut kur apkārt. Man ir divi dēli, kuri nu jau ir pieauguši, bet reiz bija mazi un mīļi bērniņi. Kas var būt mīļāks par mazajām rociņām, kas apvijas ap kaklu, un mazajām pēdiņām, kas skrien pretī! Protams, man ir bērnības atmiņas — līdz skolas vecumam dzīvoju laukos, kur bija skaista daba, mājdzīvnieki un mājputni. Kad rakstīju dzejoli par svarīgo gaili, man acu priekšā bija šī lauku sēta ar gaili, vistiņām un cālīšiem. Pēc konflikta ar tītaru man pašai vajadzēja meklēt augstāko laktu, kur viņš man netiktu klāt! Dzejolī par lācīša nedienām arī atspoguļota situācija no manas bērnības, jo man ļoti interesēja, kas ir bišu stropā. Pacēlu vāku un tad skrēju uz istabu, bišu mākonim lidojot man pakaļ. Tagad dzīvoju starp diviem dīķīšiem, dzirdu, kā kurkst vardes, arī bērnībā gāju rotaļāties pie dīķa, un tas viss savijas kopā. Dzejolīšos parādās arī māsas mīļā sunīte Martiņa.
Kādā dzīves brīdī man uzticēta bērnu pieskatīšana, un tad bijis tā, ka fiziski esmu jutusies sagurusi, bet mājās esmu gājusi ar smaidu un emocionāli piepildīta. Vēl man ir radu bērni — dēlu māsīcai un brālēniem ir mazi bērniņi, par viņiem vecmāmiņa ar lielu mīlestību ir stāstījusi. Bet grāmatiņa ir veltīta manas tuvākās draudzenes Gitas mazbērniem. Mēs dalāmies savos priekos un bēdās, un Gitiņa ir dalījusies arī stāstos par saviem mīļajiem mazbērniņiem. Daļa šo stāstu ir ienākuši arī manos dzejolīšos. Mēs zinām, ka Lībiņas un Miķelīša māmiņa un māsiņa ir Debesīs, tāpēc man gribējās viņiem kaut ko ļoti, ļoti mīļu no sevis iedot un kādu prieka mirkli viņiem sagādāt. Domāju, ka tas izdevās, arī iesaistot Lībiņu grāmatas ilustrēšanā.
— Lībai vakar bija īsta zvaigžņu stunda!
— Jā, un es priecājos, ka Lībiņa lieliski ar visu tika galā. Iepriekš man patīkams pārsteigums bija tas, kā viņa zīmē. Piemēram, man vislabāk patīk Lības zīmētā vardīte. Biju blakus, kad tā tapa, un lielām acīm skatījos, kas tagad būs, jo viņa paņēma flomāsteri un ar vienu rokas kustību visu uzzīmēja! Un ir tik smuki!
— Kā jūties pēc atvēršanas svētkiem?
— Ir patīkams atslābums un padarīta darba sajūta, ir arī pacilātība, prieks un pateicība Dievam, kurš bija šo svētku īstais Režisors. Dzejolīši atnāca ātrāk, bet uz zīmējumiem bija ilgāk jāpagaida, un Gitiņa pareizi teica, ka viss notiks īstajā laikā. Ir skaidrs, ka tieši tagad bija īstais laiks, jo ar «Covid—19» saistītie ierobežojumi ir mazinājušies, ir vasara, kad varam pulcēties brīvā dabā, un no Anglijas uz Latviju tieši tagad ir atgriezusies Ignatu ģimene. Izrādījās, ka Marekam Ignatam ir dziesma ar gandrīz tādu pašu nosaukumu kā manai grāmatiņai — «Katrai dzīvai radībai». Tā kā atvēršanas svētki notika pēc viņu ģimenes pašizolācijas laika beigām, Mareks ar bērniem klātienē varēja šo dziesmu izpildīt. Vēl pirms mēneša nekas tāds nebūtu bijis iespējams.
— Tu saglabā arī sapni par savu dzejoļu krājumu pieaugušiem lasītājiem, vai ne?
— Jā, tagad es krāju dzejolīšus. Man gan vairs dzejoļi nenāk tā, kā tas bija sākumā, kad visu, kas ir manī, vajadzēja izteikt. Tagad lasu un brīnos: vai tiešām tie ir mani dzejoļi? Vislabāk man patīk sajūta, ka rakstot Kāds vada manu roku. Esmu romantiķe un sapņotāja, un, kad rakstīju tēlojumu par agru rudens rītu Talsos, paņēmu rokās pildspalvu un rakstīju, nezinot, ar ko viss sāksies un ar ko beigsies. Bija sajūta, ka man ir tikai jāpietur pildspalva, un teksts rodas, kaut kas gatavs tiek iedots. Ar varu neko izmocīt nevar un nevajag arī.