Likteņa ceļš

Žurnālista viedoklis

Pirms aptuveni mēneša biju brīvprātīgā IIHF pasaules čempionātā hokejā, kas atkārtoti, pēc 15 gadiem, viesus uzņēma «Arēnā Rīga». Pozitīvas emocijas bija ik dienu, taču tās visspēcīgāk izpaudās tieši čempionāta spēļu laikā, jo īpaši tad, kad par uzvarām cīnījās Latvija, laukuma spēlētājiem atradoties tikai pāris metru attālumā.
Domājams, ka ikkatrs medijos būs dzirdējis par traģēdiju, kas ASV atņēma 24 gadus jaunā izlases vārtsarga Matīsa Kivlenieka dzīvību. Autopsijas rezultāti liecina, ka nāves iemesls ir smagi iekšējie savainojumi sirds un plaušu rajonā pēc tam, kad uguņošanas stobrs raidīja savu saturu viņa virzienā. Tā kā vēsts pie sabiedrības nonāca pērnās nedēļas pirmajā dienā, visa nedēļa pagāja pārdomās par to, cik liktenis dažreiz var būt un ir netaisnīgs. Kurš gan iedomāties varēja, ka cilvēks, kuram vēl tik daudz dzīvē priekšā, tik daudz plānu, lietu, kas jāsasniedz, vairs nebūs starp mums.
Matīss bija viens no maniem iemīļotākajiem spēlētājiem un paraugiem, kā ar neatlaidīgu darbu sasniegt savus sapņus. Latvijas hokeja izlases sastāvā Kivlenieks piedalījies gan 2018. gadā, gan šogad, taču toreiz laukumā nedevās. Pārstāvējis Latviju arī vairākos U—18 un U—20 čempionātos. Iepriekš daļa sabiedrības par Kivlenieku nezināja, bet tagad iepazina viņu caur neatkārtojamo sniegumu spēlēs. Iepazina pat cilvēki, kuri nav lieli hokeja līdzjutēji. Izlases vārtos viņš aizvadīja četras spēles, kā pirmo no tām — spēli pret Kanādas izlasi. Rezultāts 2:0 — pirmo reizi vēsturē tika gūta uzvara pār Kanādu. Kivleniekam — 100 procentu metienu atvairījums. Sociālie tīkli jau čempionāta laikā tika pārpludināti ar slavas vārdiem, attēliem un videoklipiem dažādās platformās, kas tika veltīti M. Kivlenieka sniegumam. Tāpat Kivlenieks aizvadīja astoņas spēles Nacionālās hokeja līgas kluba Kolumbusas «Blue Jackets» sastāvā.
M. Kivlenieka zaudējumu ar dziļām skumjām uzņem visā pasaulē. Tiek rīkotas piemiņas vietas un klusuma brīži gan tepat Latvijā, gan ASV (pirms NHL finālspēles Monreālā, FIBA U—19 pasaules čempionāta spēles Daugavpilī…). Izcila spēlētāja zaudējums atmiņā atsauc arī citus mūsu zaudētos spēlētājus: Žoltoku, Skrastiņu, Pelšu… «Uzzinot par notikušo, iedomājos, ka Latvijas hokejam attiecībā uz izciliem spēlētājiem, kuri pāragri aizgājuši mūžībā, uzlikts kaut kāds lāsts. Tas ir briesmīgi, ka tik mazā valstī notiek šādas traģēdijas. Tas ir ļoti sāpīgi,» intervijā kanālam «ReTV» atzina Kaspars Daugaviņš.
Ne velti ir teiciens — nāve atņem labākos. Apskaujiet sev tuvos! Novērtējiet cilvēkus, kuri jums ir blakus, un katru dienu, kas dota, jo nekad nevar zināt, kas notiks rīt! Esiet pateicīgi par vakardienu un dzīvojiet šodienā, jo tas ir viss, kas mums pieder!