Iespējams, košākā izstāde piekrastē

Kultūra

Mērsraga tūrisma informācijas centrā jūlija mēnesī apskatāma īpaši koša izstāde ar nosaukumu «Sapņu dārzs». Raugoties Alises Pāvilsones spilgtajos darbos, nav iespējams nesapņot. To, kā izstādes darbi tapuši un kas Alisi iedvesmo, uzzināju sarunā.

— Šī ir jau ceturtā tavu darbu izstāde Mērsraga tūrisma informācijas centrā. Jau tradicionāli gribas teikt — jūlija mēnesī. Pastāsti, kāpēc tieši jūlijs, un ar ko šī izstāde atšķiras no iepriekšējām!
— Jā, šī ir ceturtā, pēc divu gadu pauzes esmu atpakaļ. Šī izstāde atšķirībā no iepriekšējām ir daudz profesionālāka, daudz patiesāka un pārliecinošāka. Šī izstāde man ir īpaši personiska, jo tās tapšana laikā piedzīvoju veselu emociju karuseli — no asarām līdz pilnīgai laimes sajūtai. Es ļāvos procesam, neko nedomājot, tikai spēlējos ar krāsām. Jūlijs, manuprāt, ir skaistākais un aktīvākais vasaras mēnesis. Mērsrags atdzīvojas, viss zied, ir tik košs un saulains… Tas ir īstais laiks, kad parādīt sevi.
— Kā tev radošajā jomā pagāja pirmais pusgads? Ar ko tu nodarbojies? Viens vairāk pievērsies zīmēšanai, kāds cits — dārza iekārtošanai vai pat mājokļa remontam!
— Šis interesantais pusgads mani vispār neietekmēja. Dzīvoju kā līdz šim, man ļoti patīk būt mājās un baudīt vienatni. Dārza darbi un mājas remonts ir mana ikdiena, jo regulāri mājās kaut ko pārkrāsoju vai pārkārtoju. Vairāk pievērsos darbam ar sevi, klausījos ļoti daudz lekciju, nodarbojos ar jogu un meditēju.
— Gleznās atdzīvojušās tavas mīļākās krāsas vai vienkārši — acij tīkamākās? Ar ko tās tev ir īpašas? Ir tik acīmredzami, ka citām nemaz tavas otas nepieskaras!
— Jā, šīs ir manas krāsas. Es pat nezinu kāpēc, bet šīs krāsas tik ļoti izjūtu kā savas. Tās ir tik sulīgas un dzīvas, tajā pašā laikā mazliet noslēpumainas un ēteriskas. Tāda esmu arī es pati, un tā es redzu pasauli sev apkārt. Šajās krāsās ne tikai gleznoju, bet veidoju arī mājas interjeru un izvēlos ziedus savam dārzam.
— Kā tu pati domā — kas tev vislabāk padodas? Atceros, ka reiz tev sacīju, — es kādu jūras gleznu gribētu, bet redzu — nu nav vēl!
— Esmu gleznojusi kaut kad senāk arī jūru. Šobrīd neprasās gleznot jūru — mēģināju, bet procesā tas pārvērtās par kaut ko citu. Šobrīd laikam nav tā īstā jūras sajūta. Pagaidām sevi izjūtu ziedos un putnos. Laikam košie putni arī ir tie, kas man izdodas vislabāk.
— Vai tev ir savas īpašās gleznošanas dienas, brīži, diennakts stundas, kad ir sajūta — ir atnākusi iedvesma?
— Protams. Iedvesmu citreiz nākas ļoti ilgi gaidīt, bet esmu iemācījusies sevi noskaņot gleznošanai. Man vajag mieru, meditatīvu mūziku un smaržīgu vīraku. Radu vajadzīgo noskaņu un tad varu pazust uz pāris stundām. Diennakts laikam nav nozīmes, tas var būt no rīta, vēlu vakarā vai pat vairākas reizes dienā.
— Cik ilgi aptuveni top viens darbs? Kurš no darbiem tapis visilgāk?
— Darbi top diezgan ilgi, esmu ieguldījusi daudz laika. Precīzi nezinu, jo nekad neesmu skaitījusi, cik stundu pavadu pie vienas gleznas. Stāsts nav par to, ka sajutu iedvesmu, piesēdos un gatavs. Viens darbs top vairākas nedēļas. Negleznoju katru dienu, tāpēc arī izstādē nav daudz darbu, jo tas prasa laiku. No šīm visilgāk tapa pāva glezna, tāpēc tā man ir vismīļākā. Tik ļoti saplūdu ar šo gleznu un tās krāsām, ka nemanīju, kur pazūd laiks.
— Kā tavas gleznas atrod saimniekus? Varbūt notiek tieši otrādi — potenciālie saimnieki atrod tavas gleznas?
— Senāk man bija ļoti svarīgi ātri pārdot vai uzdāvināt savas gleznas, lai tās mājās nekrājas. Vairs tik ļoti necenšos tās pārdot, arī cenas ir augušas atbilstoši ieguldītajam darbam, bet interese ir diezgan liela. Biežāk potenciālie saimnieki atrod manas gleznas. Ierauga, uzraksta, ja ir pieejama, rezervē un pēc izstādēm iegādājas vai arī pasūta speciāli sev radītu gleznu. Ar saviem darbiem un to tapšanas procesu diezgan daudz dalos «Facebook» un «Instagram». Protams, arī ar savu dārzu un mājas noskaņu, jo tas viss ir mans mākslas darbs un raksturo mani kā mākslinieci.