Jācīnās līdz galam! Tiešsaistes saruna ar rallija «Talsi» tradīcijas uzturētāju Ēriku Vīksni

Personības

Talsu Galvenās bibliotēkas pasākumu cikla «MazpilSētas stāstnīca» ietvaros 29. jūnijā novada iedzīvotājiem un interesentiem tiešsaistes platformā «Facebook» bija iespēja vērot sarunu ar Ēriku Vīksni, kurš 11 gadus organizējis Talsu autoralliju un pirmais Talsu pilsētā izveidojis 4,2 kilometrus garu ātrumposmu, kā arī bijis gan stūrmanis, gan vēlāk arī pilots.
Uz ievadjautājumu, kas, viņaprāt, ir īpašā lieta Talsu autorallijā, kas gadu no gada pulcina entuziastus no dažādām Latvijas un pasaules malām, viesis nosauc Talsu pauguraini, kurā rallijam ir ļoti atbilstoši, sarežģītas konfigurācijas ceļi, taču piemin, ka arī to skaits ar laiku samazinās, kas attiecīgi noved pie tā, ka trašu izveidošana kļūst arvien sarežģītāka.
Jau no PSRS laikiem visā Latvijā slavens bija Strazdes ātrumposms, ko apstiprina runas no tā laika «Taksometru parka» autosporta organizatora Jāņa Graudiņa. «Tad, kad gribēja būvēt ceļu «Lībagi—Lauciene», autosportisti sev kaklā iekāra visus apbalvojumus un devās vizītē pie Autošosejas ministra, kur veiksmīgi panāca vienošanos, ka Strazdes posmu, ko bija plānots rekonstruēt, jāatstāj autosportam,» atminas «MazpilSētas stāstnīcas» viesis.
Tehniku iepazina, sākot ar tanku remontu
Ē. Vīksnes mamma bija mājsaimniece, reizēm piestrādājot grāmatvedībā, un arī tēvs bija grāmatvedis. Skolas gaitas Ēriks aizvadījis Laucienes astoņgadīgajā skolā, vēlāk izmācījies par elektriķi, kas tolaik bija perspektīva profesija. Pēc armijas, 1972. gada rudenī, viņš sāka strādāt «Talsu PMK» Valdemārpilī, savu profesiju nesot līdzi teju līdz pat šodienai. «Manā bērnībā automašīna bija ekskluzīva lieta,» stāsta autorallija organizators no 1998. līdz 2008. gadam. «Ar tehniku man nācās saskarties armijā, iedalīja tanku remontu pulkā. Sešus mēnešus mācīju un pēcāk pusotru gadu remontēju tankus. Kad sāku strādāt Valdemārpilī, nokārtoju šofera tiesības un tiku uzaicināts startēt rallijā — sākumā ar A. Skolmeistaru,» atceras Ē. Vīksne.
Pirmā sastapšanās ar rallija startu Ē. Vīksnem bija «Lauktehnika 77», esot par stūrmani kravas automašīnai «GAZ-51», kas sākotnēji bija «norakstīta», bet ar neatlaidīgu darbu tā tika atjaunota. Viņš atzīst, ka saprašanas par autoralliju tolaik viņam nebija teju nekādas un gājis raibi, taču komanda finišēja 8. vietā.
Indikatori tumsā — telefona stabi
Šobrīd autorallijs nav iedomājams bez neskaitāmiem drošības noteikumiem un prasībām, kas jāievēro, lai auto drīkstētu doties trasē, taču Ē. Vīksne ar A. Skolmeistaru autorallijā devās ar oriģinālajiem sēdekļiem, drošības jostu un kravas kastē atradās «duga». Bija arī noteikts svara ierobežojums, taču 1977. gadā tas vairs nebija aktuāls. Naktī vajadzēja apgaismojumu, lai varētu lasīt leģendu, kas komandai brauciena laikā nolūza. Stenogrāfs tolaik pazīstams vēl nebija, tāpēc nācās iztikt vien ar redzi un kā indikatori izmantoti telefona stabi, kas galvenokārt tika celti gar ceļa malām, taču neizpalika arī gadījumi, kad līnija aiziet taisni — pāri laukam.
Pats Ēriks uzsver, ka daudzi nemaz nezina, ka no laika līdz laika kontrolei kādreiz bija jāievēro vienāds vidējais ātrums un pirms rallija konkrētiem posmiem vajadzēja aprēķināt, cikos katrā kilometrā jāatrodas. Apsteidze varēja būt desmit procenti no laika, kas pavadīts ceļā, — ja tas tika pārsniegts vai tieši pretēji, no laika atpalika, komandai piešķīra soda punktus.
«Volga» uz pusēm, paši — sveikā!
Kā savu smagāko avāriju Ēriks min reizi, kad bija stūrmanis, un uz aptuveni 140 kilometriem stundā meža ātrumposmā smagi avarēja novadgrāvī. «Vēl tagad atceros, ka tad gan priekšējais stikls bija ļoti tuvu pie deguna un «Volga» pārlūza uz pusēm, paši veseli, bet divas dienas kaklu nevarējām pagriezt. Mūs no ceļa nevarēja redzēt, un tikai no rīta brauca traktors, kas mūs izvilka. Mazliet izbuktējām motora pārsegu, lai varētu redzēt un braucām mājās,» piebilst Ē. Vīksne.
Pēc septiņu gadu pārtraukuma, 1998. gadā, Talsu rallija organizēšanu savā paspārnē pārņēma Ēriks Vīksne ar komandu. Kā spilgtākais moments, kas palicis atmiņā daudziem pilsētas iedzīvotājiem, ir 2007. gadā atklātais pilsētas ātrumposms 4,2 kilometru garumā, taču posma izveide nenāca viegli. Tobrīd Ērika pamatideja bija izveidot apļa trasi pilsētas centrā, bet tā neguva pilnīgu deputātu atbalstu. Pēc diviem gadiem, iedvesmojoties no citu pilsētu ātrumposmiem, grandiozā ideja tika realizēta arī Talsos, šoreiz gan gūstot arī domes atbalstu. «Nav citu pilsētu, kur varētu uztaisīt tādā garumā,» pauž Ē. Vīksne. «4,2 kilometrus izbraucot divas reizes, kopsummā sanāk 8,4 kilometri, un tas jau ir nopietns ātrumposms.» Notikums netika nepamanīts — uz Talsiem sabrauca gan skatītāji, gan reportieri, kas vēlāk ziņoja, ka ralliju «Talsi» togad apmeklējuši ap 30 000 skatītāju.
Sarunas noslēgumā Ēriks Vīksne atklāj savu īpašo enerģijas un miera gūšanas vietu, kas nekur tālu nav jāmeklē, jo atrodas tepat, pie Laidzes ezera, un moto, ko iemācījis autorallijs: «Jācīnās līdz galam. Pat bezcerīgās situācijās.»