«Ar kolekcionēšanu nodarbojos jau kopš bērnības»

Sabiedrība

Valdemārpilniece teju visa mūža garumā un novada patriote, ar tikpat latvisku vārda un uzvārda salikumu, Līga Bērziņa ir lepna par mantojuma nodošanas iespēju no paaudzes paaudzē. Viņas kolekcionārei atbilstošās īpašības parādījās jau vairāk nekā pirms 40 gadiem, kad pēc ģimenes pamudinājuma Līga uzsāka iesaiņojuma papīru kolekcionēšanu. Šobrīd viņas pūrā ir kolekcija, ko attīstījusi un lolojusi līdz ar dēla piedzimšanu, nu jau 19 gadu garumā. Ziloņu figūru kolekcija tiek papildināta, un Līga ar gandarījumu to nodos saviem pēctečiem, taču šobrīd interesenti to var apskatīt Pastendes bibliotēkā.

— Kad parādījās jūsu interese par kolekcionēšanu kā nodarbi? Vai tas ir paaudžu mantojums? Ko sākāt kolekcionēt pirmo?
— Nodarbi kā kolekcionēšanu sāku, savu vecāku un brāļa mudināta, jau aptuveni piecu gadu vecumā, kad tēta brālis, mans onkulis, no tālām zemēm pāri jūrām mums, bērniem, atveda pirmās košļājamās gumijas un konfektes. Attiecīgi izriet arī, ka mana pirmā aizraušanās bija konfekšu, košļeņu un arī šokolādes papīriņu kolekcionēšana. Jā, varētu pat teikt, ka paaudžu mantojums. Mana mamma kolekcionēja vecās monētas, bet brālis — markas. Un man, kā mazākai māsai, gribējās arī kaut ko krāt. Tad, lai «nebāztos» virsū brālim un nečieptu markas, man radās pašai sava, personalizētā papīriņu kolekcija.
— Kad un kāda iemesla pēc sākāt kolekcionēt konkrēti ziloņu figūriņas?
— Pirmie ziloņi mūsu ģimenē ienāca 2002. gada maijā. Ziloņu kolekcijas «vaininiece» ir mammas māsa, kas, braucot pie mana dēliņa Roberta rauguļos, uzdāvināja pirmos četrus ziloņus. Mēs bijām kļuvuši par lielu ģimeni, un katram tika savs zilonis — man, vīram Gintam, meitiņai Sabīnei un dēliņam Robertam. Un nu jau kolekcija pastāv 19 gadus, ir izaugusi līdztekus ar manu dēlu.
— Cik figūriņu šobrīd ir jūsu kolekcijā? No kurienes ir pati pirmā, un no kurienes — pēdējā figūriņa? Cik gadu ir vecākajai figūrai un no cik valstu eksporta sastāv jūsu kolekcija?
— Patiesībā skaitu nezinu teikt, jo neesmu skaitījusi, taču pieļauju, ka varētu būt ap 75 figūriņām. Pirmā atceļoja no Tukuma, kā jau minēju, pirms 19 gadiem, un pēdējā kolekcijai pievienojās 2019. gadā — atceļoja no Ēģiptes, un to brālis atveda no ceļojuma. Zilonīši ir no 12 dažādām valstīm.
— Vai bez ziloņiem ir arī citas jūsu aprūpētas kolekcijas?
— Vairs gan nav. Pirmā kolekcija bija bērnībā un skolas laikā diemžēl ir izzudusi.
— Kādas atsauksmes saņemat no saviem līdzcilvēkiem?
— Par manu kolekciju cilvēki publiski uzzināja pirms diviem gadiem. Pirms tam par kolekciju zināja tikai mani radinieki un tuvākie draugi. Faktu biju turējusi kā noslēpumā, nelieloties ar to, kas man ir. Daudzi apbrīnoja, kā es ikdienā visu to spēju kopt, jo ir ļoti daudz mazu zilonīšu, kuri jo īpaši patīk putekļiem.
— Vai piekrītat apgalvojumam: katra lieta ir liela vērtība? Citiem tie, iespējams, ir tikai krāmi, bet kolekcionāram — vēstures liecība.
— Jā, apgalvojumam noteikti piekrītu par visiem simts procentiem, jo lielākā daļa ziloņu figūru ir dāvinātas un/vai atceļojušas no ārzemēm un ir ar pievienoto vērtību. Protams, lielākie mani atbalstītāji bija vecāki un brālis, onkuļi un tantes — un to man ir daudz. Viņiem arī jāsaka par to paldies!
— Kolekcijā katrai lietai ir sava vēsture. Vai arī jūsu kolekcijā katrai figūriņai ir savs stāsts?
— Varētu teikt, ka jā. Es neieeju veikalā un, redzot ziloni, nopērku to. Nē — katram no tiem ir īpašs stāsts, jo masveida zilonīšu man nav. Tie ir īpaši, uz īpašiem svētkiem piepulcējušies mūsu ģimenei, kas, manuprāt, kolekcijai dod patieso vērtību arī atmiņu un emociju virzienā.
— Vai gadījies, ka no kolekcijas kāda lieta nozūd? Vai tās arī ikdienā pieejamas plašākai sabiedrības apskatei?
— Domāju, ka nav pazudusi neviena figūra, jo katrs, kurš paņēmis pie sevis izstādīt, tostarp arī es, tur tās ciešā rūpē. Kolekcijas vecums ir jau 19 gadu, bet plašākai apskatei tie nonāca tikai pirms diviem gadiem, kad savā darbā, Valdemārpilī, vēlējos tos parādīt bērniem, kas apmeklē bibliotēku.
Šobrīd plašākai apskatei ziloņi izlikti Pastendes bibliotēkā, arī pērnā gada vasarā, no 10. jūnija, kolekcija bija izstādīta Valdemārpils bibliotēkas bērnu literatūras nodaļā.
— Vai vēstures notikumi ietekmējuši kolekcionēšanu?
— Pavisam noteikti, jo, kaut vai ņemot par piemēru šī brīža aktualitāti, neviens zilonītis nav ienācis kolekcijā «Covid-19» vīrusa dēļ, kura ietekmē neesam varējuši brīvi ceļot.
— Kāda ir galvenā atziņa, ko esat guvusi kopš kolekcionēšanas pirmsākumiem?
— Saviem abiem bērniem noteikti atstāšu savus zilonīšus. Būšu priecīga, ka tad, kad manis nebūs blakus, viņi uz tiem skatīsies un tur spēs ieraudzīt mani. Jo zilonīši ir dažādi — ar snuķiem jeb deguniem augšup un lejup gluži tāpat kā dzīve — pa kalniem un lejām, taču vienmēr arī ļoti iedvesmojoši savā cildenībā.