Ātrās modes laikmets un apģērbu patiesā cena

Žurnālista viedoklis

Būtisku daļu no mūsu sadzīves atkritumiem veido apģērbi un citi tekstila izstrādājumi, kuru apjomus nepārtraukti palielina ātrā mode. Lai arī termins «fast fashion» jeb tulkojumā — «ātrā mode» zināms jau ilgstoši, atkal ar to saskāros pavisam nesen, skatoties dokumentālo filmu, kurā, jo īpaši, tika uzlūkots viens no šīs ķēdes dalībniekiem — gigantuzņēmumiem, papildinot stāstījumu ar svarīgiem faktiem par darba specifiku, aizkulisēm un izrietošajām sekām. Izgatavojot apģērbu, tiek piesārņots un patērēts milzīgs apjoms ūdens, augsnes, gruntsūdeņu un gaisa. Apģērbu ražošana ir trešā lielākā apstrādes rūpniecība pēc automobiļu un tehnoloģiju nozares, kā arī tiek lēsts, ka tekstilrūpniecības nozare vairāk veicina klimata pārmaiņas nekā starptautiskā aviācija un kuģniecība kopā.
Pēc Latvijas Zaļā punkta sniegtās informācijas, ik gadu Latvijas tirgū nonāk vidēji 27 000 tonnu jeb 14,3 kilogrami uz vienu iedzīvotāju jauna un lietota apģērba. Kā liecina iedzīvotāju aptaujas dati, vairums (69%) jaunu apģērbu iegādājas 1—4 reizes gadā, bet esošos apģērba krājumus pārskata 1—2 reizes gadā (63%). Lai gan Latvijas iedzīvotāji savus esošos apģērba gabalus pārskata retāk, nekā iegādājas jaunu, katru gadu 3—5% no poligonos noglabājamā atkritumu apjoma veido tieši tekstils — apģērbs, apavi, mājas tekstils, aksesuāri, kas tikuši izmesti sadzīves atkritumos.
Ātrās modes ražotnes atrodas valstīs, kas tiek dēvētas par jaunattīstības valstīm. Mazumtirgotāji nodarbina tūkstošiem cilvēku no Bangladešas, Indijas, Ķīnas, Indonēzijas un citām valstīm, tostarp Lielbritānijas, kā lētu darbaspēku, tādējādi ietaupot miljardiem dolāru. Šiem cilvēkiem ne tikai jāstrādā nogurdinošas stundas, bet arī saņemtais maksājums nebūt nav godīgs, darba vide neatbilst mūsdienu praksei.
Gigantu galvenais mērķis ir ražošanas izmaksu samazināšana, tieši tāpēc viņi neņem vērā ražošanas ilgtspējības aspektu, sākot no bioloģiski nesadalāmu audumu izmantošanas, kas ir pilnībā apstrādāti ar ķīmiskām vielām, līdz ražošanas atkritumu izmešanai ūdens plūsmā, ezeros un okeānos. Arī dokumentālajā filmā tika skaidri parādīts, ka tuvējā ciematā cilvēki sirgst ar visdažādākajām slimībām, tostarp invaliditāti dažāda vecuma cilvēkiem, arī maziem bērniem, kas parādījusies tikai pēc dzimšanas, un iemesls ir ūdens lietošana uzturā un sadzīvē, jo citu ūdenstilpņu tuvumā nav. Kā savas vainas netieša atzīšana, bet galvenokārt jau apzināšanās, der fakts, ka šobrīd konkrētais uzņēmums ciematiem piegādā tīru ūdeni, taču par to skaļi sabiedrībā nerunā.
Lai arī mazumtirgotāji ir ieviesuši otrreizējās pārstrādes programmas, kas klientiem dod atlaidi apmaiņā pret veco apģērbu, lielākā daļa realitātē nekad netiek pārstrādāti, bet atlaižu piedāvāšana ir papildu stimuls palielināt pārdošanas apjomu. Ir pieejamas vairākas opcijas, lai apģērbam piešķirtu otrreizēju dzīvi, piemēram, jau popularitāti iemantojusī drēbju apgleznošana vai balināšana.
Pozitīvi, ka, lai samazinātu tekstila atkritumu apjomus un modes industrijas ietekmi uz vidi, kā arī veicinātu tekstila atkritumu savākšanu, šķirošanu un atkārtotu pārstrādi, Eiropas Savienības direktīvas paredz, ka no 2025. gada ES dalībvalstīm būs jānodrošina tekstila izstrādājumu dalīta vākšana un šobrīd valstī izvietoti jau 54 speciāli tekstila izstrādājumu šķirošanas konteineri, kur ievietot nevajadzīgos apavus, apģērbus, aizkarus, gultas veļu un citus tekstilus, bet ne izstrādājumus, kas izmantoti tīrīšanas darbos, bijuši saskarsmē ar ķīmiskajām vielām vai ir slapji, neizmazgāti un neatbilstoši specifikai, dažādās pilsētās, šobrīd gan ne Talsos, taču ceram, ka pavisam drīz, jo tie savā skaitā aug kā sēnes pēc lietus.
Nepārdomāta jaunu apģērbu iegāde ir ne tikai budžetam nedraudzīga, bet arī neilgtspējīga. Mūsu kā patērētāju pienākums ir iedziļināties, lai nodrošinātu, ka mūsu līdzekļi nonāk uzņēmumos, kurus mēs vēlamies atbalstīt.