«Skolotāja trīsdesmit trīs gadu garumā, bet sirdī — mūžīgi»

Personības

1935. gada saulainā aprīļa rītā Matildes un Jāņa Auziņu ģimenē kā pirmdzimtā ienāca Dzidra Simsone (dzimusi Auziņa). Viņas bērnība nav bijusi viegla, jo nācies iet cauri kara gadiem, lielāko dzīves daļu uzaugot bez tēva pleca. Vidusskolā, pateicoties kādai grāmatai ar nosaukumu «Skolotājs», kas saņemta kā dāvana, apzinīga skolniece būdama, Dzidra nolēmusi savu profesiju saistīt ar skolotāja darbu.
Studiju laikā jauniete iepazinās ar savu vīru — Maigoni Simsonu, piedzīvojot Zelta kāzas un kopīgu 80 gadu jubileju. Šobrīd Dzidra Simsone lepojas ar pieciem bērniem, 16 mazbērniem un 22 mazmazbērniem. Vecākajai mazmazmeitai tikko apritēja 20 gadu jubileja, kamēr jaunākajai — tikai septiņi mēneši. Dzidras pienesums visa mūža garumā it visā, ko darījusi, bijis milzīgs, un šā gada aprīlī viņa ar gandarījumu aizvadīja savu 86. dzimšanas dienu.
Bērnība Tomē
«Esmu dzimusi Tomes pagastā, tagad tas ir Ķeguma novads, «Auziņu» mājās,» stāstījumu sāk Dzidra Simsone. «Vēl ģimenē auga brālis Ilmārs, pusotru gadu jaunāks par mani. Vecākiem bija neliela saimniecība. Tētis paralēli saimniecības darbiem pludināja Daugavā plostus. Ziemā strādāja mežā, zāģēja malku un ar zirga ragavām veda uz Rīgu pārdot. Izbrauca vakarā, brauca pa nakti. Spilgti atceros, kā viņš teica, cikos bijis Nāves salā. Mani vēl tagad, to atceroties, pārņem drebuļi. Tētis piedalījās Ķeguma spēkstacijas būvēšanā, un vēlāk arī tajā strādāja. Vācu laikā tēvu nodeva par to, ka viņš pusdienlaikā klausījās Maskavas ziņas. Atbrauca žandarmi, un acīs palicis skats, kā viņu izved ārā, tēvs paceļ pret mums cepuri, viņu sasien un aizved uz koncentrācijas nometni Salaspilī. Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju, bet gaidīju vēl ilgi…» Vēlāk Dzidra noskaidrojusi, ka viņš daudzus gadus strādājis Hanoverā, akumulatoru rūpnīcā bez aizsarglīdzekļiem un lielās mokās miris.
Bīstamais ceļš uz Talsiem
«Kad Ķeguma spēkstaciju bombardēja, vismaz mēnesi dzīvojām bunkurā. Mūsu māja atradās netālu no dambja,» atmiņu stāstījumu turpina skolotāja. «Apbombardēja Ķeguma tiltu pār Daugavu. Bija bail — ja metīs bumbu uz dambja, ūdens mūs appludinās un noslīksim. Par laimi, liktenīgajā reizē trāpīja uz tilta. Vēlāk bija jāpieņem lēmums pamest mūsu tā brīža dzīvesvietu. Ar zirga pajūgu izbraucām sestdien no rīta, tumsā — tas bija septembra sākums. Pie Ogres sastapāmies ar pirmo bombardēšanu. Virs galvas lidoja lidmašīnas. Iemetāmies bumbas izrautā bedrē. Nākamā bombardēšana bija Rumbulas priedēs. Tur bēgļu, kas sabraukuši no Vidzemes ar pajūgiem, bija ļoti daudz. Lidmašīnas lidoja līdz ar priežu galotnēm. Tobrīd netika tēmēts uz mums, bet gan uz Rīgu. Kad nonācām pie pilsētas robežas, paziņoja, ka laidīs cauri tikai naktī. Braucām pāri tiltam un domājām, ka tikai nenāk uzlidojums — tad mūs sabombardēs. Taču notika brīnums. Dievs stāvēja mums klāt — tajā naktī Rīga netika bombardēta. Visas nedēļas naktīs gulējām galvenokārt uz zemes zem zirga ratiem, vienrīt pamodos pat baltā salnā.»
Vienā no ceļa posmiem stāvējuši žandarmi ar automātiem un nelaiduši uz Tukumu, bet gan uzstājīgi likuši maršrutu mainīt uz Liepāju, jo ar kuģi esot jābrauc uz Vāciju. Matilde pratusi runāt vāciski un apgalvojusi, ka ģimene brauks, tikai lai ļauj aizbraukt uz Talsiem pēc vecākiem. Auziņu pajūgu palaida, novirzījuši uz Liepājas šoseju. Tēva mājās ģimene iebrauca nākamās sestdienas pēcpusdienā. Pretī pa lauku steidzies vīrietis un teicis: «Te ir pilns, brauciet atpakaļ, te nevar!»
Vecvecāku mājās bija iebraukusi jau sveša ģimene — ārste un skolotājs ar dēliem. Vecmammai telefoniski paziņot par ierašanos viņi nevarēja, jo telefonus lika noņemt, lai novērstu kara ziņu pārraidīšanu. «Protams, mūs pieņēma. Man tobrīd bija deviņi gadi, tikko biju beigusi otro klasi un steigā biju līdzi paņēmusi mācību grāmatas. Pirms trim gadiem, kad Tomes skolā atvēra muzeju, grāmatas nodevu kopā ar atmiņu aprakstu, un šobrīd tās ir muzeja krātuvē,» teic Dzidra Simsone.
Rūgta tēja, servēta uz papes gabaliem
«Ar brāli skolā sākām iet teju uzreiz kā ieradāmies,» viņa turpina. «Tā bija tuvu mājām, Turkmuižā, «Ziemeļu» mājās, un tā bija Pastendes skolas nodaļa. Mācījāmies istabā, kur skolotājiem bija gultas. Pa visu istabu atradās viens plats galds, pie kura mācījās 12 skolēnu no pirmās līdz sestajai klasei, stundas notika reizē, un skolotāja pati, atprasot mācības, sēdēja gultā. Nākamajā rudenī, ceturtajā klasē, pārvācāmies uz Dravniekiem, no kurienes ar kājām pa Raiņa ielu, kas tobrīd bija neapbūvēts, grantēts ceļš, gājām uz Talsu septiņgadīgo skolu. Kara laikā skolā bija lazarete, ar mazu lidmašīnu veda ievainotos, un kalnā, kas tagad apbūvēts, bija tranšejas. Skolas ēdnīcā par galdu tika izmantoti lieli, zaļi papes gabali no bunkuriem, kurus novietoja uz «buciņiem». Kājās stāvot, dzērām tēju. Tā bija rūgta, bet rupjmaize, ar piejaukumu, bija saslapināta un pārkaisīta ar cukuru.»
Sesto un septīto klasi meitene ar brāli aizvadīja Pastendes skolā, jo tā bija tuvāk mājām, kas, jo īpaši ziemā, bija svarīgi. «Atceros, ka pirmajā stundā skolotājs nāca ar petrolejas lampu un pulksteni. Elektrības tajā laikā nebija,» atminas Dzidra, kurai, beidzot septīto klasi, nācies nolikt 12 valsts eksāmenus. «Man jau negribas rādīt beigšanas apliecību. Tā būs lielīšanās,» viņa piebilst.
«Kā es tagad varu nebūt skolotāja?»
«11. klases audzinātāja, kas bija īstena latviete, centās mani pierunāt, ka jāstājas komjaunatnē — citādi netikšot augstskolā. Iestājos arī. Biju nodomājusi iet uz Bulduru Dārzkopības tehnikumu… Audzinātāja man uzdāvināja grāmatu «Skolotājs», un es domāju — kā es tagad varu nebūt skolotāja? Domāju, iešu arī, bet uz Dabas zinību fakultāti,» atsauc atmiņā Dzidra Simsone, kuras vectētiņš Pūres muižā pie barona bija dārznieks un lielās oranžērijās audzējis apelsīnus, mandarīnus. Pūrē piedzimusi Dzidras mamma, un patika pret dārzkopību caurvijusi vairākas paaudzes.
«Pedagoģiskajā institūtā bija jāliek iestājeksāmeni,» atceras skolotāja. «Spilgti atminos, ka 1954. gada rudenī no Stendes pa nakti uz Rīgu atgāja vilciens, bet nebija iespēju tur tikt. Tad kāds šoferis mūs, četras meitenes, kravas mašīnas kabīnē aizveda līdz stacijai. Kopmītnē tobrīd kopā istabā dzīvojām 12 meitenes.
Dievs stāvēja klāt, jo visus eksāmenus noliku uz 5, izņemot ķīmiju — tur gan tikai 4. Interesanti, ka mans, tobrīd vēl nesatiktais, vīrs dzīvoja turpat, Krasta ielā, un mācījās iestājeksāmeniem Fizikas un matemātikas fakultātē.»
Kursa sākumā visi braukuši uz kolhozu vākt ražu. Jautājot, vai uz vietu pie Lietuvas robežas nokļuva ar autobusu, Dzidra smejoties atbild, ka ar smago mašīnu «GAZ 53», kurā visi sasēdušies: «Talka ilga divas nedēļas. Vēlāk, trešā kursa sākumā, bariņš studentu sadomājām braukt uz Kazahiju labību novākt. Iemesls bija gan naudas pelnīšana, gan vēlējāmies redzēt pasauli. Prom braucām ar preču vagoniem, pāri Urāliem. Ar vilcienu braucām veselu nedēļu. Ēst mums deva stacijās, karavīru ēdnīcās. Kokčetavā no vilciena izkāpām, mūs sagaidīja kolhoza mašīna un aizveda uz Veģenovku. Kamēr pieradām pie klimata, visi saslimām ar augstu temperatūru. Viss bija jādara pašiem, paši dežurējām, gatavojām. Mazgāties gājām uz upi, kurā bija ļoti sāļš ūdens, un iznākot miesa bija balta. No Rīgas izbraucām 20. jūlijā un atgriezāmies 3. oktobrī, kad ziņoja, ka kosmosā palaists pirmais Zemes pavadonis. Mājās braucām glauni — ar pasažieru vilcienu. Apstājoties pie Latvijas robežas, vilciens tika izpušķots, dziedājām dziesmas. Cik naudas nopelnīju neatceros, bet par samaksu Rīgā pie šuvējas pasūtīju kleitu un mēteli, kā arī pienācās graudi, ko mamma varēja izņemt tepat, Talsos.»
Liktenīgais Vecgada vakars un kopīga deja teju visa mūža garumā
«Ar Maigoni iepazināmies ceturtajā kursā, Vecgada vakarā,» kā iepazinusies ar savu vīru, atklāj Dzidra. «Kopmītņu zālē bija sarīkota balle. Istabā bijām palikušas vien divas, pārējie aizbraukuši uz mājām. Domājām, noiesim lejā, apskatīsimies, kas tur notiek. Un tā viņš mani noskatīja. Dejojām, atkal lūdza mani, un dejojām atkal. Pēc balles beigām viņš pavadīja uz kopmītnēm. Otrajā dienā norunājām tikšanos K. Valdemāra un Dzirnavu ielas stūrī. Viņš domājis: atnāks vai neatnāks, bet atnācu gan!»
Ilgi nebija jāgaida — pāris apprecējās piektā kursa rudenī, 14. novembrī. Dzidra uzreiz sapratusi, ka viņš ir īstais. Kādreiz Maigonis viņai jautājis: «Tevi taču lūdza slaidi, skaisti puiši. Kāpēc tieši es?» Uz ko viņa atbildējusi, ka jau tajā vakarā redzēja, ka ir labs cilvēks. Tā ticībā un pārliecībā kopīgi nodejoti 58 laulības gadi.
Dzīve pēc augstskolas
«Vienmēr gribējām kuplu ģimeni un saimi. Tas arī piepildījās. Pēc eksāmeniem uzzinājām, ka Jūrkalnē vajag gan bioloģijas, gan fizikas, matemātikas skolotājus. Man audzināšanā iedeva sesto klasi, vīram — septīto. Pasniedzu arī bioloģijas un ģeogrāfijas stundu. Viens no maniem pienākumiem bija rūpēties par izmēģinājuma lauciņu un cāļiem, kurus skola audzēja kolhozam. Mums tur nekā nebija — iedeva dzelzs gultu un naktsskapīti. Pašiem bija divi koferi, tos salikām vienu zem otra un izveidojām galdu.
Janvāra vidū, pēc četriem mēnešiem, piedzima mūsu pirmā meita Ingrida. Tur nodzīvojām vienu mācību gadu, skola gāja uz likvidēšanu. Uzzinājām, ka Pastendē meklē skolotājus un pārcēlāmies uz turieni. Kopā ar citiem skolotājiem dzīvojām Pastendes skolas otrajā stāvā. Maigonis bija mācību pārzinis un audzinātājs astotajai klasei. Man bija matemātikas un ģeogrāfijas stundas. Pēc diviem gadiem piedzima dēls Normunds,» stāsta skolotāja.
No Pastendes uz Ugāli
«Ja Pastendē tolaik būtu bijis bērnudārzs, mēs prom nebūtu aizgājuši,» viņa turpina. «Vīrs bija saticis Ugāles vidusskolas direktoru, kurš bija pazīstams jau no skolas laikiem. Viņš teica, ka Ugālē vajag fizikas un matemātikas skolotāju, ir gan bērnudārzs, gan labiekārtots dzīvoklis. Tas mums bija kaut kas sevišķs.»
Dzidra vadīja bioloģijas stundas, matemātiku, vīrs audzināja piekto klasi un vadīja fizikas, matemātikas stundas. Ugālē viņi nostrādāja 13 gadus, un tajā laikā piedzima arī pārējie trīs bērni — Einārs, Solvita un Sanita.
Dzidra bija iemīļota skolotāja daudzu skolēnu vidū. Prata bērnus iedvesmot, ieinteresēt. Viņai sirdī palikusi frāze, ko dzirdējusi no bijušās skolnieces kādā no salidojumiem: «Skolotāj, jūs mums bijāt kā mamma.»
Talsos no 1977. gada līdz pat šodienai
«No Ugāles pārcēlāmies uz Talsiem, jo te bērniem bija plašākas iespējas darboties pulciņos. Lai iegūtu dzīvokli, vīrs sāka strādāt SCO, bet, kamēr māju cēla, mums nebija kur mitināties. Ar savu mašīnu braukāju pa mājām. Aizgājām uz «Krēķiem» pie paziņām, kur istabiņā nodzīvojām divas ziemas. Talsu 1. vidusskolā sāku strādāt 1977. gadā, uzreiz pēc pārvākšanās. Man iedeva pagarināto grupu, pēc gada — audzināšanā ceturto klasi ar sporta novirzienu, kuriem mācīju matemātiku. Pēc četriem gadiem — izlaidums, līdz pensijai atlicis vien gads, bet par bioloģijas skolotāju strādāt tolaik tiku, un jutu, ka tas ir mans sirdsdarbs. Gan man, gan skolēniem patika ārpusstundu aktivitātes. Iegūts daudz diplomu par vietām konkursos, karnevālos. Atmiņā palikušas ekskursijas ar skolēniem, kas dažreiz pat ilga vairākas dienas ar palikšanu teltīs,» atminas skolotāja, kura ģimnāzijā nostrādāja līdz 50 gadu vecumam, jo pensijā tajā laikā gāja, ja bija pieci bērni un konkrētais vecums.
«Aizejot pensijā, stādīju, raku un atkal darbojos dārzā. Sabilē mums pat bija mārrutku lauks pašā Abavas malā,» teic Dzidra Simsone, piebilstot, ka vienmēr ar vīru bijuši kā traki uz stādīšanu. Pat Jūrkalnē, kur nodzīvojuši tikai gadu, iestādījuši ogu krūmus un zemenes. Vīrs ar saviem skolēniem iestādīja bērzu aleju līdz skolai. Nu jau koki izauguši lieli. Ugālē audzējuši kartupeļus, kurus nodeva valstij, lai bērnus varētu labāk apģērbt un paēdināt.
«Jau vidusskolas laikā bija jādara dažādi darbi, tostarp jāravē un jāievāc koksagīzs, pirms tam — katram bija iedalīts pushektārs ar cukurbietēm, kas jākopj. Vēlāk ar vīru stādījām un audzējām tulpes, gladiolas, tomātus, vīnogas. Turējām trušus, vistas. Atskatoties, varu teikt, ka strādāts ir bezgala,» atzīst darbīgā sieviete. «Vēl esmu beigusi kulinārijas, šūšanas kursus Ugālē, Talsos — šūšanas, aušanas un adīšanas kursus, lasu grāmatas un nodarbojos ar rokdarbiem. Kā visu varēja paspēt, ja tagad laika ir par maz, — nezinu.» Pensijas laikā daudz laika veltīts arī mazbērniem un mazmazbērniem. Jubilejās katrs dāvanā saņem tieši viņam adītu skaistu zeķu pāri. «Esmu dziedājusi gan korī, gan ansamblī, esmu piedalījusies vairākos dziesmu un deju svētkos, kamēr vīrs dejoja deju kolektīvā, bet tikai reizi esam bijuši kopā, jo vienam bija jāpaliek pie bērniem,» pauž Dzidra un atzīst, ka visu mūžu bijusi nopietna un viņas prioritātes galvenokārt bijušas darbs un ģimene. Jau bērnībā vectēva mājās, kamēr citi bērni rotaļājās, viņa sēdējusi uz ķeblīša un adījusi. Dzidra uzskata, ka viņu daudz ietekmējusi bērnība un pārdzīvojumi, traģēdijas, jo atceras pilnīgi visu. Lai arī, viņasprāt, ar brāli ir pilnīgi pretstati, reta ir diena, kad viņi nesazvanītos. Dzidra nekad nav sastapusies ar necieņpilnu skolēnu attieksmi — iespējams, tāpēc, ka pati vienmēr tos cienījusi un bijusi iejūtīga, nekad nav sevi nostādījusi augstāk par citiem. Kā lielāko dzīves mācību, kas veidojusies, pateicoties uzkrātajai pieredzei, skolotāja min divas atziņas: «Godprātīgi un čakli strādājot, cilvēks pats veido savu dzīvi. Darbs dzīvē stāv pāri visam un dzīvei veidu dod. Darbs apklusina ilgas un sapņiem mērķi rod.»