«Kontrasti veido vislabākos stāstus»

Personības

No apņēmīgās un pozitīvās dižstendnieces Annijas Kļaviņas varam tikai mācīties — viņa allaž spēs rast risinājumu ikvienai situācijai, neskatoties uz to, cik daudz enerģijas tas prasīs. Lai arī Anniju jau no jaunības dienām saistījuši rokdarbi, tiem teju nekad neatlika laika. Pēc negadījuma, kurā jauniete guva traumas, kas sarežģīja dažādu kustību veikšanu, rokdarbi bija tie, kas palīdzēja viņai gūt pozitīvas emocijas. Šobrīd Annija pērļošanu sauc par savu sirdsdarbu un iedvesmojas no līdzcilvēkiem, kas novērtē viņas radīto rotu skaistumu. Kā teic pati Annija — viņas acis mirdz brīžos, kad rada neatkarīgi no nekā cita.

— Kā sāki pērļot, izšūt un veidot jeb taviem vārdiem — darīt savu sirdsdarbu? Vai visu apguvi pašmācības ceļā un vai nozarē ir cilvēki, kas iedvesmoja tava ceļa sākšanu?
— Mani vienmēr piesaistījuši rokdarbi. Jāatzīst, kad biju jaunāka, tiem man atlika gaužām maz laika, taču pēc negadījuma, kas pilnībā mainīja manu dzīvi, biju spiesta sākumā gulēt, tad sēdēt uz vietas. Gūto traumu dēļ man bija sarežģīti kustināt rokas, nosēdēt, bet es pat guļot centos darīt savu sirdsdarbiņu. Tā ar laiku aizsākās pērlīšu izšūšana, ko nereti vēl daru, bet tieši pērļošana, kā rotu veidošana, nāca vēlāk, aptuveni pirms divarpus gadiem, rudenī, kad apmeklēju kroņu meistarklasi Diānas Dzelzkalējas vadībā. Pēc pirmā kronīša radīšanas manī dzima prieks un liela iedvesma darboties. Tas bija pirmais solis arvien tālākā attīstībā, un tagad priecājos par ceļu, kas iets, lai piedāvātu kvalitāti un gaumīgu dizainu. Lielākoties visu esmu apguvusi pati, smeļoties idejas no attēliem un citu radītā. Mani iedvesmo un turpina iedvesmot katrs, kas saka labus vārdus, novērtē manis radīto rotu skaistumu un arī iesaka jaunas idejas.
— Radošajā procesā pavisam noteikti nepieciešama nemainīga pacietība un iedvesma. Cik ilgu laiku aizņem vienas rotas veidošana? Kāds ir bijis laika ziņā ilgākais un grūtākais darbs?
— Rotu tapšanas process ir sarežģīts un laikietilpīgs. Domāju, kā jau katru darbiņu, ja veic bez mīlestības, nekā īsti laba tur nevar sanākt. Mana atslēga ir mīlestība un jau pieminētā pacietība, kas virza mani mācīties, vingrināt pirkstus, attīstīties. Kad sāku veidot rotas, vienas izveide prasīja vairākas dienas. Šobrīd esmu nonākusi līdz tam, ka dienas laikā esmu spējīga izveidot rotiņu, ja vien man tam ir gana daudz laika un apstākļi aiz loga nevilina vairāk par darbiņu, kas darāms. Tomēr es teiktu, ka savu sarežģītāko darbu vēl neesmu veikusi. Tas, pieļauju, vēl ir priekšā, jo nespēju neko izcelt. Grūtības pakāpes ziņā nākas izcelt laiku, kad man bija fiziski grūti veidot rotas, bet šobrīd — esmu gatava jauniem izaicinājumiem!
— Pēc kādiem kritērijiem izvēlies krāsu salikumus, plāno rotas veidu un gala izskatu?
— Rotiņas lielākoties veidoju pēc pasūtījuma. Tās visbiežāk nepieciešams pieskaņot tērpam un tā detaļām. Vienmēr gribu iegūt mirdzumu, glamūru, vēlos visu nostrādāt pēc iespējas smalkāk. Salīdzinot rotiņas, ko veidoju pirmajā gadā, ar tagad radītajām, ir redzama milzīga atšķirība, par ko ļoti priecājos, jo tas nozīmē, ka savā attīstībā eju uz priekšu. Nedaudz smalkāk izklāstot, sāku ar dizaina izveidi savā galvā vai uz papīra, kā arī iedvesmojoties no kādām redzētām rotiņām. Pieskaņoju neskaitāmo krāsu, toņu un izmēru pērlītes, kristāliņus, dimantiņus un stieplīti. Tad atliek vien darboties, kas man personīgi ir vairāk nekā meditācija un laiks sev. Negribētu to nostādīt kā darbu, jo šķiet, ka tādējādi varētu pazaudēt lielo mīlestību un azartu uz šo savu sirdsdarbu.
— Kas procesā ir sarežģītākais?
— Sarežģītākais noteikti ir garās stundas, ko pavadu, lai izveidotu katru zariņu, savītu stieplītes. Pēc tam, visu liekot kopā un pabeidzot, ir gandarījuma sajūta, bet līdz tam darbiņš ir pamatīgs un smalks.
— Savā Instagram platformā mini, ka vienojošais elements kalpo kā vadmotīvs, lai pieskaņotu un izvēlētos tērpus. Vai biežāk rotas ir tās, pēc kurām tiek pieskaņots apģērbs, vai otrādi — apģērbam tiek pieskaņota rota?
— Visbiežāk dāmas un meitenes rotiņas pieskaņo jau iegādātam tērpam, tāda vismaz ir mana pieredze, ar ko visbiežāk saskaros. Ir krāsu shēmas, toņi, kurus līgaviņas vēlas izmantot, un no sirds cenšos izdarīt visu, lai sasniegtu labāko variantu un radītu svētkiem ko skaistu. Veidoju arī vecmeitu ballīšu rotas, bet arī tās visbiežāk ir jau iepriekš izvēlētas. Šķiet, svarīgākais ir atrast apģērbu, kleitu vai tērpu, kurā justies labi, un tam seko rotas.
— Cik svarīgi sociālie mediji ir bijuši tavai darbības izaugsmei un cik daudz tev nozīmē atsauksmes?
— Tā kā ar to nodarbojos vaļasprieka līmenī, nevaru teikt, ka ar sociālo tīklu palīdzību vēlējos sasniegt arvien jaunas dāmas, kurām radīt rotas. Bija tieši pretēji — man privāti rakstīja un jautāja, vai varu ko izveidot, bet tā vietā, lai parādītu vienu profilu ar dažādām iespējām un variācijām, man bija jāsūta un jāmeklē bildes. Tas kļuva apgrūtinoši un sapratu, ka esmu gatava spert nākamo soli, izveidojot savu Facebook un Instagram lapu «Annija Klavina Handmade». Šobrīd, raugoties atpakaļ, redzu, cik niecīgu auditoriju uzrunāju bez sociālo tīklu palīdzības. Esmu pateicīga, ka dzīvojam laikā, kad mūsu saziņa ir tik vienkārša un iespējama jebkurā pasaules vietā.
— Var šķist, ka rokdarbi ir piemēroti tikai mierīgiem un pacietīgiem cilvēkiem, taču tu stereotipu pilnībā gāz, jo zināms, ka tavos vaļaspriekos ietilpst arī ekstrēmi sporta veidi. Kādas emocijas tevī raisa pērļošana un vai var vilkt kopsaucēju ar tiem?
— Man no literatūras stundām vienmēr atmiņā palicis fakts, ka kontrasti veido vislabākos stāstus, pasakas, romānus… Varētu teikt, ka to pašu es attiecinu uz savu dzīvi. No visa jābūt kādam sīkumiņam, lai būtu iespēja izbaudīt dzīvi, tajā pašā laikā tik svarīgi ir arī spēt sevi nomierināt, gūt gandarījumu un piepildīt sirdi. Uzskatu, ka esmu visai apdāvināts cilvēks, jo Dievs man devis talantus, lieliskas īpašības un manu ģimeni, lai es spētu dzīvot, mīlēt un baudīt to, ko daru. Es tiešām baudu katru brīdi, kad paņemu rokās savas pērļu kastes, kad plānoju, veidoju, radu. Dažkārt es eju gulēt un nevaru sagaidīt, kad sāksies jauna diena un es varēšu darboties! To, protams, pastiprina jauni materiāli, jauni izaicinājumi un kādu īpašu cilvēku iepriecināšana, taču manas acis mirdz brīžos, kad radu neatkarīgi no nekā cita.
— Kas ir tava ikdienas lielākā iedvesma un motivācija?
— Mani visvairāk iedvesmo apziņa, ka esmu mīlēta, ka esmu spējīga, kā arī mani tuvie cilvēki. Bet vēl svarīgāka ir vēlme dzīvot un vēlme realizēt sevi. Vismaz šajā dzīves posmā to uzskatu par svarīgu. Prieks un mīlestība, ar ko darboties jebkurā dzīves jomā, nepieciešami, lai justu prieku un gandarījumu par paveikto. Ļoti nevēlos to zaudēt, tāpēc cenšos to nosargāt. Atļauju sev atpūsties, kad tas nepieciešams, un plānojot laiku tā, lai katra reize, kad, piemēram, ņemu savas rokdarbu kastes un darbojos, ir svētki.
— Vai piekrīti apgalvojumam, ka skaistums slēpjas detaļās?
— Uzskatu, ka skaistumu nav viegli raksturot. Bet manā gadījumā — ļoti cenšos, lai skaistums manās rotās neslēpjas tikai detaļās. Domāju, ka mīlestība, ko pievienoju rotām, paspilgtina arī rotiņu vizuālo estētiku. Tāpat priecājos būt daļa no tik brīnišķīga notikuma kā kāzas, jubilejas un citi laimīgie dzīves brīži.