«No sava likteņa neizbēgsi»

Personības

Sabilnieces Agritas Priedītes dzīves gājums sniedz iespēju ielūkoties laika nogriežņos, kas savā unikālajā veidā ir mācījuši apstāties un ļauties notiekošajam. Pēc tam, kad Agritas dzīve izmeta loku, viņa kopā ar ģimeni atgriezās tēva celtajā mājā Sabilē, bet nu jau — ar daudz plašāku skatījumu uz dzīvi un pasauli sev apkārt. Apgūstot jaunas prasmes, audzinot bērnus un strādājot ar cilvēkiem, viņa apzinājusies, ka ikviens dzīves posms ir vērtīgs un nozīmīgs. Šobrīd Agrita kopā ar mājas mīluli Basso pastiprinātu uzmanību velta bērniem ar dažādām veselības problēmām.
Bērnību Agrita aizvadīja Sabilē, bet jau pēc pamatskolas absolvēšanas iestājās Bulduru dārzkopības tehnikumā un pēc tam pārcēlās uz Rīgu. Viņas tālāko ceļu lielā mērā ietekmēja vecāku izvēles. «Nezinu par rakstura īpašībām, bet vecāku nodarbošanās manā gadījumā ir bijušas diezgan liktenīgas. Vecāki strādāja bērnu pansionātā, un pēc tam mans tēvs sāka strādāt turpat Veģos par dārznieku. Visu bērnību pavadīju, griežot vecos rožu ziedus, lasot rožu ziedlapiņas un rokot tulpju sīpolus. Tas droši vien ietekmēja to, kāpēc aizgāju uz Bulduriem. Gribēju mācīties par veterinārārstu, bet mani atrunāja — ko tu darīsi, ja tev nāksies dzīvnieciņu iemidzināt? Droši vien es vēl tagad to nevarētu, bet kas zina… Ikvienam posmam ir bijusi sava jēga, un viss ir sakārtojies tā, kā tam jābūt. Aizgāju uz Bulduriem un satiku vīru — nebūtu aizgājusi, nebūtu satikusi. Šobrīd dārzkopība ir palikusi kā vaļasprieks, bet vienu brīdi, dzīvojot Kuldīgā, darbojāmies ar to diezgan nopietni. Otra lieta, ko esmu pārmantojusi no vecākiem, ir darbs ar bērniem. Lielu daļu bērnības esmu pavadījusi Veģos — kad tēvs strādāja, mēs ar brāli braucām palīgā. Kopā ar tur esošajiem bērniem gājām pārgājienos, braucām ekskursijās un daudz laika pavadījām kopā. Man likās, ka es nekad nevarēšu strādāt ar šādiem bērniem, jo es to uztveru pārāk emocionāli, bet manis nospraustais «nekad» vienmēr īstenojas. Šobrīd tas ir tas, ko daru ikdienā,» atklāj sabilniece.
Meži, senleja un Abavas tuvums
Tā kā arī Agritas vecvecāki no mammas puses dzīvoja Sabilē, lielu vietu viņas atmiņās ieņem meži, senleja, Abavas tuvums, siena pļavas un siena šķūnītis, kur piedzīvota pirmā saskarsme ar dzīvniekiem. «Mājās mums nebija neviena dzīvnieka. Tēvam savulaik bija ļoti īpašs suns — kad viņš devās aizsaulē, tēvs nolēma, ka nevienu citu vietā neņems. Tā tas arī notika, bet no sava likteņa neizbēgsi. Tēvs diezgan agri nomira, un es vēl nebiju pabeigusi tehnikumu, kad iegādājos savu pirmo suni. Kā bērns es biju ļoti paklausīga, bet tam ir arī ēnas puse. Ja tu vienmēr dari to, ko citi no tevis grib, tu neiemācies darīt to, ko pats gribi, un tad ir jāpārkāpj sev pāri. Arī skolā nedarbus nedarīju — biju teicamniece. Brīvajā laikā zīmēju, braucu uz olimpiādēm, daudz sportoju un braukāju pa Latviju — biju sprintere un spēlēju basketbolu. Reiz par mani brauca rakstīt no «Pioniera». Tas ietekmēja manus turpmākos lēmumus, jo, būdama maza, vienu brīdi gribēju kļūt par žurnālisti. Kad ieraudzīju «Pionierī» rakstu par sevi, nosolījos, ka nekad nekļūšu par žurnālisti, nesapratu — kā var uzrakstīt kaut ko pilnīgi pretēju tam, ko esmu teikusi? Tā mans sapnis izplēnēja un notrūka pašā iedīglī,» stāsta Agrita.
Zināšanas un pieredze nepazūd
Pēc mācībām Bulduru dārzkopības tehnikumā viņa kādu laiku dzīvoja Rīgā, kur strādāja par floristi, darbojās Baltezera kokaudzētavā un iepazinās ar vīru. Laikam ejot, Agrita kopā ar vīru pārcēlās uz Vārmi, sāka strādāt mežniecībā un uzsāka studijas Mežsaimniecības fakultātē. Studijas gan pabeigt neizdevās — pasaulē ienāca pāra pirmais dēls un pēc meža dienesta reorganizācijas viņa nolēma akadēmijā neatgriezties. Šajā brīdī viņas dzīvē sākās jauns posms. «Pēc katra posma es sev nosolos, ka vairāk nemācīšos, bet visa dzīve ir pagājusi mācoties. Vairāk nekā desmit gadus nodzīvojām Kuldīgā, kur mums piedzima trīs dēli. Gaidot trešo dēlu, nomainīju visu, ko iepriekš biju darījusi, un aizgāju studēt pedagoģiju. Bakalaura laikā piedzima trešais dēls, un mēs kopā gājām uz lekcijām. Paralēli mums bija savs bizness — audzējām puķes, nodarbojāmies ar dārzkopību un dārzu projektēšanu. Pabeidzu pedagoģijā gan bakalauru, gan maģistru. Tas, protams, atkal ietekmēja visu tālāko dzīvi. Sanāca, ka, Kuldīgā dzīvojot, dzīve apmeta milzīgu kūleni, mēs pazaudējām pilnīgi visu, kas mums bija, un vīrs aizbrauca uz Angliju. Kamēr vīrs pirmo gadu bija Anglijā, mēs ar bērniem pārcēlāmies atpakaļ uz Rīgu, jo, mācoties pedagoģiju, man aizvien vairāk iepatikās alternatīvā pedagoģija. Aizbraucām uz Rīgu, un bērni iestājās Valdorfa skolā. No Kuldīgas, no dziļiem laukiem pārvācāmies uz Rīgu. Bērni iestājās skolā, un es sāku strādāt Valdorfa pirmsskolas izglītības iestādē. Tas bija nedaudz ilgāk par gadu, pēc tam aizbraucām pie Jāņa uz Angliju. Uzzinājām, ka netālu no vietas, kur viņš dzīvo, ir privāta Valdorfa skola. Bērni iestājās skolā, un tas man uz pedagoģiju pavēra jaunu skatījumu. Skola bija vienkārši unikāla! Nezinu, kurā prāta aptumsuma brīdī, bet es arī tur sāku mācīties par Valdorfa pedagogu. Skolu man nesanāca pabeigt, jo mums piedzima meita, bet zināšanas un pieredze nekur nepazūd,» pieredzē dalās Agrita.
Eksāmeni tie paši, bet attieksme — cita
Pēc daudziem Anglijā pavadītiem gadiem, kad pāra vecākais dēls pabeidza vidusskolu, bet vidējais dēls — pamatskolu, ģimene saprata, ka ir īstais brīdis braukt atpakaļ, jo viens dzīves posms ir noslēdzies. «Aizbraucot uz Angliju, mēs zinājām, ka nepaliksim tur uz visiem laikiem. Bērni pabeidza skolu, un tas bija piemērots laiks, lai atgrieztos. Pārceļoties uz Talsiem, vecākais un vidējais dēls sāka mācīties Talsu skolā, bet pārējie — tālmācībā. Arī, dzīvojot Anglijā, bērni paralēli mācījās Brocēnu vidusskolā — viņiem visu laiku gāja papildu izglītība. Mums likās absolūti nepieņemami, ka latviešu bērni nezinātu savu valodu, nevarētu brīvi lasīt un rakstīt. Tā viņi paralēli mācījās divās skolā. Jaunākais dēls ilgu laiku turpināja mācīties tālmācībā, bet vidējais izlēma iet uz skolu. No angļu skolas pārnākot uz Talsu 2. vidusskolu, viņam iestājās milzīgs kultūršoks. Anglijā skola bija izveidota pie bioloģiskās saimniecības — visapkārt bija lauki, kalni un daudzas nelielas mājiņas. Ļoti personiski un bezgala skaisti. Pilnīgi cits redzējums uz izglītību. Vidējais dēls ir beidzis pamatskolu divreiz, jo Anglijā klašu iedalījums atšķiras, līdz ar to man bija iespēja redzēt, kā dažādās skolās beidz pamatskolu. Tur bērni skolas beigu darbus gaida ar prieku un milzīgu sajūsmu, jo tas ir liels notikums, bet šeit ir tikai eksāmeni. Arī tur vidusskolā ir eksāmeni, jo skolas programma iet līdzi, bet mācību process tiek organizēts citādāk. Eksāmens ir tas pats, bet attieksme pret mācībām ir cita.
Tā kā vecākajam dēlam ir ļoti liels talants uz praktiskām lietām, metālapstrādes un kokapstrādes skolotājs Valdorfa skolā viņam ieteica pieteikties biedrībā, kas reizi gadā uzņem desmit jauniešus no visas Anglijas un nodrošina bezmaksas apmācības. Pēc tam viņiem tiek dota iespēja iestāties augstskolā, turpināt specializēties un kļūt par meistaru. Tā ir viena no lietām, ko mums kā ģimenei ir devusi Anglija, nemaz nerunājot par to, ka ikvienā dzīves posmā esam iepazinuši ārkārtīgi lieliskus, paliekošus cilvēkus. Arī manu turpmāko darbību Latvijā ir ietekmējusi Anglija — es noteikti nebūtu darījusi to, ko daru tagad,» atzīst sabilniece.
No idejas līdz sapņa īstenošanai
Domājot par atgriešanos Latvijā, Agritai prātā iešāvās doma par kanisterapiju. Lai gan lielas izpratnes viņai tolaik vēl nebija, laikam ejot, viņa sāka to apsvērt aizvien nopietnāk. «Braucot atpakaļ, prātoju — ko Latvijā darīt? Viens variants bija dārzkopība, bet es sapratu, ka tas nav tas, ko vēlos, šobrīd tas ir palicis kā vaļasprieks. Sapratu, ka neesmu gatava strādāt par pedagogu tradicionālā skolā, un tad man ienāca prātā doma par kanisterapiju. Anglijā iepazinos ar suņiem, ar borderkollijiem, bet tolaik neko no tā visa nesapratu — tas bija tikai idejas līmenī. Atgriežoties Latvijā, sāku mācīties kanisterapiju. Latvijā mums teorētiski nodarbības ir, bet praktiski tās netiek organizētas. Man ļoti paveicās, jo paspēju atbraukt atpakaļ brīdī, kad Krievijas medicīnas institūts organizēja apmācības. Tā es pabeidzu savu nākamo izglītību un ieguvu tiesības strādāt ar bērniem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tad mūsu ģimenē ienāca suns, viņš gan ienāca jau tad, kad es mācījos. Strādājam daudz un regulāri. Es vēl joprojām nespēju to aptvert, jo emocionālu apsvērumu dēļ biju nolēmusi to nedarīt, bet dzīve pagriezās citādi. Izrādās — tas ir ārkārtīgi liels gandarījums. Šis darbs ir ļoti radošs — katra nodarbība atšķiras, visu laiku ir jāplāno, jādomā un jāpārplāno, jo bieži vien nenotiek tā, kā tu esi ieplānojis. Ir fantastiski redzēt prieku un pozitīvo devumu, ko mēs abi kopā varam bērniem dot. Dzīve iet uz priekšu, un tagad apgūstu vēl vienu izglītības posmu — mācos par kinologu. Tas bija viens no maniem bērnības sapņiem — šobrīd esmu pie tā atgriezusies. Tas noteikti nebūs saistībā ar policijas suņiem, kā es toreiz biju iedomājusies (smejas), virziens un mērķauditorija ir pilnīgi cita, bet man patīk.
Pirms diviem gadiem atgriezāmies Sabilē, jo mammai vajadzēja palīdzību un mēs no Talsiem vairs nevarējām izbraukāt. Tā mēs šobrīd te dzīvojam, es gan ļoti ceru, ka mēs iesim uz laukiem. Man ļoti gribas nopietnus laukus — tad mums būs vairāk pīļu un sunim par prieku paņemsim trīs aitas. Tā kā mums ir ganu suns, es ļoti ceru pievērsties nopietnākai ganīšanas apmācībai un atsākt cilvēku meklēšanas apmācības. Diemžēl neviens diennaktī nav piešķīris papildu stundas. Cik to stundu ir, tik ir. Galu galā jāseko līdzi arī bērniem — Rasai ir astoņi gadiņi, Agrim — 16, Dravim — 19, bet Varim — 21,» atklāj Agrita.
«Izeju var atrast vienmēr»
Neskaitot jau nosaukto, brīvajā laikā Agrita darbojas folkloras kopā «Talsi», kuras sastāvā izdevies piedalīties gan dziesmu un deju svētkos, gan folkloras festivālā «Baltica». «Tā ir viena no vērtīgākajām lietām, ko, dzīvojot Talsos, ieguvu. Bērniem tas bija bērnu un jauniešu centrs — tas ir tas, kas bērniem un caur viņiem arī man ir devis gandarījumu par atgriešanos. Mani ļoti aizrauj arī zīmēšana un gleznošana — sāku iet uz nodarbībām pie Andra Vikaiņa, bet, pārnākot uz Sabili, sapratu, ka fiziski nevaru visu apvienot. Arī dārzkopība nekur nav pazudusi — tagad piespiedu kārtā mums jāapgūst pilnīgi jauns dārza apsaimniekošanas veids — permakultūra. Mums šeit ir ļoti smilšaina zeme, vasaras paliek aizvien sausākas, un neko nav iespējams izaudzēt. Sapratām, ka vienīgais risinājums ir pilnībā mainīt saimniekošanas veidu. Tas ir viens no izaicinājumiem, ar ko jātiek galā.
Ja tā padomā, dzīvē ir bijuši dažādi izaicinājumi, un ir gājis visādi, bet visam ir bijusi sava jēga. Reizēm ir gājis smagi, bet pēc tam tu paskaties atpakaļ un saproti — tieši to arī vajadzēja. Pēc laiciņa tu saproti, ka tas bija vajadzīgais posms, jo bez tā nebūtu nākamā. Ja tev aizver durvis, kāp ārā pa logu vai atver citas durvis! Izeju var atrast vienmēr. Esmu iemācījusies nekalt tālus nākotnes plānus — paņemu labāko no tā, kas ir šeit un tagad,» atzīst Agrita.