«Ja spēj izsapņot, tad spēj arī sasniegt»

Kultūra

Uzņēmīgās un sirsnīgās dižstendnieces Megijas Kristas Strautmanes viens no vadmotīviem ir visam teikt «jā». Viņa iesaistās, nedomājot par to, vai to vispār var izdarīt. Visā, ko viņa dara, tiek ieguldīta maksimāla atdeve un mīlestība pret darbu, kas rezultējas ar panākumiem dažādās jaunietes dzīves jomās un ar mazām uzvarām ved pie sapņu piepildījumiem. Megija, lai arī studē pilna laika studijās Latgalē, spēj atrast laiku, lai pasniegtu stundas bērniem un jauniešiem ne tikai Dundagas vidusskolā, bet arī Dundagas mūzikas un mākslas skolā, kā arī papildus darbotos Operetes teātrī.

— Kā tavā dzīvē ienāca mūzika, kā to iemīlēji un vēlāk par savu lauciņu izvēlējies tieši klasisko mūziku?
— Biju bērns — bļauris. Es raudāju par visu un visur, bet vectēvs mierināja manu mammu — nekas, lai tik raud, redzēsi, ka būs dziedātāja. Šķiet, ka mūzika manī neienāca, es vienkārši ar to piedzimu, tā jau bija manī. To iemīlēju sajūtu dēļ, nav nekā tāda, kas manī radītu tieši tādas sajūtas un emocijas, kā spēj mūzika. Bet par klasisko mūziku — tas neatnāca tik ātri. No bērnu dziesmām pie estrādes mūzikas, savukārt no tās — jau uz klasiskāku mūziku, līdz nonācu pie klasiskās mūzikas. Bet lūzuma punkts bija mirklis, kad sapratu — estrādes mūzika mani lauž, tā nav man, un tad es dzirdēju savu pirmo klasiskās mūzikas skolotāju Baibu Veismani-Rezongu un sapratu — jā, es gribu tā, kā prot viņa, un izrādījās, ka tieši tas ir mans lauciņš.
— No viens līdz desmit — cik liela nozīme tavā dzīvē ir mūzikai?
— Desmit, jo es nevaru iedomāties nevienu dienu bez mūzikas, es to iemainītu pat pret rīta kafijas krūzi.
— Pēc pamatskolas savu izvēli veici par labu Ventspils Mūzikas vidusskolas vokālajai nodaļai. Kādu pieredzi tev tā deva un vai arī šobrīd nākas sadarboties ar iepriekš iepazītajiem kolēģiem un pasniedzējiem?
— Iestājeksāmenu dienā es biju apņēmusies nebraukt uz Ventspili un palikt vidusskolā, bet liktenīgie cilvēki īstajā mirklī dara brīnumus, un viens stingrāks telefona zvans lika man piecelties, sataisīties un braukt uz Ventspili.
Pieredze ir milzīga, kuru man neviens nekad neatņems, un tas ir pats skaistākais. Tur es sastapu savu vokālo pedagogu Gati Poriņu, esmu prātojusi, ka viņam noteikti vajadzēs celt pieminekli, jo tādu pedagogu es katram novēlu sastapt savā profesionālajā izglītošanās ceļā. Godīgi sakot, viņš ielika ne tikai vokālos pamatus, bet ieaudzināja pamatīgu raksturu, nekad neļāva padoties un cīnījās līdz pēdējam, lai dabūtu no manis izcilu rezultātu. Sadarbojamies aizvien. Gan kolēģi, gan pedagogi ir atsaucīgi un vienmēr pasniegs palīdzīgu roku.
— Kāda, pēc tavām domām, ir nozīme komandas darbam un vai mūzikā var veiksmīgi bez tās iztikt?
— Mūzikā nekas neeksistē bez komandas, piemēram, komponists nekomponē skaņdarbu, lai to tikai uzdrukātu uz lapas. Viņam ir vajadzīga komanda — orķestris, lai atskaņotu, piemēram, simfoniju. Tā arī visur citur, tu iemācies veidot saspēli uz skatuves — ar kolēģiem, koncertmeistaru un pat ar pedagogu, kurš zālē sēž un klausās tavu uznācienu.
— 2018. gada vasarā piedalījies Andreja Jansona muzikālajā izrādē «Lolitas brīnumputns», kur sākotnēji tiki uzaicināta dziedāt korī, vēlāk tika piešķirta loma uz skatuves, bet jau vēlāk, tikai nedēļu pirms mēģinājumiem, pēc komponista aicinājuma tev tika piešķirta izrādes galvenā loma. Kādas emocijas tevī raisīja šis ceļš un kādu pieredzi guvi?
— Šķiet, ka emociju par galveno lomu man pat nebija, nebija laika apcerēt faktu, ka tā ir galvenā loma, manu prātu nodarbināja jautājums — kā man pagūt iemācīties visas dziesmas un tekstus, kuri jārunā. Tieši bija ceļojums uz Turciju, tad nu baudīju atpūtu un mācījos tekstus.
Bet vēlāk jau apzinājos lomas nozīmi, sapratu, ka Lolita kaut kur manī eksistē, savelkot paralēles ar dzīvi. Tas bija ļoti skaists notikums manā dzīvē!
— 2019. gada decembra vidū piepildīji vienu no saviem sapņiem — pirmoreiz uzstājies Talsu tautas nama lielajā zālē ar solokoncertu «La mia notte», ko iedzīvotāji un pilsētas viesi varēja apmeklēt bez maksas. Cik ilgu laika periodu aizņēma gatavošanās konkrētajam koncertam un cik lielu atbalstu izjuti no līdzcilvēkiem? Kā nolēmi savu pirmo solokoncertu aizvadīt tieši Talsos?
— Solokoncerts nāca ar faktu, ka manai draudzenei Laurai Bukovskai Latvijas Kultūras koledžā bija jāgatavo noslēguma darbs. Tā es un mans sapnis kļuvām par viņas lielo projektu un eksāmenu reizē. Gatavošanās aizņēma vairāk nekā pusgadu un līdzcilvēku atbalsts bija nenovērtējami liels, bija reizes, kad Laura zvanīja un sacīja — apsēdies, tu neticēsi, kā mums tikko palīdzēja. Un tad esi patīkamā šokā, toreiz nonācu līdz atziņai — tikai tie, kuri paši sākuši no nulles un sasnieguši savu mērķi, spēj patiesi novērtēt un atbalstīt kāda ceļu pretī sapnim. Un palīdzēt nevis tāpēc, ka ar tevi ir atgadījies, kas slikts, bet tāpēc, ka viņi tic tavam sapnim un zina cik grūti ir sasniegt lielos mērķus.
Talsi — vienkārši, pirmajam solokoncertam jānotiek mājās.
— Vai pirms uzstāšanās veic kādu procesu vai rituālu?
— Ir tikai viens mazs rituāls. Kad man bija seši gadi, aizgāja mans vectēvs, bet es viņu atceros, kā būtu vēl vakar redzējusi. Tā kā viņš bija pirmais, kurš atklāja manī mazo dziedātāju, tad aprunājos ar viņu domās, padomāju par viņu un palūdzu, lai ir man blakus, lai atbalsta.
— Kā nāca lēmums kļūt par skolotāju un pasniegt mūzikas stundas Dundagas vidusskolā, kā arī mācīt bērnus Dundagas Mākslas un mūzikas skolā? Kas ir galvenā lieta, ko centies nodot saviem skolēniem? Kas, esot pasniedzējai, ir sarežģītākais un, iespējams, negaidītākais?
— Nevienā mirklī nebiju domājusi par skolotāja profesiju, bet dzīves ceļi ved tur, kur tev jābūt un es tiem vienkārši ļaujos, tā arī esmu tur, kur esmu. Tas, ko cenšos iemācīt, ir — ticēt sev. Vislielākais zaudējums, kādu cilvēks var piedzīvot savā dzīvē, ir pazaudēt ticību sev. Manuprāt. Jo tad apstājas viss, pazūd viss, un jā, mīļie, ticiet sev, ja spējat izsapņot, tad spējat sasniegt!
— Kā mainījās tava ikdiena pērnā gada pavasarī, kad pasaule un visas tik ierastās lietas tika uzliktas kā uz pauzes?
— Tas izraisīja apjukumu visos, bet nekas jau nemaz nav apstājies, visam ir atrastas alternatīvas, bet, protams, tas nerada tās sajūtas, kuras ir tad, kad ir publika, skatuve un dzīvas emocijas. Pagaidām esam vienā mākslīgā burbulī, kur katrs cenšas izdzīvot.
— Šobrīd studijas turpini Daugavpils Universitātes Mūzikas un mākslas fakultātē, kur studē programmā «Solo dziedāšanas skolotājs». Kāds ir tavs noslēpums, lai studijas, kas notiek 330 kilometrus no mājām, apvienotu ar divām darbavietām, atpūtu un turpinātu veidot muzikālo karjeru?
— Mēdzu smieties — kamēr jauna un bez bērniem, varu visu. Mazais noslēpums, mēdzu no Daugavpils braukt naktīs un septiņu stundu garo ceļu izmantot miegam. Sanāk, kamēr guli, tu nonāc galamērķī. Bet nē, neiesaku šo praksi piekopt, nav veselīgi.
— Ja tava dzīve nebūtu saistīta ar mūziku, kas būtu tava otrā sapņu profesija?
— Šis ir vissarežģītākais jautājums. Atceros, ka gribēju vienbrīd būt policiste, bet diez vai tas ir man, bija piecu minūšu ideja par armiju — tētis norāja un ideja pagaisa, ar šodienas prātu saprotu, ka nemaz to nevēlētos. Devītajā klasē apcerēju ideju par mediķa būšanu, bet problēma — kā ieraugu kādam asinis, tā raudu. Līdz ar to, mana dzīve nevar būt nesaistīta ar mūziku, vienkārši nav variantu.
— Kas ir tavs lielākais iedvesmas avots un kāds ir kvēlākais šī brīža mērķis?
— Cenšos iedvesmot pati sevi, bet mērķis vienmēr nemainīgais — neapstāties, nepārstāt ticēt sev un beigu beigās, katru dienu atrast lietas, kuras dara laimīgu.