Ir jābūt saturam!

Žurnālista viedoklis

Lai gan rīt ir svarīga diena un vajadzētu ko politisku, esmu cilvēks, kas var brīvi runāt un rakstīt par ticību, bērniem, attiecībām un pieredzi, taču politika ir tas melnais pleķis, kurā saprotu tikai to, ka bieži vien neizskatās lāga. Savu artavu šajā laukā esmu devusi, lūdzot par to, lai tumsas darbi tiek celti gaismā. Un ne mazums arī tiek celti, jo tādas lietas ir nelabas un netīkamas gan cilvēkiem, gan Dievam. Patiesībā iesaku visiem to darīt jebkurā jomā! Redzēsiet, kā dīķis tiek sakustināts un uzpeld visas duļķes. Viss, kas bijis darīts tumsā, drīz vien nāk gaismā, un uzpeld viss, kas bijis apslēpts. Kāpēc tas jādara? Kur nelaba valdīšana, tur tauta vaid un ir nelaimīga. Viss ir ļoti saistīts. Kur vadības posteņos ir sirds cilvēki, kam ieņemamais amats ir nevis ienākumu avots un burta atstrādāšana, tur ir cerība un tai ir augļi, kurus redz un kuriem nav zemūdens akmeņu. Nav, kā saka tautā, nekādas šmugulēšanās. Pēc augļiem taču pazīst koku. Ābelē banāni neaug. Vismaz pagaidām ne. Un daļa no augļiem ir darbi. Ar vārdiem un cēliem saukļiem ir stipri par maz. Tas ir burtiski tas pats, kas ģimenē tēvs, kurš saka, ka mīl bērnus, bet neko vairāk par maizi un desu nav iedevis. Nav ne veltījis laiku, ne kādu sarunu vedis, ne sējis sirdī kādu padomu un bijis atbalsts un drošība. Bieži ir tā, ka no tēva, kuram ir jāsargā, bērni paši ir jāpasargā. Kāds teiktu: «Nu priecājies, ka vismaz par maizi un desu!» Nē, nav jāpriecājas par to, jo to maizi un desu var iedot arī valsts, sniedzot sociālos pabalstus. Tā ir viena no tūkstoš citām atbildībām, kas ir jādara tēvam. Patiesībā diezgan riebīgi ir skatīties uz izkropļotām autoritātēm un par tām nerunāt. Ja tēvs ir pļēgurs un kārtīgs plencis, kas «entos» gadus svin dzīvi, tad tas nav tēvs, bet vienkārši bikšainais. Ja politiķis ir melis un nelietis, kas slepeni plāno ļaunus nodomus un viņam interesē tikai paša labums, tad viņš ir noziedznieks pret tautu. Ja mamma nerūpējas par bērniem, bet skraida pakaļ bikšu valkātajiem un bērni nesaņem rūpes un mīlestību, tad tā nav mamma. Te varētu vēl un vēl… Tas ir tikai nosaukums un izkārtne.
Kā tik skarbi varu sacīt? Jā, svarīgi ir nenoniecināt un nerunāt sliktu, vajag apliecināt pozitīvo, bet ir kaut kāds veselais saprāts, kad redzi, ka cilvēkam tā ir labi un viņš neko mainīt negrib. Cik dzīvju šādu neģēlīgu cilvēku dēļ neaiziet bojā? Ir jābūt saturam! Tukša skārdene bez satura nav nekā vērta. Tas ir tikai bleķis ar nosaukumu. Un tik daudz izkārtņu redz visapkārt! Tik daudz izkropļotu dzīvju un nelaimīgu cilvēku! Un bieži vien tikai tāpēc, ka kāds nedara to, kas ir jādara. Katram ir savs uzdevums un savi pienākumi. Jā, citreiz pietrūkst zināšanu un pieredzes, bet visu var atrast, ja meklē. Kas lūdz, tas dabū; kas meklē, tas atrod; kas klauvē, tam atvērs. Tiklīdz kāds no kopienas nedara to, kas ir viņa pienākumos, tad tie viņa pienākumi ir jāuzņemas otram un tiek izārdīta harmonija. Tā ir visās dzīves sfērās. Ja darbā kāds kolēģis ir slinks un nenopietns, tad pārējie cieš un uz viņiem gulstas lielāka slodze. Ja skolā bērni strādā komandā un kāds atļaujas gurķoties, tad cieš visa grupa. Ja pašvaldībā tiek negudri tērēts budžets, tad to jūt visa tauta.
Mēs dzīvojam laikā, kad neturēt vārdu skaitās normāli. Apsoli un neizdari. Tā ir gan ģimenē, gan citās sfērās. No sirds priecājos par tiem, kuru namā, uzņēmumā, darbavietā tādas lietas nenotiek. Vai zināt, kā ir bijis senāk? Ja kāds vīrs kaut ko apsolīja, tad visi pilnīgi dabīgi uztvēra, ka tas tiks darīts. Vārdam bija milzīgs spēks. Solījumam bija zīmogs ar logo «Vīrs un vārds!» Ja vīrs vārdu neturēja, viņu aizveda uz mežu un vienkārši noraka. Nežēlīgi? Varbūt, bet bija kārtība, atbildība un cieņa citam pret citu. Tik ļoti nopietni viss tika uztverts. Un gribas kliegt, ka pasaulē apsolījumiem un sacītajam svara nav nekāda. Pilnīgi nekāda. Klausies un sarunās un apsolījumos un saproti, ka esi iekļuvis dvēseliskās caurejas krustcelēs. Gribas jau ticēt, bet pieredze rāda, ka tie ir tukši vārdi. Pasaka, pasaka un neizdara. Jā, kādreiz ikdienā gadās, ka izkrīt no galvas, bet, ja tas ir valstiskā līmenī, kur viss ir zem lupas, tad ko vispār gaidīt? Uz ko cerēt? Gribas saukt: «Jūs nopietni?» Kā jau sacīju — koku pazīst pēc augļiem. Ticu un ceru, ka 5. jūnijā katrs ir atradis to, par kuru augļiem ir prieks un nav nekādu šaubu. Ejam vēlēt!