Kam teikt «jā» vārdu?

Ļaujiet man runāt

Ir mērķis? Ej uz to! Nesanāk? Rāpo uz to! Nevari? Apgulies vismaz ar seju tā virzienā, bet nekad neapstājies un nepadodies! Nekad, nekad. Es nezinu, kāpēc šoreiz tādi ievadvārdi, bet varbūt kādam lasītājiem tā ir atbilde situācijā, kurā šķiet, ka izejas nav. Iespējams, kādam acīs iedegās cerību spožais stars. Tad kā nākamais solis uz jau mazliet veiksmīgākas dienas gājumu būtu pasmaidīšana, tāpēc uzrakstīšu joku, kas man lika smaidīt: «Vieglāk ir vinnēt loterijā nekā uzvilkt laikapstākļiem atbilstošu apģērbu.» Tāpat jestru prātu uzmet jautājums: «Nekad nelauziet cilvēkam sirdi. Tā viņam ir tikai viena. Bet kauli… Tie ir 206…»
Bet jāķeras arī vērsim pie ragiem un jāpateic kas nopietnāks, jo nu beidzot, beidzot ir pienākuši lielās cerības NEpiepildīšanās (runājot pēc iepriekšējo gadu pieredzes) pēdējo metru laiks. Šis ir gadījums, ka mērķis varbūt vēlētājiem ir (taisns, šķībs, blāvs vai spīdīgs, bet noteikti, ka ir), bet ne rāpošana, ne skatīšanās tā virzienā neko nedod, jo rezultātu sastāda vēl citi simti vai tūkstoši, un ej un sazini, kas tiem prātā un kādas politiskās tradīcijas viņu ģimenēs. Bet viens ir skaidrs: sestdien gludinām tās glaunās štātes, paņemam no pārbāztās solījumu pastkastītes iepriekšējā dienā izvilkto makulatūras čupu un sākam zīlēt, kuram jāsaka «Jā» vārds. Sajūta apmēram tāda, kā tajās tālajās zemēs, kurās dzīvo diezgan jocīgie (nu mūsu prātiem), kuriem precības nosaka tradīcijas. Vo izdomāja paps, ka meitai jāprec Jiržiks Čirčiks, tad nu meita prec — nemaz nepazīstot un varbūt pat galīgi bez patikšanas, jo nav jau izvēles. Kā jau rakstīju iepriekšējā avīzes slejā, man situācija apmēram tāda pati. «Jā» jāsaka kaut kam, ko mazliet zinu, bet saprašanas arī īsti nav, vai kārtējais neveiksmīgais lugas uzvedums, uz kuru esmu uzķēries, vai patiešām normāls keksiņš. Kam lai mūsdienās tic, ja cilvēks ir tik mainīga parādība, ka mūsu laikapstākļi pēdējos gados i klāt nestāv. Vienu brīdi runā tā, nākamā jau citādāk. Kas vēl zina, ko un kurš politiskā virtuvē iebarojis, sabarojis un pārbarojis… Jā, ir tādi, kas, kā saka tautā, dzen luni un muldās kā vien atver muti, bet kādam patīk arī tādi, jo runā tā, ka ausis kut.

Ilgonis Dē