Pēc 15 gadiem IIHF pasaules čempionāts hokejā — atkal Latvijā

Žurnālista viedoklis

Kādā no saulainajām marta pēcpusdienām savā elektroniskā pasta kastītē atvēru aicinājumu pieteikties brīvprātīgajam darbam 2021. gada IIHF pasaules čempionātā hokejā, kas pēc 15 gadiem atkal norisinās Latvijas galvaspilsētā — Rīgā. Zināms, ka pērnajā gadā vīrusa negaidītā uzliesmojuma dēļ iepriekšējais čempionāts tika atcelts, tāpēc interesenti 21. maiju un brīdi, kad tiks veikts pirmais iemetiens, gaidīja varbūt pat vairāk nekā savu dzimšanas dienu.
Iespējams, uzreiz jāmin, ka jau bērnībā aizsākās mana patika, interese un aizrautība pret hokeju. Atceros, kā ar tēti apmeklējām teju katru KHL sezonas spēli. Kopā ar klasesbiedriem astoņu gadu vecumā nākamajā dienā pārrunājām komandas «Dinamo Rīga» aizvadīto sniegumu, krājām hokejistu kartītes, kam lielāku vērtību deva konkrētā spēlētāja autogrāfs. Atkarībā no vērtības mainījāmies ar tām, lai katrs iegūtu sev nozīmīgākās kartītes vai pilnu komplektu, bet noteikti neizpalika arī dižošanās.
Kopsaucot visas bērnības siltās atmiņas un patiku pret brīvprātīgo darbu, ne mirkli nevilcinoties, pieteicu dalību, kā savu primāro pozīciju izvēloties darbu mediju centrā. Dienām ritot un pavasarim uzņemot apgriezienus, par pieteikumu biju jau piemirsusi, līdz brīdim, kad atskanēja zvans no sveša numura un tika vaicāta mana pieejamība konkrētajos čempionāta norises datumos. Kopš tā brīža, teju trīs nedēļas sēdēju kā uz adatām un nespēju vien sagaidīt atbildi pēc atlases, jo šķiet, ka kopumā uz visām pozīcijām bija pieteikušies ap 3000 jauniešu un ne tikai. Vēl joprojām izjūtu gandarījumu, esot maza daļa no kā tik liela.
Papildus pozitīvajām emocijām klāt saņēmu vēl kādu neatsveramu ieguvumu — iespēju pēc ieilgušās pandēmijas un kultūras jomas ierobežojumiem, kas aizlieguši lielu daļu pasākumu — izzināt apjomīga pasākuma organizēšanu no dažādām pusēm, nenoliedzami iepazīt lieliskus cilvēkus, kas nav nekāds noslēpums — tieši brīvprātīgajā darbā var satikt cilvēkus, kas pēcāk kļūst par tuviem draugiem, un pats būtiskākais — iespēju vērot spēles klātienē. Emocijas, kas ir, skatoties spēli pa televizora ekrānu, protams, nekad nebūs tādas, kādas tās ir klātienē. Taču arī šogad ir pavisam citādi, jo «Arēna Rīga», kas 2006. gadā tika būvēta speciāli pasaules čempionātam hokejā, bez skatītajiem ir pavisam tukša. Nav ovāciju, neskan aplausu, uzmundrinājuma frāžu un izsaucienu. Lai labāk izprastu — arēna ir tik klusa, ka spēles laikā var dzirdēt kā spēlētāji uz laukuma savā starpā sarunājas. Agrāk ierasti bija, ka starplaikos gaiteņi bija pilni ar līdzjutējiem, darbojās kafejnīcas un rindu fiziski nevarēja paspēt izstāvēt. Tagad gaiteņi ir tukši un klusi, mediji klusām sēž pie galdiem un darbojas savos datoros. Tāpat ir publikas emociju uzturētājs, kas šogad uzkurina skatītājus tikai televīzijas ekrānos, un arēnā tribīnēs izvietotās papīra cilvēku lelles.
Sajūtas ir neierastas, un domāju, ka tās manā atmiņā paliks uz mūžu.
Protams, čempionāta rīkošana nesusi vērā ņemamus sarežģījumus ikvienai no iesaistītajām pusēm. Ja līdz šim veiksmīgi izvairījos no testa veikšanas, tad šobrīd «Covid-19» analīzes man jāveic ik pēc trim dienām. Ir izveidoti tā saucamie «burbuļi», lai turnīrs norisinātos maksimāli drošā vidē.
Novēlu ikvienam sekot līdzi spēlēm, ja ne visām, tad vismaz atbalstīt mūsu pašu — Latvijas izlases — spēlētājus atlikušajās spēlēs, gan šovakar pret Norvēģijas izlasi, gan svētdien pret Somiju un otrdien pret Vāciju, jo ticiet — atbalsts, kas nāk no sirds, jūtams arī no attāluma — un, kas zina, iespējams, varēsim vērot mūsu izlasi arī ceturtdaļfinālā vai sasniegt vēl nebijušus augstumus. Neviens nav atcēlis fanu atribūtus, spēlētāju kreklus, dziesmas un video zvanus spēles laikā. Lai izdodas gūt pozitīvas emocijas un atmiņas no šā laika, ko rakstīsim vēstures grāmatās, tāpat kā to darīja Latvija spēlē pret Kanādu!