Dejošana man ir viss

Personības

Mūsdienu steidzīgajā laikmetā, kad cilvēki cenšas apsteigt pat laiku, tā īsti citreiz neapsverot sava ikdienas gājuma soļus, tik vērtīgi ir uz brīdi apstāties un paklausīties dzīvesstāstos. Par laikraksta nedēļas viesi Ojāru Ģiertu pačukstēja kāds cits izbijis mūsu lappušu ciemiņš, sakot, ka šis nu ir jāņem ciet, jo tādu dancotāju vis bieži neatradīsi. Domāts — darīts!
Saruna ar Ojāru norit brīvdienā, un, dzirdot viņa žiperīgi dzīvīgo balsi, miegs pārietu arī tādiem guļavām, kas sestdienās segā ieritināties mīl pat līdz pusdienas laikam, kad saule jau sen dejo pa zemes virsu un pasaulē rosība zibsnī pilnā sparā. Un saruna, kā jau ierasts, iesākas ar bērnību, taču uzreiz vis pie dejošanas neaizrit, jo izrādās, ka Ojāram ne tikai dejas solis patīk ātrs, bet tuva sirdij bijusi arī veikla izlīdzēšana, daudzus gadus stūrējot ātrās medicīniskās palīdzības automašīnu.
Pusgadsimts Talsu pusē
Ojārs, kurš ir dzimis kurzemnieks, mūsu pusē ienācis no senāk tā dēvētā Kuldīgas apriņķa, kas, kā saka pats, ir pie pašas leišmalas. Tagad tas ir Saldus pagasta Pampāļu pagasts. Lai gan Kurzeme ir un paliek Kurzeme, cilvēki tai pusē tomēr atšķiroties, jo ir «vairāk ierāvušies iekš sevis». Viņš mammai dzimis mājās un ir ģimenē pirmā atvase, kam, protams, arī nākusi līdzi sava atbildība. Un Ojārs teic, ka šis gads ir īpašs, jo augustā paliek apaļš pusgadsimts, kopš atnācis dzīvot uz Talsiem. «Uz Talsiem atnācu pēc armijas. Dienēju kopā ar diviem talseniekiem, varbūt tas arī vilka šai virzienā. Sarunājām iet strādāt vienā darbavietā, un tā arī viss iesākās. Un šogad paliek 50 gadi, kad esmu te,» atklāj novadnieks, kas pirms armijas ieguvis galdnieka profesiju un kara komisariāts izmācījis arī par šoferi. Padomju laikā strādājis Remontu celtniecības pārvaldē, kur pavadījis astoņus gadus. Kad sākušās problēmas ar mazo algu, devies strādāt šofera amatā.
Kad lēnam būt nav iespējams
Sarunas gaitā, vēl nepieskaroties dejošanas jautājumam, Ojārs pastāsta, ka vienpadsmit gadi aizvadīti, vadot ātrās medicīniskās palīdzības automašīnu. Pirms ticis pie tās stūres, gadu vadājis vizītēs ārstus. Lai gan cilvēks ar laiku pierod pie visa, acis pie sāpēm un ciešanām, pēc Ojāra domām, pierast nevar, jo tās vienmēr aizskar. Gan piedzīvots, gan redzēts tik daudz! Viņa vadītajā ātrās medicīniskās palīdzības automašīnā arī trīs mazuļi nākuši pasaulē, kad nav paspēts tikt līdz slimnīcai. Tātad ne tikai došanās uz izsaukumiem, bet arī kaut kas brīnumskaists var notikt, stūrējot un cenšoties nokļūt īstajā laikā īstajā vietā. Zināma spriedze gan bijusi, un kuram tad galu galā nebūtu? «Tāpat ziemā ar sniegu bieži bija grūti. Viss jau ir pa minūtēm. Visur ir jābūt laikus, bet ir gadījies, ka ceļi nav izšķūrēti un netiekam nemaz cilvēkam klāt. Es neatceros, kurā gadā, bet bija briesmīgs sniegs. Bija izsaukums uz Dursupi. Līdz Laucienei tikām, bet tālāk ne. Ceļš bija aizpūsts, un neko nevarēja izdarīt. Braucām atpakaļ un tālāk gar Lībagiem pa to ceļu, bet tāpat tālāk netikām. Tad zvanījām uz Jūrmalu, un ātrā palīdzība dabūja skriet no tās puses uz izsaukumu palīdzēt,» atceras Ojārs. Pēc tam bijušais skolasbiedrs paaicinājis viņu strādāt celtniecībā, un tā nu šoferis arī aizgājis uz Gaļas kombināta brigādi pavisam citā amatā. Braukājuši, remontējuši, un bijusi atkal citādāka pieredze, kas patikusi. Tāpat šad tad pavadājis gaļas produktus, kad bijusi nepieciešamība. Tā aizritējuši nākamie deviņi darba gadi, kas kopā veido trīsdesmit četrus. Ojārs piebilst, ka mīļa darbavieta bijusi arī «Talsu autotransporta» darbnīcās, kur nostrādājis līdz pensijai. Tur varējis pielietot galdniecības prasmes un arī šūšanas, jo labojis autobusa sēdekļus, pagalvīšus. Viņš neslēpj, ka tieši šī darbošanās patikusi vislabāk un bijusi visinteresantākā. «Tagad jau autobusiem lielākoties ir vienādi sēdekļi, bet tad gan vienu reizi atnesa tādu, nākamajā reizē citādāku. Bija, ko ņemties! No galdniecības gan bija mazāk. Tik vien, cik uztaisīt kādam āmurkātu,» smej Ojārs Ģierts.
Tad nu dejošana, bez kuras itin nekā
«Dejošana sākās jau skolā. Trešajā vai ceturtajā klasē. Es īsti neatceros. Sākumā sāku dejot modernās dejas Pampāļu astoņgadīgajā skolā. Tā kā mēs mammai bijām četri bērni, nevarējām īsti pavilkt. Tad dejošanā vajadzēja tādas drēbes, tad atkal tāds tērps… Tad es aizgāju uz tautiskajām dejām. Tur vajadzēja vienu tērpu, un viss. (Smejas.) Pēc tam, kad mācījos Cēsīs, tur arī dejoju. Mums skolā jau meiteņu nebija, bet blakus bija medicīnas skola, tad nu dancojām ar tās skolas skolniecēm. Nodejoju divus gadus. Tad biju praksē Saldū mēbeļu kombinātā «Vulkāns» un dejoju tautas deju ansamblī vienu gadu. Pēc tam atnācu dzīvot uz Talsiem un sāku meklēt, kur tad varu iet dejot. Ar meklējumiem bija interesanti. Aizbraucu uz Pastendi. Tad vēl nebija šis kultūras nams, kas tagad, bet bija cits. Tur notika mēģinājumi pie skolotājas Ilgas Luriņas. Tad es gāju vērot. Vienu mēģinājumu nosēdēju, tad otru un sapratu, ka par daudz rāšanās,» atmiņās smejoties dalās Ojārs, kurš pēc tam devies Valdemārpils virzienā. Tur bijis trīs vai četros mēģinājumos, bet nevarējis izbraukāt, jo pusmēģinājumā dejošana bija jābeidz un jāskrien uz autobusu. Dejotājam tā noteikti ir liela skāde, jo izdejoties pa pusei jau nav vairs tas, tāpēc bija jādomā kaut kas cits. «Tad nu sāku dejot Talsos tautas deju kolektīvā «Rota». Talsos tikko kā viss sāka formēties. Pēc kāda brīža to sāka vadīt Luriņš, kas nāca palīdzēt, jo iesākumā bija grūtības ar to, kas mūs trenēs… Vēlāk no skolas atnāca Ņina Bērziņa, kad tagad ir Neimane. Un pirmie mani Dziesmu un deju svētki bija 1973. gadā, kad bija šī notikuma simtgade,» atminas ilggadējais tautisko deju dejotājs.
«Mūs no Dziesmu svētkiem dzina mājās…»
Runātīgais novadnieks nenoliedz, ka pirmo reizi piedalīties Dziesmu un deju svētkos tik īpašā jubilejas gadā bijis liels gods un šos svētkus aizmirst nevar. «Es visu labi atceros. Arī ar humoru, jo mani dzina mājās. Kāpēc? Nu mēs bijām kādi četri pieci strādājošie puikas, bet pārējie bija dejotāji no vidusskolas. Gan meitenes, gan puikas. Kultūras nodaļas vadītāja Zvejniece mūs dzina mājās, jo mēs esot grāvuši disciplīnu, ejot ēst uz restorānu. Es jau teicu, ka mēs esam strādājošie un nevienu skolēnu jau neņemam līdzi. Nu mēs vakarā pēc mēģinājumiem devāmies pāri ielai uz lielveikalu «Minska», kur bija restorāns. Ne jau katru vakaru, bet šad tad aizgājām,» smejas Ojārs, minot, ka «Rotā» dejojis līdz 1980. gadam, kad tā darbību izbeigusi. Un ko tālāk?
Dejošana ir mīlestība
Ja «Rota» izbeidzās, kolektīvs jau palika, tāpēc bija jādodas tālāk, un visi pārgājuši uz vidējās paaudzes deju kolektīvu turpat Talsu kultūras namā. «Vai dieniņās, tie nosaukumi mums mainījās un bija daudz! Nemaz neatceros… Bet bijām tādi kā priekšteči «Talsu kuršiem», jo tā arī oficiāli šo deju kolektīvu sauca. Tur nodejoju divdesmit gadus. 2000. gadā mani aicināja uz Pastendes tautas deju ansambli «Draudzība», un tajā gadā Pastendē braucu uz mēģinājumiem, bet koncertos es dejoju «Kuršos». (Smejas.) Un tā nu sanāk, ka es pat līdz pagājušajam gadam dejoju «Draudzībā». Dejošana ir mīlestība. Tā nav tikai soļi un kustība. Tā velk. Un arī tagad mani velk, un no tās nekur nepazūd arī tad, kad vairs nedejoju. Tagad vienkārši to nevaru darīt,» atzīst Ojārs.
Deju kolektīvs ir kā ģimene
Jautāts, kā ilggadējs dejotājs uztver savus deju kolēģus, Ojārs teic, ka tie patiešām ir kā ģimene. Šie cilvēki ir īpaši tuvi un mīļi. Kopā ir izbraukāta gan Latvija, gan devušies uz ārzemēm, piemēram, Bulgāriju, Turciju, Dāniju, Zviedriju un citur. Šis laiks kopā vienmēr paliks atmiņā, un to neviens nespēs atņemt. Tāpat katrs brauciens ir ar saviem kurioziem. «Mēs braucām no Moldāvijas, ja pareizi atceros, un tas bija padomju laiks. Un mūs tak izģērba! (Smejas.) Mums atņēma tērpus, sakot, ka mēs braucam haltūrēt un naudu pelnīt. Tie bija tādi interesanti laiki. Otram kolektīvam, kas bija ar mums, arī bija tērpi, bet viņi tos bija uzvilkuši mugurā, jo tie bija personīgie, bet mums atņēma. Palika akordeons un vēl viens sitamais instruments. Bet mēs aizbraucām ekskursijā. Tērpus jau atpakaļ dabūjām, bet bija jābrauc liels līkums tiem pēc tam pakaļ,» smejas Ojārs, atzīstot, ka nekāds bizness nav sanācis. Tas ir atgadījums, kas kapitāli palicis atmiņā un liek pasmaidīt vēl šodien, kad aizsteigušies jau tik daudzi gadi.
Dejošana Ojāram ir…
Kad smaidīgajam sarunas biedram uzdod jautājumu, ko viņam nozīmē dancošana, iestājas maza pauze, līdz viņš atbild: «Es pat nemāku pateikt! Dejošana man ir viss! Tā dod enerģiju, spēju, kopā būšanu.» Ojārs ir optimisma pilns, un dejas soļi vienmēr ir palīdzējuši turēties uz prieka viļņa. Viņš sevi noskaņojis, ka viss ir okey, un tā arī skatās uz dzīvi un katru dienu. «Tautiskās dejas man ir vistuvākās. Esmu dejojis balles dejas, bet man tās ne visai. Man par lēnu. (Smejas.) Tautiskajās dejās, kad dejoju «Rotā», spēju tik mainīt tērpus. Tad bija krievu dejas, moldāvu, ukraiņu un kādas vēl ne! Un katrai tautai dejas, protams, atšķiras. Kad bija jāpārslēdzas no citas uz citu, vajadzēja arī prast ieiet ritmā. Tāpat ukraiņu dejotāju bikšu starā var ielīst trīs dejotāji. Atminos, kad devāmies uz Dziesmu un deju svētkiem, nodejojām vienu deju, kad bija jāskrien uz autobusu pārģērbties, bet pa pusei noģērbušies bijām, jau skrienot. Viss bija tempos un ātri. Vienā skriešanā! Kad jau jauns, tad jau var un spēj,» sirsnīgi smejas tautisko deju mīļotājs.
Vai greizsirdis neatnāk?
Nezinu, vai man vienai daudzkārt prātā ienācis jautājums, vai nedejojošās sievas un vīri nav greizsirdīgi, kad redz, ka otrā puse danco ar citu cilvēku, bet pajautāju to Ojāram. Pasmejamies par to, ka neviena sieva ar pannu uz koncertu nav ieradusies, un nekas tamlīdzīgs nav pieredzēts. Pats arī ar savu kundzi sadejojies tautas deju ansamblī. Ar sieviņu pārī dejojis trīs gadus, un tad piedzimis dēls, pēc gada savukārt meita. Un pirmdzimtais, dēls Ritvars, arī pats tagad dejo tautas deju kolektīvā, tā ka tik tuva sirdslieta var tikt nodota arī mantojumā. Savukārt jautāts, kādi vaļasprieki vēl iekrituši sirdī, kad dejošana pierimusi, Ojārs apdomājoties teic: kādreiz patīkot pamakšķerēt, aiziet sēņot. Bet dejošana bijusi galvenais vaļasprieks, kam veltīts laiks un kas piepildījis līdz pašām vīlītēm un vēl vairāk. Tagad dejot mīlētājs uzkāpj uz sava divriteņa un aizbrauc uz Talsiem, uz bodi, ja kas aptrūcies, bet lielākā daļa ikdienas paiet prom no pilsētas. «Laukos jau zini kā — darba netrūkst. Ir, ko darīt vienmēr. Ir zemīte, mežs… Var teikt, ka es no dejošanas aizgāju pirms kovida, kad kustēšanās pārtrūka visiem, bet sazināšanās ar deju kolēģiem notiek joprojām. Tos cilvēkus jau nevar aizmirst. Esam labi draugi. Kolektīvs mums riktīgi draudzīgs. Apsveic vārda dienās, dzimšanas dienās. Tagad, kad kopā netiekam, protams, telefoniski. Tad nāk tie apsveikumi, ka nevari izsekot līdzi. Tas iedod lielu prieku,» neslēpj Ojārs Ģierts.
Kādas pārdomas par kovidlaiku?
Šķiet, ka nevar iztikt arī bez jautājuma, kā aizrit laiks, ko saucam par pandēmiju. Ojārs smejoties piekrīt manis sacītajam, ka viņš par kovidu neinteresējas, un tas par viņu tāpat. Jautāts, vai sanāk arī kaut ko palasīt, viņš sirsnīgi pastāsta: «Bez avīzēm kādu reizi paņemu lasīt arī kādu grāmatu, bet man tas process atnes tādu miegu, ka labāku miega zāļu vienkārši nav. Kā sāku lasīt, tā puslappuse vai lappuse augstākais, ko varu izlasīt, jo esmu jau gatavs. Ja lasa gultā, tad vispār cauri, jo grāmata uz acīm. Nu lasīšana man patiešām ir miega zāles — visīstākās. Un tad jau tā viena grāmata dikti ilgi iet. Dažas lappuses kādreiz sanāk lasīt veselu mēnesi,» sirsnīgi smej Ojārs, kad piebilstu, ka, tik lēni lasot, no grāmatas visi burti izlasīti. «Ja uznāk miegs, ko tad citu darīsi? Un, kā lasi, tā guli. Acis ciet un guli. Un no rīta nevari saprast, ko esi lasījis. Un tad jālasa no jauna,» sarunu noslēdz Ojārs, piebilstot, ka dejotājiem arī dažādas dullības nav svešas, kad jaunības gados braukāts pa ārzemēm. Trakie karuseļi un brīvais kritiens joprojām palicis atmiņā kā stindzinošas atmiņas, kas saistās ar skaisto laiku, kas pavadīts kopā ar mīļiem cilvēkiem.