«Viss skaistais ir vienkāršībā paslēpies»

Personības

Skanīgais Baibas Bites vārds novadā izskan bieži, jo zem tā patiesi stāv harmoniska un ambicioza šī vārda nēsātāja. Baibas sastapšanās ar mūziku plašākā sabiedrībā bija jau agrā bērnībā, kad viņa trīs gadu vecumā, lai arī bijusi pavisam kautrīga, piedalījās bērnu konkursā «Cālis», un kopš tā brīža nav apstājusies ne uz mirkli, sākotnēji esot kā audzēknei bērnudārza ansamblī, vēlāk — popgrupā «Krikši», Talsu mūzikas skolā un ģitārspēles studijā «N». Taču vēlāk jau pašai strādājot un vadot kori «Rīgava», jauniešu kori «Talsis», pasniedzot nodarbības bērnudārzā, kā arī Talsu 2. vidusskolā vadot ģitārspēles pulciņu. Tāpat Baiba nesen kopā ar apvienību «Rīmdari» izdeva dziesmu «Nesatikšanās», kas šobrīd tiek translēta radiostacijās.

— Kā aizsākās tavas attiecības ar muzicēšanu? Kas bija mudinājums, kas lika profesiju saistīt ar mūziku?
— Ar mūziku mana pirmā satikšanās bija agrā bērnībā, kad divu gadu vecumā sāku dziedāt līdzi bērnu dziesmām, kuras man dziedāja mamma un māsa. Atceros, ka viena no manām pirmajām dziesmiņām bija «Šuju lellei jaku». Bērnudārzā bija mūzika, kur arī iesākās manas skatuviskās gaitas, jo, tieši pateicoties manai pirmajai mūzikas skolotājai Antrai Strikaitei, sāku papildus mācīties dziedāt pie viņas un piedalīties bērnu konkursos «Cālis». Toreiz vēl nesapratu, ka skatuve būs tā, kas mani aizraus un fascinēs visvairāk — mamma pat neticēja, ka savos trijos gados uzkāpšu uz Talsu tautas nama skatuves un dziedāšu, jo pēc dabas biju diezgan kautrīga. Bet laikam jau uz skatuvi tas neattiecas — kad jāiziet skatītāju priekšā, tad bailes, kautrība un nedrošība jāatstāj malā. Tas, laikam, man instinktos bijis jau kopš bērnības.
Vēl bērnudārzā ejot, sāku apmeklēt arī popgrupu «Krikši», kur dziedājām mūsu skolotājas un komponistes Daigas Rūtenbergas dziesmas. «Krikšos» pavadītais laiks bija lielisks ar to, ka apguvām pirmās skatuviskās lietas — kustību savienošanu ar dziedāšanu, tērpu nepieciešamību un radīšanu, pirmās uzstāšanās uz lielajām un mazajām skatuvēm un tamlīdzīgas lietas.
Mūzikas skola likās pavisam loģisks turpinājums. Sākumā mācījos klavieru klasē, bet vēlāk sapratu, ka klavieres man tomēr nepadodas tik labi, tāpēc pārgāju uz kora klasi, kur mana skolotāja bija Agrita Priedniece. Mūzikas skola bija diezgan nopietns pārbaudījums, jo nezinu, kāpēc, bet ļoti negribējās iet uz mūzikas skolu. Pamatskolas laikā šķita, ka ar mūziku savu profesionālo dzīvi nekādā veidā nesaistīšu, bet ļoti priecājos, ka nepametu mācības mūzikas skolā un turpināju, jo tur iegūtie pamati palīdzējuši ātrāk virzīties tālāk vēlākajos gados.
— Kādu padomu esi aizguvusi no savas pirmās mūzikas skolotājas, ko izmanto arī šobrīd? Kādus mūzikas instrumentus spēlēji skolas gados, ko no tiem spēlē vēl šodien un kurš instruments ir sirdij tuvākais?
— Ar savu pirmo mūzikas skolotāju Antru Strikaiti šobrīd plecu pie pleca strādājam korī «Rīgava», tā kā var teikt, ka mācos no viņas vēl šobrīd. Kaut kā mūsu saikne nav pārtūkusi visu šo gadu laikā, un ne vienu reizi vien esmu savas dzīves laikā vērsusies pie viņas pēc muzikāliem padomiem. Ir lieliski, ka ir tādi pedagogi, kas var iedvesmot visas dzīves garumā! Mūzikas skolā apguvu klavieres, bet klavieres nejūtu kā «savu instrumentu» — varu kaut ko vienkāršu nospēlēt, arī darbā tas ir nepieciešams, bet par savējo tomēr saucu ģitāru. Ģitāru sāku spēlēt Talsu bērnu un jauniešu skolas centra ģitārspēles studijā «N» un ne mirkli neesmu šo lēmumu nožēlojusi. Ģitāra kļuvusi par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu, tā ir ar mani lielākajā daļā uzstāšanās reižu — kāzās, dzimšanas dienās, koncertos koncertzālēs un kafejnīcās, brīvā dabā. Arī darbā bērnudārzā izmantoju ģitāru, kā arī Talsu 2. vidusskolā vadu ģitārspēles pulciņu. Ģitāra ir milzīgs palīgs un iedvesmas avots, arī rakstot savu mūziku. Ģitārspēles studijā «N» pavadītais laiks bija arī lielisku piedzīvojumu pilns, jo iepazinos ar tik daudziem interesantiem un mūziku mīlošiem cilvēkiem, ar kuriem kopā bija vienkārši jautri.
— Kas ir tava terapija?
— Pie šī jautājuma apstājos un mirkli padomāju… Un man prātā nāk tās lietas, kas mani nomierina, — viena no tām noteikti ir ģitāras paņemšana un vienkārši paspēlēšana. Paņemu akordu lapas un dziedu sen nespēlētas dziesmas, arī jau daudz un vienmēr spēlētās — šādiem nolūkiem man mīļas ir fonda «Viegli» dziesmas ar Imanta Ziedoņa tekstu, tad šķiet, ka viss skaistais ir vienkāršībā paslēpies, bet, protams, arī citas, kuras bijušas manā repertuārā, ir tuvas un mīļas. Otra lieta, ko esmu sapratusi pēdējos pāris gados, kopš dzīvoju Rīgā, ir tas, cik ļoti mani iedvesmo un nomierina Talsi. Kad braucu mājās uz Talsiem, jūtu sevī tādu kā pacēlumu. Arī apkārtējie to ir novērojuši, ka tad kā mazs bērns kļūstu nepacietīgāka un laimīgāka. Talsu dialekts ieslēdzas līdz ar Talsu novada robežas šķērsošanu. Es lepojos, no kurienes nāku, gan ģimeniski, gan lokālpatriotiski!
— Kas ir tavi lielākie iedvesmas avoti?
— Enerģiju un iedvesmu visvairāk gūstu no saules. Pati smejos, ka, visticamāk, darbojos uz saules baterijām, jo nedēļās, kad vairākas dienas pēc kārtas nav spīdējusi saule, arī manas enerģijas rezerves izsīkst. Pavasaris katru gadu atnāk kā jauns sākums un enerģijas lādiņš.
— Vai piekrīti apgalvojumam «jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt»?
— Es šim apgalvojumam pilnībā piekrītu, esmu to arī izbaudījusi uz savas ādas, bet esmu arī sapratusi, ka ir jāmāk apstāties uz mirkli un novērtēt to, kas ir apkārt, kur ar saviem darbiem esi nokļuvis, un vai vispār dari un dzīvo īstajā virzienā — tādā, kas dara laimīgu. Var jau rakt un darīt bez mitas, bet, ja tas nesniedz gandarījumu un laimi, tad tam es neredzu jēgu. Dažreiz darīt daudz, bet neīstās lietas nāk tev par sliktu. Laikam jau svarīgi ir atrast savu aicinājumu un tad rakt, un rakt…
— Kā izlēmi kļūt arī par mūzikas skolotāju un kas ir vēstījums, ko centies nodot saviem skolēniem?
— Atceros, ka tas notika 12. klasē, nākot mājās no skolas. Ienāca prātā šī ideja un tā kaut kā tā apauga ar reālu iespēju un darbu. Vēl mācoties Liepājas Universitātē, man piedāvāja pagaidu darbu Talsu 2. vidusskolā, un tā guvu arī savu pirmo pieredzi. Mūzikas pedagoga profesija ir tik daudzpusīga un ar plašu amplitūdu — var mācīt gan pavisam mazus bērnus, gan pieaugušos, strādāt skolā, interešu izglītībā un ar amatierkolektīviem, vadīt privātas nodarbības un pasniegt to, ko pats māki un spēj iemācīt citiem!
Domāju, ka mūzikas pedagoga lielākais uzdevums ir ieinteresēt sev apkārtējos mūzikā — vai tas būtu kāds mūzikas instruments, ko apgūt, vai koris, vai solo dziedāšana, vai vienkārši kļūt par zinošu un aktīvu kultūras pasākumu apmeklētāju. Galvenais ir parādīt, ka mūzika ir ļoti daudzveidīga un katrs var atrast kaut ko tādu, kas viņam šķiet saistošs, un ka ar mūzikas palīdzību iespējams attīstīt arī citas prasmes.
— Kā mainījās tava ikdiena pērnā gada martā? Vai šobrīd tā ir atpakaļ «vecajās sliedēs»?
— Tā mainījās pamatīgi — vissāpīgāk šīs pārmaiņas izjūtu ar savu mīļo jauniešu kori «Talsis». Pagājušajā vasarā vajadzēja notikt skolēnu Dziesmu svētkiem, bija vēl arī citi plāni gan pagājušajai vasarai, gan šai sezonai. Rudenī paspējām dziedāt vien pāris mēnešus, pāris reizes satikties vasarā… Šobrīd uzturam kontaktus, satiekamies un padziedam attālināti, caur platformu Zoom, bet tas, protams, nav tas. Šobrīd pat grūti spriest, kādi atgriezīsimies «vecajās sliedēs». Joprojām ceram uz siltu laiku, lai varam sākt tikties un dziedāt klātienē.
Otra lieta, kas ļoti sāp, — koncerti un uzstāšanās kā tādas — nekas nav atļauts. Ļoti gribas fizisko klausītāju klātbūtni, emocijas. Caur ekrānu to visu nevar nogādāt pie klausītāja tādā līmenī kā tiekoties. Nespēju jau vairs sagaidīt to mirkli, kad varēšu iziet skatītāju pilnā zālē, estrādē vai pagalmā un muzicēt sev un pārējiem par prieku! To varētu saukt par vienu no manām atkarībām — iziet skatītāju priekšā un kopā radīt tādu jauku sajūtu.
— Kādas stiprās puses, tavuprāt, ir būtiskas, lai mūziķis kļūtu par lielisku mūziķi?
— Ir pareizi jāsakrīt tik daudziem kauliņiem. Vispirms jau — ko katrs saucam par lielisku mūziķi? Tādu, kas ir populārs, bet ne vienmēr labākais, vai tādu, kas rada un izpilda sarežģītu, dažiem nesaprotamu mūziku, vai tie, kas ir pa vidu? Domāju par lielisku mūziķi padara milzīgs darbs ar sevi, savu dotumu kopšana, jaunu izaicinājumu pieņemšana, nepadošanās pie pirmajām grūtībām vai neveiksmēm. Domāju, ka lielisks mūziķis akceptē arī atšķirīgo mūzikā, nevis interesējas tikai par vienu žanru un pārējais viss ir garlaicīgi, un protams, kaut kur jau arī parādās tādas dabas dotās dāvanas kā tembrs, dzirde, radošums un izdoma, skatuves harizma — ir tādas lietas, ko iemācīties grūti, bet pieslīpēt un uzspodrināt vajag katram, arī vistalantīgākajam mūziķim!
— Kas ir īpašā lieta, kas liek tev iedegties pār mūzikas pasauli?
— Man ļoti patīk tie mirkļi, kad man sāk izdoties tas, kas sākumā šķitis neiespējams — tad varu iedegties tik ļoti, ka apstāties grūti! Un tāpat arī ar maniem audzēkņiem — kad redzu, ka viņiem patīk un interesē tas, ko darām, un kad vēl sāk sanākt! Tas ir diezgan lieliski! Vēl mani iedvesmo mūsu Dziesmu svētku tradīcija, par kuru iedegos un līdzpārdzīvoju. Tas tomēr ir kaut kas īpašs, ko redzu un jūtu ne tikai sevī, bet arī caur saviem koristiem!
— Ārpus mūzikas — kas ir tavi vaļasprieki vai intereses?
— Man ļoti patīk hokejs. Kādreiz aktīvi sekoju līdzi «Dinamo Rīga», bet pēdējos gados tam atlicis mazāk laika, un arī interese sarukusi, bet izlases spēlēm noteikti sekošu un jutīšu līdzi vienmēr! Man vispār patīk skatīties sporta pārraides, lielākoties ziemas sporta veidus — bobsleju, biatlonu, skeletonu, hokeju, bet noteikti arī pludmales volejbolu, basketbolu un visas citas izlašu komandu spēles. Tas man no ģimenes, jo brīvdienās vienmēr jūtam līdzi savējiem un pārdzīvojam līdz ar viņiem.
Patiesībā viens no maniem sapņiem, kurus skaļi neesmu izpaudusi, ir dziedāt Latvijas himnu pirms kādas izlases spēles. Man šķiet, tās būtu neaizmirstamas emocijas!
Arī man pašai patīk slidot — gan ar skrituļslidām, gan pa ledu, un to brīvos brīžos labprāt daru. Dodos arī pastaigāties — tas palīdz sakārtot domas un galu galā arī uzlabo veselību.
Pēdējos gados esmu sevī atklājusi lielu patiku darboties virtuvē, izmēģināt jaunas receptes un pacienāt mājiniekus.
— Pirms trīs mēnešiem kopā ar apvienību «Rīmdari» izdevāt dziesmu «Nesatikšanās» un pirms tam — «Uguns», ar ko arī aizsākās jūsu sadarbība. Kāda bija šī pieredze un kas atmiņā palicis visspilgtāk?
— Sadarbība aizsākās aptuveni pirms gada, kad viens no «Rīmdariem» — Krišs Baglais, kuru pirms tam pazinu no vokālās studijas, kuru abi apmeklējām, piedāvāja iesaistīties dziesmas «Uguns» tapšanā, ka mana balss tur lieliski varētu iederēties. Veiksmīgi ierakstījām šo dziesmu, sadraudzējāmies, un pēc pāris mēnešiem puišiem bija ideja jau par dziesmu «Nesatikšanās», kas nu plaši izskanējusi radio viļņos un pamazām tiek noguldīta arī «Muzikālajā bankā». Savas balss dzirdēšana radio arī bija interesanta un vēl nebijusi pieredze, par kuru priecājos. Ar «Rīmdaru» puišiem man izdevusies lieliska sadarbība, ar Kriša palīdzību tapa arī mans pirmais singls «Virsotnes», kā arī ceru uz turpmāku sadarbību, ierakstot vēl kādu kopīgu dziesmu.
Noteikti visspilgtākās atmiņas ir no pagājušās vasaras koncertiem kopā ar puišiem, jo tās bija pēdējās lielās klātienes auditorijas, kurām muzicējām. Pasākumu vietā «Zeit» Līgatnē bija tik lieliska atmosfēra, necerēti daudzie klausītāji dziedāja līdzi, izbaudīja vakaru un nodeva milzīgu enerģijas lādiņu arī mums — tiem, kas uzstājās. Sadarbība ar «Rīmdariem» man kopumā iemācījusi daudz jaunu lietu par mūzikas biznesu un iedvesmojusi arī mani darīt vairāk mūzikas lauciņā, jo viss ir iespējams, ja tā būs lemts!
— Vai atceries savu pirmo mūziklu? Kādas sajūtas tevī tas raisīja un kādu pieredzi tas devis?
— Nav jau arī tā, ka es būtu piedalījusies desmitiem mūziklu, bet tie, kuros esmu spēlējusi, man devuši milzīgu skatuvisko pieredzi — gan vokālajā mākslā, gan skatuves kustībā un, protams, aktiermeistarībā. Arī izrādes tapšanas procesā un «virtuvē» — par cik ļoti daudzām lietām ir jādomā, lai izveidotu izrādi, cik daudzi cilvēki smagi strādā izrādes labā, bet nemaz neiziet skatuves gaismās! Esmu arī sapratusi, cik daudz tas prasa no paša mākslinieka — nospēlēt lielu lomu izrādē un kādu gandarījumu tas sniedz! Katru gadu pēc mūzikas skaņu izrādīšanas manī ir milzīgs nogurums, bet neatkārtojams gandarījums un sajūta, ka es to varētu darīt arī katru otro dienu pēc kārtas.
— Kāds ir labākais padoms, ko tev jebkad devis kāds cits mūziķis?
— Man šķiet, ka vispār muzicēt kopā ar lielajiem mūziķiem ir milzīgs iedvesmas avots — mēs dažreiz nenovērtējam, ka dzīvojam vienā laikā ar šiem ģeniālajiem cilvēkiem, un, kad sanācis kāpt uz vienas skatuves ar viņiem, tas ir neaizmirstami! Arī manā pūrā ir šādi momenti, kurus es vienmēr atcerēšos ar smaidu un siltām atmiņām.
— Vai pirms uzstāšanās veic kādu procesu vai rituālu, lai atbrīvotos no stresa?
— Bieži pirms uzstāšanās veicu elpošanas un fokusēšanās vingrinājumus, ko gadu gaitā esmu iemācījusies dažādās meistarklasēs un nodarbībās. Tie palīdz sakoncentrēties, aizmirst kaut kādas blakus lietas, atbrīvo ķermeni un man personīgi iedod arī tādu pacilātības sajūtu. Domāju, ka pirms iziešanas uz skatuves no saspringuma jāatbrīvo gan ķermenis, gan prāts.
— Kādi ir tavi tuvākā laika mērķi?
— Esmu optimistiski noskaņota un pēc iespējas drīzāk vēlos atgriezties uz skatuves — lielas vai mazas, tam nav nozīmes — ar skatītāju klātbūtni un visu kā pienākas! Dažreiz jau sāk šķist, ka šīs sajūtas sāk piemirsties, un pavisam noteikti pirms pirmā koncerta būs pamatīgs uztraukums, bet tas būs tā vērts. Vēlos turpināt rakstīt savu mūziku un pamazām to izdot arī klausītāju vērtējumam. Tas nav viegls uzdevums, tomēr tikai tie, kas neko nedara, nekļūdās, un es esmu gatava darīt, kļūdīties, mācīties un darīt atkal!