«Noticēt pašai sev»

Sabiedrība

Dižstendniece Kristīne Černovska ir klajš pierādījums tam, ka cilvēks var visu mūžu nestrādāt vienā darbavietā vai profesionālajā sfērā. Kristīne pēc profesijas ir ne tikai vizāžiste un lietvede, bet nu jau arī kūku cepēja konditorejā «Māsas», kas ir, šķietami, trīs nesavienojamas lietas. Kā atzīst pati Kristīne, ar kūku cepšanu viņa ir aizrāvusies tikai gadu, bet jau ir piepildījies viens no viņas sapņiem. Viņas specifika ir vegānisku kūku un ēdienu gatavošana, neizmantojot dzīvnieku valsts produktus, kā arī bez glutēna, ko piedāvā ne tikai savai ģimenei, bet arī novada iedzīvotājiem un viesiem.

— Pēc izglītības esi vizāžiste — sniedz mums īsu ieskatu, kā aizsākās tava mīlestība pret kūku gatavošanu un kā radās ideja cept arī vegāniskas kūkas?
— Esmu vizāžiste, bet vispār jau man ir divas profesionālās izglītības — esmu arī lietvede. Lietvedes profesijā arī nostrādāju pietiekami ilgu laiku, lai saprastu, ka nē, tas nav man. Lai gan nav tā, ka man nepatiktu šīs profesijas pienākumi, tīri labi patika un gribētu arī teikt, ka padevās, bet šis darbiņš tomēr nav radošs un šobrīd esmu sapratusi — ja vēlos justies labi, man ir jāstrādā radošā profesijā. Tā mīlestība pret kūkām radās pavisam nesen, man šķiet, ka nu ir apaļš gads, kopš esmu sapratusi, ka kūku cepšana mani aizrauj. Ēst gatavošana mani vienmēr ir interesējusi.
Tikai līdz pagājušajam gadam man šķita, ka visu citu varu gatavot, bet ne kūkas. Iemesls, kāpēc pati sāku gatavot vegāniskās kūkas, bija tāds, ka Talsos nebiju atradusi, kas piedāvātu kūku bez glutēna un piena produktiem, bet to saldumiņu taču ļoti gribējās, un tāpēc sapratu, ka nav ko čīkstēt, bet jāsāk gatavot pašai. Nu tad šajā laikā arī tapa mana pirmā vegāniskā «medus» kūka.
— Kas bija pirmie tavu kūku degustētāji un kā radās izslavētā vegānās medus kūkas recepte?
— Protams, pirmie degustētāji bija mana ģimene — vīrs un dēls. Patiesībā viņi abi vienmēr ir spiesti nogaršot visus manus veikumus un pēc dēla reakcijas varu saprast, vai šis ēdiens vēl kādu reizi tiks taisīts mūsu mājās vai ne.
Kur ir radusies vegāniskās «medus» kūkas recepte, tiešām nezinu, bet es to aizguvu laikā, kad ievēroju 40 dienu gavēni pirms Lieldienām un mums visiem, kas tajā piedalījās, bija domubiedru grupiņa, kurā dalījāmies ar savām receptēm, un tad nu arī tur kāds no grupas cilvēciņiem bija ielicis šo receptīti.
— Ar kādām emocijām atceries savu pirmo pašas cepto kūku?
— Ja runājam tieši par konkrēto «medus» kūku, tad atceros, ka ēdu pirmo kūkas gabaliņu un domāju — tiešām es pagatavoju kaut ko tik garšīgu un tajā nav ne glutēna, ne piena produktu? Ēdu otru gabaliņu un domāju, ārprāts, cik garšīgi, un nespēju noticēt, ka var būt tik gardi! Es biju sajūsmā, un tajā brīdī arī parādījās klikšķis, ka man tas patīk.
— Vai tu no cilvēkiem, kas uzturā lieto dzīvnieku izcelsmes produktus, saņem tādu pašu entuziasma devu un atbalstu kā no vegāniem?
— Jā, noteikti! Pirmie cilvēki, kas garšoja kūku, neviens nebija vegāns. Un mana draudzene, kas nav vegāne, bija viena no galvenajām iedvesmotājām un palīdzēja man noticēt pašai sev, ka ir vērts palaist šo kūku plašākā sabiedrībā, jo šobrīd tiešām ir ļoti daudz cilvēku, kuriem ir kaut kādas pārtikas produktu nepanesamības — kāds nevar lietot pienu, kāds glutēnu, kāds olas, bet taču gribas arī kādreiz to kūciņu pabaudīt.
— Kas ir mīļākā lieta, ko tev patīk gatavot?
— Tāda viena mīļākā ēdiena nav, man tas ir periodiski. Vienu brīdi ļoti aizrāvos ar dažādu veselīgo našķu gatavošanu, kur nav cukura, piena, olu. Tad atkal bija periods, kad ļoti aizrāvos ar vegānisku pamatēdienu gatavošanu. Man vienkārši ļoti patīk gatavot, un par gatavošanu es varētu runāt no rīta līdz vakaram. Vispār jau man patīk gatavot visu, jo gatavošana man ir kā meditācija, es tad esmu tikai pati ar sevi. Man arī gribētos teikt, ka tā ir tāda kā maģija — pieberu to garšvieliņu, šo un tad vēl šo, un gala rezultātā top kaut kas brīnumains.
— Vai tu mākslu un gatavošanu redzi kā viena otru pārklājošas kategorijas?
— Noteikti. Gatavošana jau arī ir pavārmāksla. Mākslā ir jābūt radošam un tieši tāpat — ēst gatavošanā. Kad gatavoju, parasti mēdzu sekot receptēm, bet pilnīgi vienmēr kaut ko pielieku klāt no sevis, tas jau, manuprāt, arī ir tas radošais process ēst gatavošanā. Protams, arī tas, kā ēdiens tiek pasniegts uz šķīvja. Var vienkārši uzlikt uz šķīvja salātus, bet var arī pasniegt tos kā mākslas darbu, nerunājot vispār par kūkām, — tur tādu mākslu var saradīt, ka tik turies!
— Kā atradi zelta vidusceļu dzīvnieku valsts produktu aizvietošanai un vai cilvēki, kas uzturā lieto dzīvnieku izcelsmes produktus, ēdot kūkas, kas gatavotas bez tiem, pamana atšķirību?
— Meklēju informāciju par to, ko ar kādiem produktiem var aizvietot, pētīju un izmēģināju dažādas receptes. Vēl arī pievienojos vegānu domubiedru grupā, kur var smelties daudz dažādu ideju, kā arī receptes. Īstenībā jau tā aizvietošana nav tik sarežģīta, un principā arī viss ir aizvietojams. Piemēram, lai aizvietotu olu, ir vairāki varianti, kā, piemēram, banāns, čia «ola», vai linsēklu «ola». Pienu aizvietoju ar augu dzērieniem, krējumu — ar kokosriekstu pienu vai kokosriekstu krēmu, īstenībā to opciju ir ļoti daudz. Piemēram, lai aizvietotu olbaltumu, var izmantot šķidrumu no konservētajiem turku zirņiem vai baltajām pupiņām — sakuļot šo šķidrumu un pievienojot tumšo šokolādi, iznāk ļoti gards šokolādes muss. Es teiktu, ka vairāk nepamana. Tad, kad pasaku, ka šajā kūkā nav piena produktu un olu, parasti cilvēki brīnās: «Kā tā var būt?» Turpina ēst un vēl pēc kāda brīža jautā, vai tiešām tur nav piena produktu? Mēs esam ļoti pieraduši domāt, ka, lai pagatavotu kūku, vajag piena produktus, olas, kviešu miltus, bet tā nemaz nav. Tagad ir tik daudz un dažādu opciju vegānisko kūku pagatavošanā, es pat teiktu — tikpat daudz, cik tradicionālo kūku gatavošanā.
— Šobrīd tu strādā konditorejā «Māsas». Kā tavas prasmes ir augušas kopš pašiem darbības pirmsākumiem un ko tev devusi pieredze, strādājot vienā no klientam draudzīgākajiem uzņēmumiem?
— Prasmes ir ļoti augušas un turpina augt katru dienu. Katru dienu es, strādājot konditorejā, mācos. Varu teikt lielu paldies, ka man ir dota iespēja strādāt šajā uzņēmumā, lai gan pēc profesijas neesmu ne konditore, ne pavāre. Īstenībā pagājušajā gadā, kad nolēmu, ka vēlos strādāt ar ēdināšanu saistītā uzņēmumā, konditoreja «Māsas» bija tā vieta, kurā klusībā vēlējos strādāt, bet tajā brīdī man tas nelikās reāli, bet, kā saka, atliek kaut ko stipri vēlēties un viss sakārtojas tā, lai sapnis pārtop īstenībā.
— Ikviens ir saskāries ar neveiksmēm gatavošanas laikā — kāda ir bijusi tava sliktākā cepšanas «katastrofa»?
— Mazo virtuves «katastrofu» man ir bijis daudz. Ja runājam tieši par kūku cepšanu, tad sliktākais, kas ir bijis, kad siera kūka iztecēja no formas pa visu krāsni. Un vēl tāda bēdīga pieredze man bija Ziemassvētkos, kad biju nolēmusi pagatavot bezglutēna pīrāgu mīklu. Mīklu jau es pagatavoju, bet pīrāgi sanāca bāli kā pelmeņi un, protams, ne pēc kā negaršoja, nācās visus izmest miskastē un skriet pa veikaliem meklēt parasto rauga mīklu, lai neatstātu ģimeni bez pīrāgiem svētku vakarā.
— Kas ir tava iedvesma un kādi ir tavi vaļasprieki ārpus kulinārijas?
— Man iedvesmu sniedz, kad varu no sirds un tik skaļi, cik vēlos, padziedāt. Dziedāšana manī atmodina laimes hormonu, kas mani piepilda un liek justies labi. Vispār jau, cepot kūkas, es vienmēr dziedu un dejoju, tas man tāds radošo procesu apvienojums, viens papildina otru. Par savu hobiju šobrīd varu saukt jāšanas treniņus. Tas man ir tāds bērnības nepiepildītais sapnis — iemācīties jāt. Šobrīd jau varu teikt, ka gandrīz piepildītais, jo tomēr jau pamatprasmes jāšanā esmu apguvusi, lai gan jāmācās vēl ir ļoti daudz. Būt kopā ar zirgiem arī ir viens no maniem iedvesmas avotiem. Tāpat arī daba ir tā, kas man sniedz iedvesmu, uzlādē, kad esmu iztukšojusies, sniedz prieku, kad ir skumīgi.