«Ar mani laikam ir tā — jo sarežģītāk, jo labāk!»

Personības

Kopš 2017. gada Talsu novada vēlēšanu komisijas vadības groži uzticēti talseniekam Agrim Purkalnam. Tā kā līdz šā gada 5. jūnija pašvaldību vēlēšanām vairs nav atlicis ilgs laiks, izmantoju iespēju uzrunāt Agri intervijai. Tajā atklājas daudz interesanta, bet visam pāri priecē, ka novadā darbojas šādi jauni un aktīvi cilvēki.

Dzimis talsenieks
Agris sarunas sākumā atklāj, ka dzimis un uzaudzis Talsos, pilsētā, kura sirdij mīļa un tuva joprojām. Tas laikam arī bijis iemesls, kāpēc pēc studijām tomēr izvēlējies savu profesionālo darbības jomu un dzīvi saistīt ar Kurzemes mazpilsētu. Bez Agra ģimenē auga arī jaunāka māsa, bet, kā viņš pats saka, īpaši neatminas brīžus, kad māsu nācies auklēt un pieskatīt. Varbūt dažas reizes. Brīvo laiku zēns pavadījis ar draugiem, sētā spēlējot dažādas spēles. Agris teic: «Esmu vietējais puika — dzimis un audzis Talsos. Augu laikā, kad mobilie telefoni nebija prioritāte. Kad vien varēju, biju sētā ar draugiem. Mums bija sava pasaule un darbošanās. Arī mājās nākšana vakara stundās vai pusdienās bija brīdī, kad mamma pavēra logu un uzsauca. Toreiz draugus kopā sasaukt bija citādāk — gājām, klauvējām pie durvīm, gaidījām, kad katrs iznāks no sava dzīvokļa. Tolaik nebija tādas iespējas saziņai, kā tagad. Mūsdienu bērnos daudz kas ir mainījies, un tas ir tikai pašsaprotami, jo dzīvojam laikā, kas piedāvā dažādas iespējas un tehnoloģijas, kas, man augot, nebija pieejamas.»
No bērnības Agris visspilgtāk atminas, kā draugu vidū radies viņa otrais vārds. Septiņu gadu vecumā sētas draugiem stāstījis par kaut kur noklausīto valsti Itāliju un Romu, visā nopietnībā piebilstot, ka dzimis šajā valstī. Tā arī radusies iesauka itālis, kas dažādās situācijās ne reizi vien aizstājusi īsto vārdu. «Šī iesauka man brīžam bija kā otrais vārds, jo bija tādi, kuri nezināja, ka esmu Agris, bet zināja itāli. Un vēl joprojām ir cilvēki, kuri mani tā sauc! Ja tā parēķina, pietiekami ilgs laiks pagājis no otrās klases, kopš dzīvoju ar šādu iesauku. Mans otrs vārds ir ar diezgan lielu stāžu. Atzīšos, sākumā tas nemaz nepatika, jo visiem pārējiem draugiem bija normāli vārdi, bet man tāda iesauka. Ar laiku pieradu,» teic mans sarunu biedrs. Kad smejoties viņam minu, ka tad jau Talsu novads var lepoties, ka vēlēšanu komisijas vadītājs ir itālis, Agris atbild, ka jokot jau var un gan jau kāds tā arī nodomās pēc mūsu izlasītās sarunas, un vēl pajautās, vai tiešām viņš ir latvietis!
Iegūt ko vērtīgu
Pirmās četras klases zēns mācījies Talsu sākumskolā. Par pirmo skolu un tajā pavadīto laiku saglabājušās vislabākās atmiņas. Tur labākos vārdus viņš saka par savu skolotāju Anitu Indriksoni. Pēc tam — mācības līdz devītajai klasei Talsu ģimnāzijā. Arī par tur pavadītajiem mācību gadiem labākie vārdi par skolotāju Mārīti Erķenu. No mācību priekšmetiem patika un padevās matemātika, angļu valoda un ģeogrāfija. Uz mājasdarbu pildīšanu gan, kā daudzi vienaudži, īpaši centīgs neesot bijis. «Tas jau daudziem tāds niķis bija,» viņš nosaka. Tolaik nepatikusi vēsture, jo neesot īsti to izpratis. Tagad, kad sanāk būt dažādos ceļojumos, vēstures izzināšana ļoti aizraujot.
Pēc pamatskolas mācības turpinātas Laidzes profesionālajā vidusskolā ar novirzienu — komercdarbinieks. Arī tur labākie vārdi par skolotājiem, īpaši — Elitu Sniedziņu. Lēmumu mācīties Laidzē jaunietis pieņēmis, jo vēlējies mācīties padziļināti komercdarbību.
«Mamma vairākus gadus par komercdirektori strādāja uzņēmumā «Nārone». Kur brauca, ņēma mani līdzi. Man šī joma nebija sveša — darbs ar cilvēkiem, tirdzniecība. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc aizgāju uz Laidzi. Tolaik sapratu, ka, Laidzē nomācoties četrus gadus, man būs ne tikai vidusskolas izglītība, bet arī profesija un vairāk zināšanu. Šādu izvēli nenožēloju. Piemēram, beidzot vidusskolu un aizejot kaut vai uz Rīgu vai citu pilsētu, ja ir tikai vidusskolas izglītība, darba devējs uz tevi skatās citādāk, nekā, ja tev ir jau profesionālā vidējā izglītība, kur zināšanās ir ielikts plašāks pamats par konkrēto tēmu,» uzskata Agris.
Profesionāli augt
Pēc četriem gadiem Laidzē ceļš tālāk aizveda uz Rīgu. Sākumā strādāts nekustamo īpašumu firmā par mākleri jeb nekustamā īpašuma pārdevēju, pēc kāda laika biznesa augstskolā «Turība» uzsācis studēt sabiedriskās attiecības. Lai gan darbs bijis Rīgā, studijas neklātienē notikušas augstskolas filiālē Talsos. «Var teikt, ka no Talsiem nekur tālu arī neesmu ticis prom. Nekustamā īpašuma pārdošana bija kā papildu darbs, bet pirmais nopietnais darbs bija kā pasniedzējam mācību centrā «Buts». Tā kā pasniedzēji varēja savienot darbu vairākās vietās, darbojos arī mācību centrā «ABC», lekcijas sniegtas augstskolā «Turība». «Darba meklētājiem pasniedzu lekcijas par veikala darba organizāciju, uzņēmējdarbību — visu, kas saistīts ar veikaliem. Tā tas notika gadus piecus, sešus,» par saviem pirmajiem soļiem darba tirgū stāsta mans sarunu biedrs, piebilzdams, ka sākotnēji pat iedomāties nevarējis, ka varētu būt pasniedzējs. «Atzīšos, kad pirmo reizi pasniedzu lekcijas, gāju uz tām kā uz kaut ko nezināmu. Pirmajās reizēs rokas un kājas trīcēja, jo klausītāju vidū bija arī tādi, kurus zināju. Dīvainas izjūtas. Tolaik man bija tikai 21 vai 22 gadi. Taču ātri apradu, un vairs nebija tāds satraukums lekcijas pasniegt ne Talsos, ne Rīgā,» viņš atzīstas.
Paralēli darbam un studijām jau minētās augstskolas mājaslapā atradis informāciju, ka studentiem ir iespēja piedalīties «Erasmus» apmaiņas projektā. Lai gan mācījies neklātienē, bijušas bažas, vai šāda iespēja arī šiem studentiem ir izmantojama. Saņemot atbildi, ka arī neklātienes studenti pieredzes apmaiņā var braukt, 2010. gada janvārī Agris devās uz Turciju, kur aizvadīja pusgadu, turpinot studēt sabiedriskās attiecības. Dzīvoja Stambulā, kur satika studentus no dažādām pasaules vietām. Iepazīta vietējā kultūra. Bez dažādiem amizantiem gadījumiem arī nav iztikts. «Lai gan studijas notika angliski, izvēlējāmies apgūt itāļu valodu iesācējiem. Mums teica, ka grūtības lielas tas nevarētu sagādāt, jo viņi zināja, ka mūsu studiju valoda ir angļu. Taču jau pirmajā lekcijā sapratām, ka viss tik vienkārši nebūs, jo pasniedzējs itāļu valodu skaidroja turku valodā, kas mums, šīs valodas nezinātājiem, bija liels pārsteigums. Grūtības pārvarējām un itāļu valodas pamatus apguvām. Tā jau ir, ka sākotnēji šķietami neiespējamais, beigās tomēr ir iespējams,» stāsta Agris.
Pēc atgriešanās no studijām Turcijā, Talsos pabeigtas mācības un tās turpinātas jau Rīgā, iegūstot bakalaura grādu sabiedriskajās attiecībās. Pirms studiju pabeigšanas bija jāiziet prakse, un to Agris izgājis «Jāņa centrā» Talsos. «Tas atkal bija sevis pierādīšanas laiks profesionālajā jomā, kas man arī izdevās, jo pēc prakses paliku tur darbā. Biju nekustamā īpašuma apsaimniekotājs, nezuda arī saistība ar sabiedriskajām attiecībām. Toreiz vēl centra apmeklētājiem nebija pieejams viss pirmais stāvs. Bez tam vēl apsaimniekoju vienu ēku Rīgā. Tā bija liela un prestiža ēka, kurā atradās Spānijas, Grieķijas un Uzbekistānas vēstniecības. Līdz ar to arī darbs ar vēstniekiem, tāpat arī dažādi lielie uzņēmumi, kā «Uzbekistan Airways», un citi. Darba apjomam paliekot lielākam, sapratu, ka agri vai vēlu būs jānonāk izšķiršanās priekšā un jāizdara izvēle par labu vienai vietai. Tā kā Rīga mani nekad nav īpaši saistījusi, paliku Talsos,» viņš stāsta.
Atgriežoties riskēja
Pieminot savu aktīvo darbošanos «Jāņa centrā», Agris teic, ka tur arī sarīkojis pirmo āra tirdziņu, kurā piedalījies pieklājīgs skaits tirgotāju — 130. Neviens no viņiem nebija tāds, kas piedāvāja rūpniecības preces. Tā ar pirmo tirdziņu arī radās iecere reizi ceturksnī tādus veidot. Toreiz noorganizēta arī publiskā āra slidotava. Par šāda veida tirdzniecības vietām Agrim ir savs viedoklis. Cilvēku paradumi esot mainījušies. «Mūsdienu patērētājam prioritāšu saraksta virsgalā izvirzās dažādas prioritātes — ērta piebraukšana attiecīgajai tirdzniecības vietai un tas, ka vienā vietā iespējams sapirkt visu. Agrāk bija atsevišķi maizes, gaļas, dārzeņu, piena un saimniecības preču veikali. Tagad vienuviet iespējams iegādāties pārsvarā visu. Šie procesi notiek. Cilvēki paši rada vidi, un priekšplānā izvirzās dažādas ērtības un vērtības, un viena no vērtīgākajām noteikti ir laiks,» teic A. Purkalns.
Kad interesējos, ar kādām izjūtām atgriezies Talsos un vai mazpilsētā saredzējis karjeras izaugsmes iespējas, saņemu atbildi, ka atgriezies zināmā vidē, bet ne ar skaidru pārliecību, kā būs tālāk. «Pieteicos maiznīcas «Liepkalni» vadītāja vakancei. Tolaik man bija 26 gadi, darbā mani pieņēma un sāku strādāt. Mamma, vēl smejoties, man atgādināja, ka, tieši bērnudārzu beigdams, biju rakstījis, ka, izaudzis liels, kļūšu par maizes cepēju. Iespējams, tolaik tā domāju, jo mamma strādāja Talsu maizes kombinātā un arī es bieži tur biju, un redzēju visu notiekošo. Daži pat smejoties teic, ka es uzaugu maizes kombinātā, zināju visu maizes cepšanas procesu no sākuma līdz beigām. Darbs «Liepkalnu» ceptuvē bija nākamais mans karjeras izaugsmes posms. Jāsaka, ka profesionālajā jomā līdz šim sanācis tikai augt, par ko arī ir vislielākais prieks. Tas nav noticis vienā uzņēmumā, bet katrs nākamais darbs jau ir pakāpi augstāks,» izskan sarunā teiktais.
Tā daži gadi arī pavadīti maiznīcas vadītāja amatā, līdz īpašnieki nolēma darbību Talsu novadā pārtraukt. Maiznīcā Agris bijis līdz pēdējam brīdim. Pēc tam spēki izmēģināti arī starptautiskajos pārvadājumos, loģistikā, kur tikt iekšā jauniem uzņēmumiem ir diezgan sarežģīti. Taču veiksmīgi uzsākuši darboties līdz brīdim, kad savas robežas precēm aizvēra Krievijas puse, kā rezultātā kardināli samazinājās transporta kustība. «Nesen bijām sākuši, lielus ieguldījumus nebijām veikuši, un var teikt, ka tikām sveikā sausām kājām, jo investīcijas transportā tikai plānojām ieguldīt un orientēties uz Skandināvijas tirgu. Tobrīd arī daudzas lielās pārvadātāju firmas bankrotēja,» saka Agris. Taču tam sekoja darbs apdrošināšanā, kur jūnijā būs jau nostrādāti seši gadi. Par apdrošināšanas lietām šoreiz daudz neaizrunājamies, bet galvenās lietas gan lūdzu paskaidrot. Pa šiem gadiem secināts, ka cilvēki lēnām sākuši izprast apdrošināšanas nozīmi. «Kad sāku strādāt apdrošināšanas jomā, šķita, ka cilvēki ir kūtrāki apdrošināties. Viens no iemesliem apdrošināšanas iegādei bija bankas prasība, taču nebija tāda izteikta rūpība par sevi no pašu klientu puses. Šo gadu laikā cilvēki arvien vairāk apdrošina sevi, savu mantu, saprotot, ka tā nav naudas izmešana, bet sevis pasargāšana no neparedzētiem izdevumiem. Mums kā sabiedrībai vēl jāaug, lai izprastu, kāpēc konkrēts ieguldījums būtu jāveic, lai justos drošs un pasargāts,» viņš atzīst.
Dara no sirds
2017. gada pašvaldību vēlēšanās Agris kandidēja uz Talsu novada domi, bet ievēlēts netika. Taču pēc vēlēšanām drīz vien kļuva par Talsu novada vēlēšanu komisijas vadītāju. Tas esot pienākums, ko darot no sirds. Darbs ar cilvēkiem un kopējam labumam dodot arī gandarījumu. «Vēlēšanu komisijā esmu no 2013. gada, bet komisiju vadu no 2017. gada. Man ļoti patīk organizatoriskais darbs, kur jādomā, kā visu nodrošināt. Tas bija arī sava veida izaicinājums, sevis pārbaudīšana un pilnveidošana. Ikdienā savā darbā esmu vadītājs un manā pakļautībā ir cilvēki, bet citādāks ir darbs vēlēšanu komisijā, kur tu sadarbojies ar ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem. Esmu vadību uzņēmies par divām vēlēšanu komisijām — tā saukto mazo vēlēšanu komisiju, kas attiecas uz tagadējo Talsu novadu, un lielo vēlēšanu komisiju, kas attiecas uz jau apvienojamo Talsu novadu. Šajās vēlēšanās manā pārraudzībā ir ap 250 cilvēku. Tas ir liels izaicinājums visu lielo komandu saturēt kopā, vēl visi organizatoriskie darbi, lai jaunizveidojamā Talsu novada pašvaldību vēlēšanas noritētu veiksmīgi. Ar mani laikam ir tā — jo sarežģītāk, jo labāk!» smejoties viņš nosaka. Tas esot brīvprātīgais darbs, un, kā runāts ar pārējiem vēlēšanu komisijas priekšsēdētājiem no Latvijas: ja nebūtu vietējās vēlēšanu komisijas, kas organizē pašvaldību vēlēšanas, nebūtu arī neviena deputāta. Pašvaldību vēlēšanas ir tās, kur vēlēšanu komisijas iesaiste visā procesā esot vislielākā. «Nākamās nedēļas mūsu darbs būs ļoti saspringts, jo 31. maijā sāksies vēlēšanu nedēļa. Ņemot vērā esošo situāciju, izmaiņas var būt jebkurā brīdī, un mums tām jābūt gatavām!» nosaka Agris.
Miers un atpūta
Kad aizrunājamies par brīvajiem brīžiem, Agris teic, ka pašlaik viņa vaļasprieki ir saistīti ar aktivitātēm, ko veic visa viņa ģimene kopā. Ziemā tā ir slēpošana. Aizvadītajā ziemā uzkāpis arī uz distances slēpēm. Savukārt gada siltākajos mēnešos tie ir izbraucieni pie jūras, dabas taku apmeklējumi un citas aktivitātes. Kad bija iespēja — tuvāku un tālāku valstu apskate. No ikdienas steidzīgā ritma mieru un tik ļoti nepieciešamo klusumu gūstot savās mājās ārpus Talsiem. Tā esot iespēja būt pašiem, nenoliedzami arī darbu ir daudz, jo lauku mājas uzturēšana prasa savu. «Ja skatāmies uz tendencēm, tad redzu, ka ļoti daudz cilvēku meklē mājvietu ārpus Talsiem. Mūsdienās ir plašas pārvietošanās iespējas un daudziem netālais attālums līdz pilsētai nav šķērslis,» saka mans sarunu biedrs.
Agrāk dejotas arī tautiskās dejas kolektīvā «Rūdis». Piedalījies skolēnu un lielajos dziesmu un deju svētkos. Īpašs notikums esot bijis 2008. gadā, kad ar kolektīva biedru Mārtiņu Noreiku lielā svētku gājiena pašā priekšā nesuši sarkanbaltsarkano karogu. Neizsakāms lepnums pašiem un skatītājiem, atzīst mans sarunu biedrs. Pēc šiem svētkiem iznākusi arī Latvijas enciklopēdija, kur uz aizmugurējā vāka esot bilde, kur Agris redzams ar Latvijas karogu rokās. Lai gan tautiskajām dejām pagaidām neatliekot laika, Agris domā, ka, iespējams, kādreiz to atkal atsāks darīt. Tagad prioritāte esot ģimene un ar bērniem kopā pavadītais laiks.