«Biju un vēl joprojām esmu reāliste»

Personības

Valdemārpilniece Anda Šteinblūma ir pārliecināta, ka mēs kā cilvēki dzīvojam no mirkļiem, — tieši tāpēc ir būtiski darīt to, kas sagādā prieku. Viena no šādām sirdslietām ir viņas darbs — 2007. gadā Anda sāka strādāt «Preses apvienības» kioskā Talsos, bet pēc diviem gadiem saņēma piedāvājumu kļūt par «Narvesen» franšīzes ņēmēju un strādāt degvielas uzpildes stacijas veikalā. Pa šiem gadiem Anda ir vadījusi vairākus kioskus, veikalu Tukumā, kā arī izgājusi dažādas apmācības Latvijā un ārzemēs. Anda sevi sauc par cilvēku, kurš ir atvērts visam jaunajam un labprāt izmēģina spēkus dažādās jomās.
«Bērnību līdz jaunības gadiem aizvadīju Selekcijā — padomju laikos tā vēl neskaitījās Dižstende. Kad gāju 1. klasītē, vecāki izšķīrās, un mamma pārcēlās uz Pastendi. Dzīvojos pa divām vietām — gan pa Selekciju, gan pa Pastendi, līdz ar to mans draugu un paziņu loks dubultojās. 1. klasīti pabeidzu Stendē, bet vēlāk mani aizsūtīja uz Talsu skolu — astoņgadīgo pamatskolu. Man ir arī divus gadus vecāka māsa — kad vecāki izšķīrās, arī mēs ar māsu tikām šķirtas viena no otras. Satikāmies vai nu pie mammas vai pie tēta, bet pārsvarā dzīvojām atsevišķi. Brīžos, kad dzīvojām kopā, mums bija diezgan pagrūti — nevarējām sadalīt mantas, drēbes un citas lietas, bet toties tagad mums ir ļoti labas attiecības. Esam līdzīgas arī pēc izskata, ja tikai abām būtu vienāda matu krāsa.
Vasaras man iespiedušās atmiņā ar dažādiem lauku darbiem — lai gan dzīvojām trīsstāvu mājā, mums Selekcijā bija dārzs, stallītis un pašiem savi lopiņi. Protams, arī nebeidzamie jāņogu krūmi (smejas). Nebija tā, ka mūs spieda strādāt, — gājām barā un labprāt darbojāmies. Vienam pašam jau nekad nelika lielo krūmu lasīt. Ātri nolasījām un varējām iet tālāk savās darīšanās. Vēlāk tēvs nopirka mašīnu un mēs braucām uz Roju un Stendi, kur dzīvoja tēva māsas un ome. Mēs, bērni, ar lielu nepacietību gaidījām šos braucienus,» atzīst Anda.
«Daudz ir atkarīgs no skolotāja»
Nozīmīgs cilvēks, neskaitot vecākus, viņas dzīvē bija arī tēta mamma, kura dzīvoja Stendē. «Dzīvojos pie omes gan vasarās, gan, mācoties tehnikumā. Tā kā vecāki tolaik daudz strādāja, bērni auga paši savā barā. Biju un vēl joprojām esmu reāliste, līdz ar to lielas blēņas nedarīju, bet šis tas sanāca. Atceros, kā, Selekcijā dzīvojot, vasarās gājām uz baznīcas dīķi peldēties. Nosaluši, izlīduši no dīķa, gulējām uz ielas un sildījāmies. Par satiksmi toreiz nedomājām (smejas),» atmiņās dalās Anda.
Lai gan šobrīd to ir grūti iztēloties, pamatskolas laikā viņa sevi raksturo kā klusu un diezgan noslēgtu meiteni. Mācību ziņā viņai padevās algebra un ģeometrija, bet grūtības sagādāja ķīmija, kur pamatskolas laikā bieži mainījās skolotāji. «Ļoti daudz ir atkarīgs no skolotāja. Pie skolotāja Brāķera mācījos uz trijniekiem un četriniekiem, bet pamatskolā iegūtās zināšanas palīdzēja tehnikumā mācīties uz piecniekiem. Ķīmijā bieži mainījās skolotāji, līdz ar to mācību vielu pilnvērtīgi neapguvu, bet trijnieku dabūju, nesekmīga nebiju. Brīvajā laikā dziedāju korī — dziedāšana mums laikam ir ģimenē. Mamma visu mūžu ir dziedājusi pie Jura Lasenberga… Šobrīd es nedziedu, bet tāda vēlēšanās ir — kad Valdemārpilī atsāksies koru darbība, varētu mēģināt.
Jaunības laiks — kā viena diena
Pēc 8. klases aizgāju uz Olaines tehnikumu — jau 7. klasē biju izlēmusi, ka vēlos strādāt pienotavā. Diezgan lielā mērā iespaidojos no mammas. Tētis visu mūžu bija celtnieks, bet mamma strādāja fermā par slaucēju. Vienu brīdi viņa pastrādāja «karotīšu cehā», bet laikam jau fermās varēja labāk nopelnīt. Mamma diezgan smagi strādāja, un mēs, bērni, gājām līdzi. Kad bija tā saucamie kontrolslaukumi, es viņai vienmēr teicu — paņem mani līdzi! Pirms tam pienotavā nebiju bijusi, man nebija priekšstata, ko tur dara un kā viss notiek, bet zināju, ka vēlot darboties šajā nozarē. Aizejot uz Olaines tehnikumu, mācījos par skābpiena ražošanas meistari. Nezinu, kā citiem pagāja jaunības laiks, bet man likās, ka tas paskrēja kā viena diena. Citi kursā katru minūti skrēja pa ballēm, bet man bija uzskats — skola ir skola. Atbraucot mājās, gāju uz diskotēkām, bet skolā biju paraugbērns,» skaidro valdemārpilniece.
Absolvējot skolu, Anda satika savu pirmo vīru un pasaulē nāca viņas vecākā meita, kurai šobrīd pašai ir divi bērni. «Ar pirmo vīru kopā nodzīvojām diezgan neilgu laiku, bet man ir ļoti brīnišķīga meita un divi mazbērni. Esmu priecīga un laimīga, ka mums ir tā iespēja būt kopā visos svētkos. Redzu, kā cilvēki, kuru bērni un mazbērni ir ārzemēs, ilgojas un skumst. Šobrīd man ir trīs meitas —jaunākajai meitai ar mazmeitu ir viena gada starpība — viena iet 2. klasē, otra — 1. klasē.
No Talsiem līdz Pastendei un atpakaļ
Laikā, kad mēs ar vecāko meitu dzīvojām vienistabas dzīvoklītī pretī poliklīnikai, strādāju Talsu viesnīcā — klasesbiedrenes mamma strādāja par vadītāju un iekārtoja mani par istabeni. Mana kolēģe nevarēja pārdzīvot, ka es, jauna meitene, strādāju viesnīcā. Viņa teica — tev ir diploms, ej strādāt uz pienotavu! Viņa mani visu laiku urdīja, un vienā brīdī parādījās sludinājums, ka pienotavā vajadzīgs laborants. Aizgāju ar savu diplomu pie Norenberga kunga, un viņš mani paņēma darbā. Man ļoti patīk viss jaunais, ja man saka — pamēģinām, es mēģinu. Mēs vienmēr varam pateikt «nē», kaut gan agrāk nemācēju pateikt cilvēkiem «nē». Tāpat bija ar pienotavu — laidos nezināmajā, bet man bija fantastiska laboratorijas vadītāja un kolēģe, kuras mani tajā visā ievadīja. Tagad visur ir aparatūra, bet kādreiz mēs pašas ar reaģentiem taisījām analīzes. Nostrādāju tur trīs gadus, bet mājās nācu diezgan nogurusi, darbs man vairs nesagādāja prieku. Pienotavas laikā iepazinos ar savu vīru, viņam nepatika, ka es nāku mājās izžmiegta, un viņš reiz teica — pieņem lēmumu un ej prom! Pēc tam, kad apprecējāmies, es vairākus gadus auklēju talsenieku bērnus. Maniem auklējamajiem tagad ir vairāk nekā 20 gadu. Tad man pašai pieteicās vidējā meita Endija, un mēs sākām domāt par lielāku dzīvesvietu. Dzīvojām vienistabas dzīvoklītī K. Mīlenbaha ielā, un tad vīrs izdomāja, ka jāiet uz Pastendi. Nopirkām dzīvokli Pastendē, bet nodzīvojām tur tikai gadu. Nav tā, ka man Pastende nepatīk, bet es nevarēju iedzīvoties. Teicu — meklējam iespējas, lai dzīvotu Talsos! Pārdevām trīsistabu dzīvokli Pastendē un nopirkām divistabu dzīvokli Talsos,» stāsta Anda.
«Iesaistos visos procesos»
Brīdī, kad meitai bija jāsāk iet bērnudārzā, viņas vīrs caur paziņām bija padzirdējis, ka avīžu kioskā tiek meklēta pārdevēja. Tā kā Anda nekad dzīvē neko nebija pārdevusi, pagāja laiks, kamēr viņa šo nozari iepazina. «Sākumā biju ļoti kautrīga un piesardzīga — ļoti daudz man iemācīja kolēģes. Kad viņas aizgāja prom, paliku viena. Tolaik «Narvesen» vēl nebija pilnā franšīzē — tas bija «Preses apvienības» kiosks. Iepriekšējai vadītājai piedāvāja ņemt franšīzē «Narvesen» blakus degvielas uzpildes stacijai «Neste», bet viņa atteicās. Zinot, ka es nekad neatsakos, reģionālā vadītāja šo iespēju piedāvāja man. Nebiju domājusi, ka tas ir tik grūti, — divus gadus biju nostrādājusi kioskā, un likās — es taču visu māku! Biju sarunājusi, ka mana māsa nāks par pārdevēju, un tā mēs abas, neko nezinot ne par pasūtīšanu, ne par precēm, sākām visu no nulles. Izmantojām «Narvesen» preces un iekārtas, un es biju tā, kas atbild par darbiniekiem. «Narvesen» nāca pretī ar kursiem, apmācībām, un es to visu izmantoju. Biju pieredzes apmaiņā uz Norvēģiju, uz Somiju un piedalījos dažādos projektos. Biju tik ļoti apmācīta, ka varēju sākt apmācīt citus, un kļuvu par daļu no «Narvesen» treneru komandas, kas apmāca jaunos franšīzes ņēmējus. Vienu brīdi Talsos bija četri kioski, un es visos no tiem biju vadītāja — varētu teikt, ka dzīvojos pa veikaliem. Paņēmu arī veikalu Tukumā, bet vienā brīdī, protams, izdegu. Ja tā padomā, es laikam esmu darbaholiķe — ļoti daudz laika pavadu darbā, tagad jau mazāk, bet bija brīdis, kad jaunākā meita man teica — man nav mammas. No rīta, kad gāju prom, viņa vēl gulēja, un vakarā, kad nācu mājās, viņa jau gulēja. Tas liecina, ka jāsāk domāt. Pusgadu domāju, ko darīt un kā iziet no šīs situācijas. Pieņēmu lēmumu atteikties no «Nestes». «Neste» prasīja vairāk laika — biju darbā no 6.00 līdz 22.00. Man ļoti patīk mūsu klienti un man patīk būt klātesošai — esmu vadītāja, kura iesaistās visos procesos,» skaidro Anda.
Atgriežoties pie saknēm
Piedaloties apmācībās, viņa pilnveidojusi sevi ne tikai profesionālajā ziņā, bet arī personīgi. Apmācības viņai ir ļāvušas saprast, uz ko viņa ir spējīga un vajadzības gadījumā iemācījušas pateikt «nē». «Mēs, treneri, ziemā katru gadu braucām uz viesu māju, kur divu, trīs dienu garumā mums bija intensīvās apmācības par to, kā uzrunāt cilvēku un kā viņu ieinteresēt. Pārdošana ir vesela māksla, bet to nevar darīt automātiski — lai šo mākslu apgūtu, ir jāmīl cilvēki. Divus gadus pēc kārtas braucu arī uz Norvēģiju. «Narvesen» rīkoja konkursu par preses vairākpārdošanu — tā kā mums bija pieaugums svešvalodas presei, mums tika dota fantastiska iespēja doties uz Norvēģiju. «Narvesen» akadēmijā apguvu arī biznesa pamatus, kur tika piesaistīti ļoti labi lektori. Agrāk apmācīju jaunos franšīzes ņēmējus, bet šobrīd to vairs nedaru.»
Pildot darba pienākumus, Andai liels atbalsts ir bijusi ģimene. Abas vecākās meitas ir strādājušas pie Andas par pārdevējām, un arī vīrs nekad nav atteicis praktisku palīdzību. «Ja kaut ko vajag, vīrs nāk un dara. Ja kioskā izdeg lampiņa, es varu zvanīt meistaram un lūgt, lai viņš ieskrūvē jaunu lampu, bet daudz ko varam izdarīt paši. Mans vīrs ir darītājs — viņš arī vakarā pats pēdējais ienāk mājās, jo viņam vienmēr atrodas ko darīt. Viņš, tāpat kā es, nevar nosēdēt mierā, viņam visu laiku vajag kaut ko darīt. Šobrīd mūsu kopprojekts ir māja. Dzīvojam šeit gadu — sākumā te bija diezgan nolaists. Māja vienmēr ir bijis mans sapnis. Pārceļoties uz Valdemārpili, Martiņai bija jāsāk iet 1. klasē. Kad viņa vēl Talsos apmeklēja bērnudārzu, es vīram teicu tā — vienalga, kā, bet mēs gulēsim un dzīvosim šeit, dari tā, lai Martai 1. klase ir Valdemārpilī! Ievācāmies šeit augustā, un viss veiksmīgi sakrita, jo Endija, vidējā meita, sāka iet vidusskolā. Esmu starā gan par pedagogiem, gan atmosfēru. Gan skolā, gan bibliotēkā visi ir ļoti pretimnākoši. Man līdz šim Valdemārpilī nebija nevienas paziņas, bet mēs šeit esam tik silti uzņemti! Valdemārpils mums ir nākusi tikai par labu. Mana vecāmamma ir dzimusi Talsos, bet viņas tēvs bija valdemārpilnieks — varētu teikt, ka esam atgriezušies pie saknēm.
Lai kaut ko dzīvē sasniegtu, nav jēgas gudri prātot, ir vienkārši jāņem un jādara. Jāmācās vienam otru cienīt, cienīt otra laiku un darīt to, kas patiešām patīk un sagādā prieku. Mēs dzīvojam no mirkļiem — tagad mēs priecājamies par māju un bērniem, bet, kad bērni izaugs, nāks kaut kas cits,» sarunas noslēgumā bilst Anda.