Visu dari no sirds!

Personības

Kā jau reiz biju rakstījusi, ir cilvēki, kurus satiekot nekādi nevar aizmirst. Piesaista dedzīgās acis un neviltotā pārliecība par to, ko un kā cilvēks runā, un arī harizma. Tieši šāds īpašais gadījums ir ar SIA «Brabantia Latvia» personāla vadītāja Eva Nolendorfa, un to diez vai kāds spētu atspēkot.
Skaista, spilgta, ar lieliskām komunikācijas spējām un pavisam noteikti cilvēks, kuru satiekot nevar aizmirst. Un mūsu saruna norit Latvijai īpašos svētkos, proti, 1. maijā, kas ir arī diena, kad pirms astoņiem gadiem ģimene pirmo reizi pavērusi vārtus, sperot kāju savas ģimenes mājas teritorijā, uzsākot vērienīgus darbus. Tāpēc pasmaidām par to, ka tiekamies darba svētkos. Evas darbs atrodas Darba ielā, un arī darbs ģimenes mājas labierīkošanā sācies tieši 1. maijā.
«Es vispār esmu ārkārtīgi liels ģimenes cilvēks. Tas ir pamatu pamatā. Nāku no Sabiles — pilsētas ar «odziņu». Es vienmēr saku, ka esmu meitene ar «odziņu», un es ticu: katrā meitenē ir sava «odziņa». Tā ir brīnišķīga pilsēta ar fantastiskām tradīcijām. Sabilei ir sadarbība ar Nīderlandi, un man tā šķiet, ka es no tās Nīderlandes tālu netieku projām. «Brabantia» ir nīderlandiešu uzņēmums. Ir būts vairākkārt tajā galā ar jauniešu grupām. Man pat liekas, ka varbūt jāņem divas pilsonības. (Smejas.)
Ja šī būtu pēdējā dzīves diena…
Eva smejas, ka šogad sagaidīs apaļu jubileju. «Tā nav ne liela, ne maza, bet kaut kāds atskaites punkts noteikti ir. Tas ir laiks, kad var padomāt, kas tu esi, ko gribi vēl izdarīt, kāda vispār ir lielā dzīves jēga. Šajā vecumā atkal vari sev uzdot tādus jautājumus. Mums ir divas meitas, kurām ir desmit gadu vecuma atšķirība. Robertai ir divpadsmit, bet Rebekai — divi. Un ar viņām ir ko darīt. Viens tīneidžers, otrs salīdzinoši maziņš. Bet man pavisam noteikti gribas savā dzīvē vēl izdarīt labus darbus. Es zinu, ka esmu diezgan darbspējīgs cilvēks un gribu to enerģiju pareizi ieguldīt. Ja es iedomātos, ka man šī ir pēdējā dzīves diena un man uzdotu jautājumu, ko es tajā paveiktu, es zinu, ka ir lietas, ko vēl gribētu paveikt gan sabiedrībā, gan ģimenē,» pārliecināti pauž E. Nolendorfa.
Virzītājspēks — ģimene
Sarunājoties ar Evu, rodas iespaids, ka viņa lasa dažādu pazīstamu iedvesmotāju grāmatas, bet viņa pati teic, ka ar grāmatu lasīšanu īpaši aizrāvusies tikai bērnībā, kad apmeklējusi Sabiles bibliotēku. Tagad tas sanākot daudz retāk. «Es esmu kārtīgs astoņdesmito gadu bērns un tad bibliotēkā varēja dabūt to, ko varēja dabūt. Bet man laikam vairāk patīk būt tiešā kontaktā ar cilvēkiem un no viņiem kaut ko iemācīties. Jā, man ir maģistra grāds, un kaut kas jau bija jālasa, par to nav runas, bet šobrīd manu ikdienu lasīšana neaizņem. Bet vispār mans virzītājspēks ir ģimene — tas ir pamatu pamats. To pamatu tu nevari uztvert kā pašu par sevi saprotamu. Tas ir nemitīgs darbs. Un man ir pārliecība, ka pamatu pamatos visi cilvēki ir labi, un ir svarīgi vēlēties to pašu labāko viņos atklāt. Utis vari meklēt katram, un es ticu, ka man arī tādas ir. Kāds pateiks, ka varbūt esmu baigi principiālā, bet tajā pašā laikā kāds var pateikt, ka esmu sirsnīga, atsaucīga. Tas ir atkarīgs no tā, ko tu gribi cilvēkā atrast. Tas arī virza uz priekšu — tā mijiedarbība ar cilvēkiem,» pārliecībā dalās Eva.
No sirds uz sirdi
Harizmātiskā novadniece pastāsta, ka uzņēmumā «Brabantia» jau desmit gadus uztur personāla segmentu, un smej, ka šajā jomā arī šogad paliek apaļš gadu skaitlis. «Darbs ar cilvēkiem man ir ikdiena. Tā ir talanta attīstība. Tas ir ļoti smalks darbs un daudz prasa. Tā jau varbūt var likties, ka tīri formāli izraksti rīkojumus un viss kārtībā. Bet es neesmu no tiem cilvēkiem. Mūsu uzņēmumā tā noteikti nav. Tās ir absolūtas rūpes par cilvēka ikdienu, par to, kā viņi jūtas darbā. Tas nozīmē nemitīgi turēt roku uz pulsa, būt klātesošai un pieejamai arī šajos apstākļos. Principā neviena diena nav tāda, kad manis nebūtu uzņēmumā. Jā, man ir diferencēts darba laiks, bet komanda man vienmēr ir jāizjūt. Šobrīd mēs esam ap 160 cilvēkiem un tuvojamies arī pie 170. Un ej nu sazini, ko es vēl pēc pusgada teikšu par to, kā tur iet. (Smejas.) Jā, ikdienas ir darbs ar cilvēkiem, un ir tā foršā sajūta, kad vari izdarīt ko labu un tam ir rezultāts. Ja vari attīstīt cilvēku arī pa karjeras kāpnēm, tas ir kolosāli. Cilvēks ir jāpavirza, bet lēmumu viņš pieņem pats. Ir tik dažādi cilvēki, un es to saskatu arvien vairāk,» pauž Eva, neslēpjot, ka viņu ārkārtīgi mulsina tas, ka cilvēki nesaka to, ko viņi patiesībā domā. «Es varbūt kaut ko esmu zaudējusi savā dzīvē ar to, ka ļoti atvērti saku, bet es ticu, ka vairāk tomēr no tā esmu ieguvusi, jo esmu bijusi godīga arī pret sevi. Bet jāapzinās ir tas, ka tu automātiski vari kādam nepatikt, jo tev ir savs viedoklis un kādam ar to ir jārēķinās. Te droši vien arī ir tā smalkā robeža, lai noturētu kaut kādu pozitīvo balansu, lai tevi neuzskata par kareivi, kas tikai paceļ cirvi un, kā kaut kas, tad galvas krīt. Tā ir arī viena no mūsu uzņēmuma vērtībām — atvērta komunikācija,» pastāsta Eva, kā piemēru minot arī tikko aizritējušo lielo talku, kad cilvēki bija ievērojuši, ka zīme pie «Brabantia» ir netīra. Tas tika uzrakstīts zīmītē, un viss operatīvi tika nokārtots, par ko prieks, jo tagad tā ir tīra.
Izteikts komandas cilvēks
Eva neslēpj, ka viņai ļoti patīk strādāt komandā, sakot, ja jāieliek gan milzīgs darbs, bet tad, ja tevi saprot jau no pusvārda, tas ir sapņu darbs. «Tas patiešām ir sapņu darbs, kad jau no acu skatiena otrs saprot, vai šeit būs vai nebūs, tas ir fantastiski. Mums nav raksturīgi, ka novelkam robežas, piemēram, ka tās ir manas mellenes, bet tev ir zemenes,» pauž Eva. Ja vajadzēs, viņa iebridīs arī zemenēs. Vajag vienmēr izvilkt lielo mērķi, kāpēc mēs vispār kaut ko darām. Gan darbā, gan dzīvē. Un, ja tas darbs kaut drusciņ ir arī hobijs, tad tas jau ir no sirds un lielākoties vienmēr izdodas.
Runājot par izglītību, Eva atklāj, ka starts bijis Sabilē, kur pabeigusi deviņas klases. «Baigi jau negribas lielīties, bet es labi mācījos. (Smejas.) Tad mamma un tētis man bija absolūts virzītājspēks. Viņi teica, ka pēc pamatskolas man jāiet uz Rīgu. Mani bija jāizmet no tās laivas, kurā mēs tā cieši ikdienā bijām kopā. Es dzīvoju pie krustmātes, un koju dzīve man ir sveša. Man pietrūka viena punkta, lai es iekļūtu ģimnāzijā, tāpēc mācījos 47. vidusskolā. Bet esmu ārkārtīgi priecīga, jo mācījos humanitārā novirzienā. Tā bija skola ar basketbola novirzienu. Lai gan esmu īsa, es diezgan labi metu bumbu. Un to daru joprojām. (Smejas.) Būsim reālisti, Rīga ir Rīga un no mazpilsētas atšķiras. Šajā skolā nācās vairāk pacensties, es gāju uz vairākiem kursiem, un te jau atkal runa ir par raksturu. Vai nu tu gribi un peldi, vai sāc slīkt. Svarīgi ir tas, kā tu sevi disciplinē. Un es pēc būtības esmu diezgan mērķtiecīgs cilvēks,» atzīst Eva Nolendorfa, kura tālākās mācības bakalaura studijās turpināja psiholoģijas un pedagoģijas novirzienā. Gribējusi ļoti mācīties angļu valodu, jo tā uzrunājusi. Atbraucis onkulis no Anglijas, un šī valoda iekritusi sirdī, bet sapratusi, ka negrib vienkārši mācīties, kā saka tautā, pliku angļu valodu. «Sapratu, ka tulks es nebūšu, jo man neder nekas monotons. Man vajag plašumus. Tad sāku skatīties, kas iet kopā… Diezgan traģiski bija tas, ka man daudz kas labi padevās, bet vairāk humanitārajā virzienā. Ja ir situācija, kad kaut kas nepadodas, bet kaut kas padodas ļoti, ļoti, tad ir vieglāk. Likumsakarīgi sanāca Psiholoģijas un pedagoģijas fakultāte. Tā nu sanāk, ka esmu kvalificēta vidusskolas angļu valodas pasniedzēja. Man bija laiks, kad Sabilē vadīju privātstundas. Bet tas jau nav viss…» smaidot ieintriģē Eva Nolendorfa.
Arī dejošanā talants
Šarmantā sarunas biedrene atklāj, ka desmitajā klasē sākusi iet pie Edmunda Veizāna trenēties dejošanā. Tās bija nevis modernās dejas, kādas pasniedz Aleksandrs Aļošins, kur arī pabijusi kādu laiku, bet gan modes dejas. «Un es to virzienu atvedu uz Sabili. Piecus gadus vadīju savu Evas Nolendorfas modes deju studiju, par ko raksts bija arī «Talsu Vēstīs» lappusē «Es + tu = mēs». Te gribas vairāk runāt par to, ko nozīmīgu vari izdarīt sabiedrības labā. Ko tik mēs nedarījām! Taisījām zaļās dienas, braucām ar riteņiem. Man bija laiks, kad dienā varēju nobraukt 80 kilometru. Es apbrīnoju, kā man, nepilngadīgai, uzticēja tik daudz cilvēku. Mēs braucām uz divām naktīm, uz trijām dienām uz kempingu pie jūras. Bez manis bija vēl tikai viens vecāks. Lai es tagad paņemtu tādu baru ar tādu atbildības sajūtu! Pasargdievs! Nē! Protams, tad bija liels stresiņš. Bet viss bija saorganizēts un sarunāts, un šķiet, kāds visu laiku ir stāvējis man blakus. Man bija ideja, un šķita: kāda neredzama roka visu bīda, un man izdodas,» aizrautīgi stāsta Eva, priecājoties par to, cik aizraujoši bija redzēt jauniešus kustībā. «Man dejot vienmēr ir ļoti, ļoti paticis. Arī tagad. Mājās dodu vaļā kārtīgi ar meitām. (Smejas.) Bet, runājot par bakalaura studijām, tur pavadīju piecus gadus un ar draudzeni domājām, ko darīt tālāk. Aizgāju uz maģistrantūru, studējot ekonomiku un vadību,» turpina stāstīt Eva, piebilstot, ka arī uzņēmuma sakarā nācies diezgan mācīties. Nevar nepieminēt Evas piebildi, ka pēc maģistrantūras studijām sākusi strādāt tikko atvērtajā Stendera ziepju fabrikā. «Man bija e-pasts eva@ziepes.lv. Un šajā ziepju laikā satiku savu Raimondu. Un tā «savārījām» divas meitas un šo štābiņu, un redzēsim, kas būs tālāk.»
Ceļš uz «Brabantia»
Pēc piecu gadu draudzēšanās pieteicās meita Roberta, un Eva domājusi, ko darīt tālāk. Tad nolēmuši, ka Eva no Rīgas pārcelsies uz Talsiem. «Man vienmēr ir tā — kad ir lielas pārmaiņas, Eva raud. Bija domas par to, ko es te darīšu. Kad meita sāka iet bērnudārzā, es sapratu, ka man ir enerģija un gribu kaut ko darīt. Un man patīk pašai darīt. Un tā nu sākās mans «Brabantia» stāsts. Es pieteicos intervijai, bet mani nepaņēma. Paņēma spēcīgu meiteni, un viņai pieteicās bērniņš. Un tā laika direktors, lielisks koučings, piezvanīja man un teica, ka ir vakance. Es jau neuzmetu lūpu, kad mani pirmo reizi nepaņēma. Viņš man uzdeva dažādus jautājumus. Viens no tiem bija, cik ir 96 mīnus 69. Tagad es no galvas zinu, ka 27, bet tad bija jāpadomā. Nu visu ko jautāja. (Smejas.) Bet es vienmēr esmu par risinājumu. Tad nu mani paņēma. Katru gadu 12. martā rakstu bijušajam priekšniekam, sakot paldies, ka pievienoja šai komandai. Un viņš man gandrīz katru gadu atbild, lai piedodu, ka nepaņēma mani uzreiz. Viņš reti kad kļūdoties, bet šo savu kļūdu laikam ir izlabojis. Un tagad man tur iet desmitais gads. Man šogad apaļi gadi daudzās jomās,» pastāsta Eva, pasmaidot par to, ka tikusi paaicināta runāt konferencē un domājusi, ka būs liela auditorija, rēķinoties ar 200—300 cilvēkiem, bet izrādījās, ka bija desmit. Desmit tūkstoši. Tas bijis milzīgs pārsteigums. «Vissvarīgākais ir tas, ka cilvēks šajā informācijas pārbagātībā var paņemt vismaz vienu atziņu no tā, kas dzirdēts, un to izmantot.»
Atvērti un no sirds!
Eva Nolendorfa neslēpj, ka tic Dievam un ir ar pārliecību, ka tad, ja dara labu, tad arī ir jābūt labi, jo, ko tu sēsi, to tu pļausi. «Un man ļoti svarīgi ir, ka sirdsapziņa ir tīra, kas tad būtu tas, ko pateiktu Eva šodien, viņa atbild: «Dari visu no sirds! Atvērti un no sirds. Tu vari jebkam samelot, tikai ne pats sev. Dari no sirds! Tā nevar būt kļūda. Pat, ja kļūdīsies un to no sirds izlabosi, būs labi. Un svarīgi ir neslinkot. Mums ir jābūt elastīgiem un jāseko līdzi laikam. Ja Dievs man atvēlēs nodzīvot 80 gadus, es varētu uzvilkt arī džinsus. Un jau četrdesmit gados tu vari būt jau absolūta tante, bet tu vari būt vēl bišķiņ skuķis. Svarīgi ir būt emocionālā trendā ar to paaudzi, kas tai brīdī ir. Tā ir baigā vērtība,» entuziasma pilna dalās enerģiskā novadniece, piebilstot, ka ir atsākusi sportot.
«Uzsāku noteiktu disciplīnu. Man darbā saka, lai nesaku, ka skrienu vienu kilometru, bet 1000 metru distanci, kas izklausās daudz iespaidīgāk. Tā vispār nav mana disciplīna, bet ar to es varu iemācīties jaunas lietas no cilvēkiem, kam ir pieredze. Man ir tāda tendence, ka vajag visu uzreiz, bet te tā nevar. Un tāpat braucu ar riteni. Tas man vienmēr ir paticis. Peldēt, uzspēlēt tenisu. Jā, un tad, kad manai Robertai bija trīs gadi, sāku dejot pie Aleksandra Aļošina. Viss veiksmīgi sakārtojās, jo tur aiziet tādi, kam patīk. Braucām uzstāties, un man tā patika! Dejoju ar Aleksandru un sāku meklēt deju partneri, un sanāca uzrunāt Ingusu Šķaudi. Teicu: «Padejosim?» Viņš atbildēju: «Kāpēc ne?» Tiem, kam patīk, tie jau atsaucās. Un mēs ne tikai sākām dejot, bet braucām pa hobija līmeņa deju sacensībām un pirmās vietas ņēmām. (Smejas.) Un tagad tā skriešana, kad 40 tuvojas. Es nezinu, uz kurieni es aizskriešu, bet skrienu,» smejas Eva, kura nekad mūžā nav dzērusi kafiju, un, kā smej pati, nav provēta arī cigarete, sakot, ka lielākā veiksme ir justies vajadzīgai un novērtētai. Un pašlaik, mācoties par sertificētu koučingu, redz to brīnišķīgo iespēju katrā cilvēkā attīstīt vislielāko potenciālu. «Mums ir iegājies teikt: tas ir pareizi, tas ir nepareizi. Koučings māca par to, ka nav pareizi un nepareizi. Tas ir par to, ka cilvēks konkrētā brīdī izdarīja savu optimālāko izvēli, bet otrs cilvēks — savu. Tas ir ar domu — es šeit neesmu tiesāt, saprotot, ka cilvēks rīkojās tā, kā saprata tajā brīdī. Ideja ir par to, kā palīdzēt cilvēkiem, nevis pateikt viņiem priekšā. Ir jāuzdod pareizie jautājumi. Tā ir vēl viena brīnišķīga iespēja un pieredze, un Jāņos paredzēts tikt pie sertifikāta,» savā jaunajā piedzīvojumā dalās Eva Nolendorfa.