Oskars paliek bez Oskara

Žurnālista viedoklis

Necenšoties īpaši uzsvērt savu gadu bagāžu, tomēr atzīstu, ka piederu tai rojenieku paaudzei, kas vēl atceras uzrakstu «Uz komunismu!» uz zvejniekiem veltītā pieminekļa pie toreizējā kultūras nama. Neatceros gan, kopš kura laika tēlnieka Tālivalža Gaumiga veidoto pieminekli tautā sāka dēvēt par Oskaru, asociējot to ar Viļa Lāča populārā romāna «Zvejnieka dēls» galveno varoni. Monumentāli dekoratīvais veidojums «Rojas zvejniekiem» tika atklāts 1970. gadā, un, ar savām matemātiskajām dotībām īpaši nelepojoties, varu aprēķināt, ka es tolaik spēru pirmos skolas soļus. Tāpēc, protams, pašu tā atklāšanu neatceros, un, visticamāk, ka arī mazajai knīpai tur nemaz nebija jābūt klāt, bet to gan atceros, ka ļaužu, nu vismaz bērnu, vidū pēc tam raisījās domu apmaiņa, ko īsti tas onkulis lielajos zvejnieka zābakos tur virs galvas. Vieni domāja, kā tā ir jūra jeb, precīzāk, jūras vilnis, kas, izrādījās, arī tā bija iecerēts. Otri teica, ka tā ir grāmata, kas simbolizē zvejnieku tiekšanos pēc izglītības, un, kas zina, varbūt pat tāda grāmata, kura, to izlasot, mudina piekrastes ļaudis ātrāk sasniegt visu padomju cilvēku dižāko mērķi — komunismu, jo ne par velti taču pieminekli rotā attiecīgs uzraksts! Bet, lai nu kā arī pieminekļa autors bija domājis, rojenieki varēja priecāties, ka beidzot arī viņiem nu ir savs piemineklis. Turklāt tas nav Ļeņina tēla atveidojums, bez kura padomju gados neiztika gandrīz neviena kaut cik lielāka pilsēta. Bet tas, ka pati dolomīta monumenta forma, uz kura stāv bronzā kalts zvejnieks ar virs galvas pacelto jūras fragmentu, veidota kā airis, gan laikam prātā ieskrēja vien retajam.
Kamēr vien deldēju skolas solu, visi svinīgie skolas un ciema notikumi risinājās Oskara pakājē. Audzēkņu izlaidumos skolas saime puķēm rokās kolonnā pa divi vai četri plūda uz pieminekļa laukumu, lai uzklausītu svinīgās uzrunas un noliktu ziedus uz plāksnēm ar tajās iegravētiem vārdiem, kuri, vismaz man, neko lielu neizteica. Pieminekļa laukumā notika mītiņi, kuros ļaudis pulcējās Zvejnieku un citos lielākos svētkos, lai godinātu čaklākos darba darītājus un uzklausītu izpildu komitejas darbinieku, kara veterānu un citu godājamu personu svinīgās uzrunas. Atceros, cik jautrs šķita darbaļaužu un skolas saimes gājiens 1. maijā ar baloniem un transparentiem rokās, kad laiku pa laikam varēja kārtīgi izkliegties: «Lai dzīvo 1. maijs» un ne tikai tas, un kā pamazām jautrība noplaka, kad gājiens noslēdzās pie kultūras nama un nācās ilgi klausīties garlaicīgās svētku dalībniekiem veltītās uzrunas, ko laiku pa laikam pārtrauca kāds nebēdņu ar pioniera nozīmīti pārdurts balona paukšķis.
Nepateikšu, kopš kura laika monumenta jeb aira virsotni par gana labu mājvietu atzina stārķis, kurš pamanījās zvejnieka tēlam virs galvas ierīkot ģimenes ligzdu, tiekot pie tāda paša vārda kā piemineklis — Oskars — un kura sievai automātiski tika piešķirts Anitas vārds, bet no tā brīža rojenieki uzskata, ka pavasaris tikai tad pa īstam ir pienācis, kad pēc ārzemju ceļojuma atgriezies jau pieminētais stārķu pāris. «Vai Oskars jau atlidojis?» tad laiku pa laikam sarunās pazib šis jautājums. Skumji, bet līdz ar pieminekļa restaurāciju esam Oskaru un Anitu zaudējuši. Diez vai putni par pietiekami labu atzīs jauno mājvietu, kas viņiem ierādīta pēc ligzdas noņemšanas netālu esošajā parkā jeb plocī, kur tika uzstādīts stabs ar riņķi virs tā. Nu vismaz pagaidām tas stāv tukšs, tāpat kā stabs Valdemārpilī, kas pirms daudziem gadiem tika uzstādīts kompensācijai par nojaukto mājokli, veicot elektrības staba nomaiņu. Bet ko darīt — skaistums prasa upurus. Būs skaisti iekārtots laukums pie Rojas kultūras centra, no putnu izkārnījumiem attīrīts un uzfrišināts laika zobu iegrauztais piemineklis, un pamazām varbūt cilvēki aizmirsīs, ka uz tā reiz bija stārķu ligzda ar pavasara vēstnešiem Oskaru un Anitu tajā.