«Vēlamies Talsiem radīt īpašu vietu, kur sanākt kopā»

Uzņēmējdarbība

Nepadošanās un uzdrīkstēšanās ir vārdi, kas visspilgtāk atspoguļo Aivas Hofmanes un Andra Jugāna loloto projektu. Tas radies brīdī, kad vīrusa ietekmē pasaulē turpina būt klātesoša ik uz soļa. Gada sākumā uzņēmēji vienojās par ideju un to, kā realizēt iespēju turpināt darboties savā lauciņā, radot gandarījumu ne vien pašiem sev, bet arī pārējiem novada iedzīvotājiem, kur tie varēs aizvadīt patīkamus vasaras vakarus. Idejas attīstība bijusi ļoti strauja, jo kopš pirmajām runām līdz grilbāra atvēršanas dienai būs pagājuši vien četri mēneši. Par pašu idejas aizsākumu, vietas izvēli un koncepciju jautāju pašai uzņēmuma vadītājai Aivai Hofmanei.

— Kāda ir grilbāra «Tornis» vēsture un kas bija pamudinājums to veidot vienā no deviņiem pakalniem?
— Pirms diviem gadiem kopā ar Andri Jugānu, servisa šefpavāru, nodibināju ēdināšanas uzņēmumu «A&A Banketu Serviss». Vieta, kur strādājam, kur īrējam telpas un ir mūsu ražošanas vieta, ir «Rezidence Kurzeme». Gatavojam viesu namu klientiem, veicam ēdināšanas pārvadājumus, veicam izbraukuma banketus. Pirmais gads, kad sākām strādāt, bija veiksmīgs un cerīgs, taču tad atnāca vīruss. Tāpat kā daudziem, arī mums, principā darbība apstājās. Mazliet pērnajā vasarā sanāca to atjaunot, bet pārējais gads bija tukšs. Kā strādāt tālāk, īsti nezinājām — ja nu arī nākamais gads ir tāds pats kā pērnais, ko darīsim, jo mūsu specifika ir liela apmēra pasākumi. Tā domājot un prātojot, vienā dienā atskan zvans no šefpavāra Andra. Viņš saka: «Klau, nu Talsos kaut kas jātaisa!», uz ko atbildēju: «Vai tad tu nebiji tas, kurš teica, ka Talsos neko nevajag taisīt, maz cilvēku un nav apgrozījuma?» Un viņš man atbild: «Jā, bet tu taču gribēji.» Es saku: «Jā, gribēju, tagad tāda situācija, ka ir kaut kas jādara, jo vai nu ir jātaisa vispār ciet un uzņēmums beidz pastāvēt, vai jādomā kaut kas jauns.» Un tā sarunas gaitā turpinājām ar idejām un vietu apkopojumu, kur, viņaprāt, varētu izveidot jauku āra ēdināšanu, arī domājot uz priekšu, jo zināms, ka telpās neko īpaši organizēt nevarēs. Tad krita šī izvēle par labu āra kafejnīcai. Patiesībā, kad Andris nosauca man kādu no vietām, man nebija ne skaidras vīzijas, ne domu, pilnīgi nekā. Vienkārši uzķēros uz šīs viņa idejas un devos apskatīt Talsos šīs vietas. Kad uzkāpu Sauleskalnā un pavēru skatu uz pilsētas pusi, sapratu — ir! Šī ir vieta, pie kuras ir vērts piestrādāt, vieta, kur mēs varētu mēģināt kaut ko darīt. Uzkāpjot šajā kalnā, es vienkārši sajutu, ka šī ir īstā vieta, neskatoties uz to, ka tur jau nekā nebija. Viens kalns, viens burvīgs skats un vecs ūdens tornis. Taču bija sajūta, ka Dievs nostājas blakus un saka: «Aiva, šī ir tā vieta. Ir jātaisa vaļā!» Daļēji arī «Tornis» radīts, lai popularizētu Talsus ap un par tiem. Kad atvērsimies, vēlamies Talsiem radīt īpašu vietu, kur sanākt kopā. Talsi apspēlēti dažādos veidos, izmantojot dažādus instrumentus. Vēlamies parādīt, ka pilsēta mums visiem ir ļoti mīļa, svarīga un gribam Talsu vārdu ar idejām, darbu, pasniegšanas veidu nest, ja ne pasaulē, tad Kurzemē un Latvijā — noteikti.
Un nākamais solis bija meklēt īpašnieku, iesaistīties sarunās, vai viņam tas ir aktuāli, vai būtu ar mieru ar mums sadarboties. Arī tajā momentā vēl absolūti nebija skaidra redzējuma, ko un kā darīsim. Tālāk jau viss noritēja kā pa diedziņu — sazvanījāmies ar īpašuma saimnieku, tikāmies, viņš izrādīja lielu interesi un pretimnākšanu, un tā pamazām sākās mūsu ceļš pie grilbāra «Tornis».
— Cik ilgs laika periods pagāja no idejas par bāra izveidošanu līdz pirmajiem soļiem ceļā uz to?
— Viss notika ļoti ātri. Manuprāt, mēs ar Andri veicām šo pirmo telefonsarunu par ideju janvāra sākumā. Principā pēc idejas uzreiz sekoja soļi, cits pēc cita, sarunas ar īpašnieku, kā mēs to veidosim, kā sakārtosim infrastruktūru, jo tur nebija ne ūdens, ne elektrības, nekādas ēkas, kur patverties. Veiksmīgas sadarbības rezultātā ir pagājis ļoti mazs laiks, un mēs jau redzam, ka tūliņ, tūliņ tas viss taps gatavs. Tīri matemātiski rēķinot, no pirmās idejas līdz atvēršanai, vismaz datumam, kuru mēs esam iecerējuši, — būs pagājuši četri mēneši. Manuprāt, tas ir ļoti, ļoti maz.
— Kā ar nosaukumu — kas bija idejas autors un vai bija arī citi varianti?
— No paša sākuma teicu savam kolēģim — mums vajag foršu nosaukumu, kas aizķeras, pielīp. Bija doma par «Sauleskalna grilbāru», un nekas īpašs vairs nenāca prātā, taču tad vienu dienu tikāmies ar cilvēku, kas mums gaismos torni, — ar Raivi Grantiņu. Mēs runājam ar viņu, stāstām šo ideju un sakām: «Kāds tad tas nosaukums? Tad liekam «Sauleskalna grilbārs»?» Un viņš saka: «Kāds grilbārs? Mēli var izmežģīt, tā runājot. Nu tornis, nu! Lai ir tornis, cilvēki teiks, kur laižam — laižam uz torni!» Un tā no R. Grantiņa mutes arī izskanēja šis nosaukums «Tornis». Un, kad viņš to pateica, mēs teicām, ka ir! Varbūt jaunajai paaudzei nosaukums daudz ko neizsaka, bet vidēja gadagājuma cilvēkiem, manuprāt, tas tieši atgādinās par savu jaunību, jo nav bijis neviens, kas nav savā laikā pa šo torni kāpelējis, tāpēc tas ir gan zīmīgs, gan lipīgs nosaukums. Tāpēc par šo nosaukumu varam pateikties vietējam talseniekam.
— Kā, jūsuprāt, jūsu bārs atšķirsies no citām ēdināšanas vietām novadā?
— Pirmkārt, jau tas, ka mēs esam brīvdabas grilbārs, visa gatavošana, sēdēšana ap torni, ēšana, visi pasākumi, ko mēs plānojam, — viss notiks ārā, brīvā dabā. Otrkārt, mums būs street food koncepts, ka ēdiens ir viegli pagatavojams, viegli paņemams, ātri apēdams. Tulkojumā — ielu ēdiens — vienkāršs, ar saprotamām izejvielām. Mēs noteikti atšķirsimies ar sortimentu un pasniegšanas veidu. Šāda veida kebabi pasniegti, manuprāt, nekur nav, vismaz ne novadā, arī apkārt neesmu manījusi. Tāpat centīsimies izmantot videi draudzīgus pasniegšanas veidus un mēģināt veidot ne tikai street food kā ēdienu stilu, bet arī veidot pašu kultūru, vidi, ielu kultūru. Vidi kalnā, kur cilvēki var atnākt brīvā dabā, paēst labu, dabisku, veselīgu, uz dzīvās uguns gatavotu ēdienu, iedzert kādu glāzi alus, sidra, vīna vai ūdens un vienam ar otru baudīt laiku. Mums būs ziņojumu/sludinājumu dēlis, kur dažādi uzņēmēji varēs izvietot informāciju par to, ko tie piedāvā, vai cita veida aktuālu informāciju. Līdz ar to cilvēki šeit iegūs informāciju, un mēs veidojam sadarbības, mēģināsim tirgot dažādu talsenieku radošos darbus. Ideju, kā to paplašināt un attīstīt, ir daudz, plāni ir lieli un dažādi, bet mēs noteikti būsim atkarīgi no laikapstākļiem. Ja tie būs labi, noteikti veidosim dažādus vakarus, ir plānā ugunskura vakari un tas viss, ko nevar izdarīt telpās.
Galdiņi būs izvietoti noteiktos kvadrātmetros. Viss būs dabīgs, no koka. Būs pieejami arī pledi, bez kuriem neiztiksim vasaras vakaros. Būs arī fona mūzika, un esam jau ieguvuši licenci. Tā kā kalns ir pietiekami liels, domāju, ka ērti jutīsies gan lielākas, gan mazākas kompānijas. Kas negribēs sēdēt pie galdiņiem, varēs brīvi izkārtot savu pledu uz zemes. Centīsimies radīt vienkāršu, nepiespiestu, dabīgu atmosfēru.
— Ja jūs paši būtu savas kafejnīcas apmeklētāji, kas būtu pirmā lieta, ko jūs pasūtītu?
— Domāju, ka tas būtu veģetārais kebabs. Pati gan neesmu veģetāriete, bet man ļoti patīk dažādas interesantas lietas, tādas, kas nav citur. Viennozīmīgi arī zupas, esmu liela zupu mīle, un arī mūsu sortimentā būs dažādas zupas, tostarp, dienas zupa, kas mainīsies atkarībā no sezonalitātes, no tā brīža pieejamiem produktiem Latvijā arī tad taps šīs dienas zupas. Vēl, ko es noteikti pasūtītu, būtu glāze mājas limonādes, ko mēs paši taisīsim.
— Kā ar opcijām vegāniem un veģetāriešiem?
— Ir domāts arī par vegāniem un veģetāriešiem, pa vienai opcijai būs noteikti, kaut gan teikšu, ka vidusmēra latvietis ir gaļēdājs. Mēs banketu servisā esam veidojuši dažādus veģetārus pasākumus un eksperimentējuši arī gaļēdājiem pasniegt vegānu ēdienu. Nevēlos atklāt visu ēdienkarti, lai paliek maza intriga, — bet būs.
— Vai grilbārs darbosies visu gadu?
— Vismaz pagaidām ir doma darboties sezonāli — līdz oktobrim, bet to neesam vēl izlēmuši. Laiks rādīs, kā viss saliksies. Līgumu ar īpašnieku esam noslēguši uz diviem gadiem, kas nozīmē, ja vien nekas būtisks nenotiks — darbosimies šovasar un nākamvasar. Kā būs tālāk — tad jau manīs. Bet visu cauru gadu domājam strādāt «Rezidencē Kurzeme», kur arī būs kafejnīca un, grilbāra sezonu noslēdzot, pārnesīsim uz rezidenci, kur darbosimies pa ziemu iekštelpās.
— Šobrīd kafejnīcas un restorāni var darboties, tikai sniedzot līdzņemšanas pakalpojumu. Vai jūs nebaida esošā situācija valstī un neziņa par turpmākajiem ierobežojumiem?
— Ja es teiktu, ka mani nebaida, — melotu. Mani mazliet uztrauc tas, iespējams, pat nevis baida, bet uztrauc. Uztrauc šī neziņa, jo esmu pieradusi lietas kontrolēt un sakārtot, līdz ar to pat tagad nevaram izveidot afišu, jo nezinām — kā tad būs. Mums ir ļoti liela cerība, ka tomēr ar maija sākumu ļaus strādāt šīm āra terasēm, bet, ja tas nenotiks, vienalga strādāsim un pirmajā maijā plānojam atvērt kafejnīcu viesu namā «Rezidence Kurzeme», un tad jau pēc dažām dienām plānojam atvērt arī grilbāru «Tornis». Arī, ja situācija neuzlabosies, mēs jebkurā gadījumā atvērsimies un tirgosim ēdienu līdzņemšanai.
— Cik cilvēku darbojas komandā, cik bāram ir īpašnieku un kā šobrīd veicas ar pienākumu sadali?
— Es pati esmu «A&A Banketu Serviss» īpašniece un arī organizēju, kārtoju šīs lietas saistībā ar ēdināšanu. Mūsu ideju ģenerators ir skolotājs un šefpavārs talsenieks Andris Jugāns, kurš nu jau daudzus gadus dzīvo Rīgā, bet ir Talsu patriots, tāpēc iegulda savas zināšanas, darbu un laiku, lai attīstītu Talsu novadā kaut ko jaunu. Kopš pirmsākumiem ir arī Inga Lielmane, ar kuru jau ļoti daudzus gadus kopā strādājam virtuvē, esam sastrādājušās, esam brīnišķīga komanda, un nevaru bez viņas iedomāties savu virtuvi. Šie trīs cilvēki ir pamatkodols. Vēl darbā tiks pieņemts pavārs darbam ar grilu, un puisis, kurš beigs Kandavas tehnikumu, būs pavārs un strādās šovasar pie mums. Pieņemsim arī darbā skolēnu, kurš nāks pie mums strādāt NVA projekta ietvaros. Vēl domājam, ka būs nepieciešams cilvēks, kas strādās uz vietas viesu namā, bet viss vēl ir procesā un ir daudz neskaidra. Ceru, ka nākotnē spēsim dot vairākas jaunas darba vietas, un viens no mūsu nākotnes mērķiem ir startēt kā sociālam uzņēmumam un dot ieguldījumu Talsu novadam un Latvijas sabiedrībai kopumā.
— Ja jums jāraksturo «Tornis» trīs vārdos, kādi tie būtu?
— Uzdrīkstēšanās, socializēšanās un liela mīlestība pret ēst gatavošanu.
— Kādu padomu jūs dotu cilvēkam, kurš sapņo atvērt savu mazo uzņēmumu?
— Es cenšos nedot padomus, jo, ja kaut kas būs ne tā — tad vainos manu padomu. Varu pateikt, kas bija tās lietas, kas mani pamudināja kaut ko darīt. Jautājums, ko sev uzdevu, bija — ko es varu ar to zaudēt? Kas ir mīnusi? Ja es īpaši daudz nevaru zaudēt, kas gan katram ir jāizsver, ko viņš ir ar mieru zaudēt, un, ja tas, izsverot šos par un pret ir ar mieru kaut ko zaudēt, ja neizdosies, tad es saku — tikai uz priekšu! Mūsu gadījumā, atverot banketu servisu, mums zaudēt nebija ko. Mums bija ļoti labi apstākļi, pretimnākoši viesu nama īpašnieki, un bez lieliem ieguldījumiem varējām atvērt uzņēmumu. Esmu sapratusi, ka, ja daudz neko neiegūšu, tad arī neko daudz nezaudēšu. Līdz ar to tā ir tāda vēlme uzdrīkstēties. Ja ļoti mīl darbu, ko dara, un ir uz visiem 100 tajā iekšā — tad tas ir jādara. Neteiktu, ka bizness un ēdināšana ir no vieglākajiem — tas ir smags gan fiziski, gan citādās jomās, bet tas dod milzīgu gandarījumu. Tagad, kad man ik pa brītiņam nolaižas rokas «Torņa» tapšanas procesā, kas ir diezgan dinamisks, vienmēr atceros to sajūtu, kas bija tad, kad mēs pirmajā gadā atvērāmies un sākām brančot. Katru reizi vienu dienu pirms branča es tik ļoti biju nogurusi un man bija tik daudz darāmā, ka domāju — kam man tas viss ir vajadzīgs? Taču, kad cilvēki ir priecīgi, apmierināti un saka paldies, es sēžu pārgurusi un nevaru pakustēties, bet tas gandarījums ir tik milzīgs, ka aizmirstas tā iepriekšējā diena. Un es no šī projekta arī sagaidu šo gandarījumu. Tad aizmirstas visas šīs grūtās lietas, ja tiek saņemts gandarījums, kas rodas no mīlestības pret darbu. Tas var nebūt vienmēr, taču tas ir ļoti bieži. Un tas ir tas, kā dēļ ir vērts kaut ko darīt. Visos projektos, arī šobrīd, ļoti jūtu cilvēku pretimnākšanu un atbalstu. Apkārt ir ļoti daudz labu cilvēku. Visam pāri jūtu, ka Dievs mani ved šajā visā un tas man ir vissvarīgākais. Esmu sapratusi, ja man blakus ir Dievs — tad jau nevar neizdoties.