Sieviete, kura lauž stereotipus

Personības

Evija Jansone augusi un skolojusies Talsos. Viņa cītīgi aizrāvusies ar Austrumu cīņām, kā arī sekojusi līdzi hokeja aktualitātēm. Pēc vidusskolas absolvēšanas jauniete vēlējusies studēt medicīnu, psiholoģiju un pedagoģiju. Tā nebūt nav bijusi viegla izvēle, bet pēc pārdomu perioda pieņemts lēmums studēt Liepājas Pedagoģijas akadēmijā. Strādājusi dažādās izglītības iestādēs gan Talsos, gan Rīgā, gan Salaspilī. Ikdienas darbā ar izglītojamajiem un kolektīvu apzinājusies, ka vēlas padziļināti apgūt zināšanas, kas saistītas ar izglītības procesu vadību, tādēļ uzsākusi un absolvējusi maģistra studiju programmu Latvijas Universitātē. Kā izrādījās — tas bijis tikai sākums!
Evijai paticis strādāt arī Valsts policijas koledžā, kur bijusi atbildīga par izglītības koordinācijas jautājumiem. Tur uzzinājusi, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde plāno īstenot grandiozu projektu — realizēt atkarību mazināšanas programmu ieslodzītajiem. Vismaz 70% ieslodzīto cieš no procesu atkarībām un atkarību izraisošo vielu postošās ietekmes. Evijai Jansonei esot iepatikusies šī ideja, un viņa nolēmusi pieteikties konkursā. Pēc veiksmīgas pārbaudījumu nokārtošanas viņa pieņemta dienestā. No pirmās dienas apguvusi jaunas zināšanas un prasmes, kā arī apliecinājusi tās praktiskā darbībā, veicot ikdienas pienākumus un piedaloties dažādos projektos. Šobrīd viņa ir Latvijas Republikas virsniece ar speciālo dienesta pakāpi — kapteine, kas kopā ar kolēģiem rūpējas par ieslodzīto resocializāciju un sabiedrības drošību. Evija atzīst, ka vislielākie atbalstītāji ir viņas stiprā ģimene, kas ir līdzās domās ik dienas neatkarīgi no tā, kādu kārtējo lēmumu vai izaicinājumu viņa ir pieņēmusi.
— Kā tas nākas, ka tik sievišķīga sieviete izvēlējusies tik dramatisku darbu — ar ieslodzītajiem jeb kā tautas valodā saka — cietumniekiem?
— Kad pieklājības pēc cilvēki iepazīstoties man jautā: «Ar ko nodarbojies ikdienā?», es vienmēr mēdzu atbildēt: «Palīdzu cilvēkiem risināt viņu problēmas.» Dažiem pietiek arī ar šo atbildi, un interese noplok. Bet mazākums no jautātājiem izrāda pastiprinātu interesi, tad es izmantoju iespēju stāstīt par savu profesiju un tās nozīmīgumu. Ne velti amatpersona, stājoties dienestā, dod svinīgu solījumu jeb zvērestu apņemties kalpot sabiedrības vispārējām interesēm. Esmu novērojusi, ka sabiedrībā joprojām atsevišķās grupās pastāv stereotipi par ieslodzījuma vietām un procesiem, kas tur notiek. Lielākoties stereotipi ir izveidojušies un iesakņojušies, balstoties uz masu medijos (it sevišķi televīzijā) redzēto. Bet patiesība ir tāda, ka tikai tā sabiedrības daļa, kas veic savus amata pienākumus ieslodzījuma vietās, zina, kāda ir situācija konkrētajā ieslodzījuma vietā. Vēlos uzsvērt, ka likumpārkāpējs reiz ir ienācis šajā pasaulē kā zīdainis, audzis un attīstījies, dzīvojis mazākā vai lielākā kopienā, piedzīvojis dažādus dzīves notikumus un emocijas, ieguvis psiholoģiskās (un arī fiziskās) traumas un tamlīdzīgi. Katra cilvēka dzīvesstāsts ir unikāls! Sabiedrību uztrauc tas, ka cilvēki pārkāpj otra cilvēka tiesības, atņem un bojā lietas, uzbrūk vai izrāda citas antisociālas uzvedības pazīmes. Atcerēsimies, ka mēs esam līdzatbildīgi par to, kas notiek mums blakus — kaimiņu mājās vai sētā. Šo daudzo gadu laikā, sarunājoties ar ieslodzītajiem un uzklausot viņu dzīvesstāstus, es pārliecinos, ka mēs esam atbildīgi viens par otru. Jo kā gan citādi varētu būt izveidojusies situācija, ka bērns uzaudzis kūtī kopā ar lopiem vai, piemēram, zadzis naudu un vērtslietas no vecvecākiem. Īsāk sakot, ieslodzītie ir visas tautas atbildība un ne tikai tādēļ, ka, piemēram, 2019. gadā viena ieslodzītā uzturēšana izmaksāja 47,85 eiro dienā (pēc Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2019. gada publiskā pārskata), bet tādēļ, ka viena cilvēka nelaimīgs dzīvesstāsts kļūst par līdzcilvēku nelaimi un pat nelaimi un grūtsirdību vairākās paaudzēs. Es aicinu būt atbildīgiem.
— Vai ne reizi nav bijušas situācijas, kad, iespējams, ir bail sastrādāties ar šiem cilvēkiem — ieslodzītajiem?
— Runājot atklāti, reiz amerikāņu psihologs Roberts Plutčiks izveidoja tā dēvēto emociju riteni, kurā apvienoja visas emocijas, kuras cilvēkiem dots izjust ikdienā un visas savas dzīves laikā. Mēdz teikt, ka bailes ir virzītājspēks, un es piekrītu šim apgalvojumam. Kādēļ? Jo laiks dienestā ir arī sevis apzināšanas un pašizziņas laiks, kad esmu ieskatījusies sevī, ar to domājot, kādi ir mani resursi un jautājumi, kurus nepieciešams risināt, lai pēc iespējas efektīvāk realizētu man uzticētos pienākumus. Tikai apzinoties savas dzīves sfēras un tās attīstot, cilvēks ir gatavs dalīties pats savās zināšanās. Dienēt ieslodzījuma vietā profesionāli ir iespējams tad, ja speciālists pats ir apzinājies sevi kā personību.
— Liela sabiedrības daļa mēdz skatīties ar skepsi uz bijušajiem ieslodzītajiem. Vai, tavuprāt, cietums spēj cilvēku labot?
— Cietums vien kā fiziska un izolēta vieta atsevišķai indivīdu grupai, uzskatu, ka ne. Brīvības atņemšana jau ir sods, kas iegūts atbilstoši noziedzīgam nodarījumam. Sabiedrībā mazāk lietots, bet mums ikdienas jēdziens ir resocializācija. Resocializācija ir brīvības atņemšanas soda galvenais mērķis, process, kas ietver sevī, piemēram, antisociālu personības iezīmju un kriminālās attieksmes samazināšanos, sociālo saikņu uzlabošanu ar tuviniekiem, izglītības, profesijas apguvi un citas aktivitātes. Jautājums — vai spēj labot? Esmu pārliecināta, ka ieslodzījums vairākus cilvēkus ir izglābis no vēl postošākas uzvedības un dzīves situācijām. Protams, ka, strādājot ar ieslodzītajiem, ir jāņem vērā viņu uzvedības īpatnības un domāšanas kļūdas. Tomēr es ticu, ka ar zinošu, motivētu un ilgtspējīgu domāšanu apveltītas amatpersonas un darbinieki spēj iedvesmot likumpārkāpējus, paplašināt ieslodzīto redzesloku un gūt ticību labākai dzīvei. Kā mēdz teikt — «katrs cilvēks ir savas laimes kalējs», bet mūsu uzdevums, simboliski izsakoties, ir nest gaismu un rādīt virzienu, kurā ir iespējams doties.
— Pastāsti, kas galvenokārt ir tas, kas, esot cietuma telpās, sāp ieslodzītajiem un kas ir tās problēmas, ar kurām viņi cīnās, vēršoties pie tevis?
— Manuprāt, esmu bijusi īstajā vietā un laikā, lai piedzīvotu unikālu pieredzi. Manos amata pienākumos ietilpst vadīt kolektīvu un nodaļu, kurā sodu izcieš notiesātie. Mana ikdiena aizrit kopā ar viņiem, piemēram, vadot nodarbības, organizējot atbalsta grupas, aicinot viesus, ejot uzkopt teritoriju, kopīgi apmeklējot pasākumus arī brīvībā (pirms pandēmijas). Pēc ilggadējas sadarbības ar ieslodzītajiem es saredzu viņu sāpes un vairākus riskus: sociālās atstumtības risks, tuvinieku līdzatkarība un atkarību veicinoša vide, domāšanas kļūdas, vientulība un bailes, vainas apziņa un grūtsirdība, finansiāls trūkums un mājvietas neesamība. Lielākoties viņi un viņas vēlas būt pieņemti, cienīti un mīlēti. Jo šīs mums tik pašsaprotamās darbības ir iztrūkstošas daudziem.
— Kā tu pati teiktu, vai esi tipiska sieviete?
— Visnotaļ — nē! Esmu unikāla. Mani aizrauj arī darbs Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, kurā docēju vairākus studiju kursus studentiem no visas Latvijas. Tas dod pozitīvu enerģijas apmaiņu. Man nācies uzklausīt tuvāku un tālāk esošu cilvēku viedokļus par to, kādai man vajadzētu būt, ko darīt, uz ko virzīties konkrētā dzīves posmā. Cilvēkiem piemīt tieksme apspriest citu dzīvi, ietekmēt to, norādīt uz lietu neesamību, tādēļ pēdējā laikā koncentrējos uz saviem mērķiem un veltu enerģiju tam, kas ir mana sirdslieta.
— Mūsu sabiedrībā jau izsenis ir pastāvējuši pieņēmumi, kādai tad īsti ir jābūt sievietei (trauslai, sievišķīgai, pat mazliet zemāk stāvošai par vīrieti). Kādi būtu tavi ieteikumi meitenēm, kuras sevi nesaredz ikdienišķajā sieviešu darbavietā, bet kuras sevī saredz līdzīgu iekšējo spēku un degsmi, kāds ir tev!
— Arvien vairāk gūstu apliecinājumu tam, ka lielākoties cilvēki ienāk šajā pasaulē vieni (izņemot dvīņus un trīņus) un aiziet vieni, viņi izdzīvo iepriekšējo paaudžu un vietējās kopienas vēlmes. Bet, laikam mainoties un apzinoties savu potenciālu, mēs spējam atstāt aiz sevis paliekošas vērtības citos cilvēkos. Tas ir mans dzinējspēks!
— Tu esi nodibinājusi biedrību «Latvijas Kiberpsiholoģijas asociācija». Kā radās šī ideja?
— Ideja radās, pateicoties tam, ka satiku lieliskus cilvēkus, kuri pasauli saredz līdzīgi. 2020. gada vasarā kādā no tikšanās reizēm mēs apjautām, ka vēlamies būt pirmie celmlauži Latvijā, kas aktualizē jautājumu par kiberpsiholoģijas kā starpdisciplināras jomas ieviešanu mūsu valstī. Par šiem jautājumiem tiek runāts, bet diemžēl līdz biedrības dibināšanai speciālisti nebija izrādījuši iniciatīvu. Mūsu asociācijas mērķis ir izveidot un ieviest kiberpsiholoģiju kā zinātnisku un praktisku jomu Latvijā, izstrādāt un īstenot izglītības programmas, izglītojot sabiedrības locekļus. Pašlaik mēs uzrunājam sabiedrību ar Facebook palīdzību caur platformu KiberPrāts. Tapšanas stadijā ir mūsu izstrādāta koncepcija par kiberpsiholoģiju, kura tiek atspoguļota divās grāmatās. Drīz klajā nāks pirmā grāmata — «Kiber ES — viss par kiberpasauli». Grāmatas misija ir radīt izpratni par virtuālajā līmenī notiekošajiem procesiem (domāšanu un tās kļūdām, uzvedību) un veidiem, kā tos virzīt sevis labā. Grāmatā tiek atspoguļota koncepcija, ka mēs, cilvēki, esam nepārtraukti mijiedarbībā ar tehnoloģijām un mijiedarbībā cits ar citu. Šo grāmatu būs vērts iegādāties tiem, kuri identificē sevi kā daļu no virtuālās pasaules un vēlas funckionēt nākotnes sabiedrībā.
Jēdziena «kiberpsiholoģija» pamatā ir ideja, ka kibertelpa ir psiholoģiska telpa, kurā ir iespēja projicēt sevi individuāli vai sabiedrībā, kā arī attiecināt sevi kā daļu no grupas. Runājot vienkāršāk, kibervidē tiek demonstrētas gan vēlamās, gan slēptās, gan esošās tieksmes, vajadzības un emociju izpausmes.
— Šis kovidlaiks mums piespiež sazināties digitālajā vidē, mēs mēdzam izveidot idealizētas identitātes, vai tad, kad šis laiks beigsies, mums nebūs grūti atgriezties savā vecajā identitātē?
— Identitāte ir daudzslāņains jēdziens, kas ietver: digitālo, virtuālo, personīgo, etnisko, politisko, profesijas, dzimumidentitāti un subkultūras identitāti. Šie identitātes līmeņi atspoguļojas ne tikai reālajā fiziskajā vidē, bet arī reālajā virtuālajā vidē, kuras nemanāmi ir saplūdušas kopā. Digitālā identitāte ir viens no kiberpsiholoģijas izpētes pamatelementiem, kas sevī ietver jautājumus par personīgo identitāti, piemēram, kas mēs esam vienatnē un kas esam mijiedarbībā ar citiem.
— Šobrīd skolēnu ikdiena rit digitālajā pasaulē. Kā izveidot drošu vidi viņiem?
— Jau sen esam pārliecinājušies, ka jaunākās paaudzes, piemēram, mileniāļi (paaudze, kura uzaugusi tehnoloģiju pārmaiņu laikmetā), apgūst prasmes daudz straujāk, nekā, piemēram, mana paaudze. Tehnoloģijas paliks bērnu dzīvē, tas ir fakts. Ja mēs vēlamies, lai bērniem būtu izpratne, kā attīstīties ar interneta palīdzību, nevis vienkārši pastāvēt, pārpublicēt video vai atdarināt citu cilvēku dzīvi, mums ir jāmācās un jādalās ar zināšanām, jo, manā skatījumā, tas ir vienīgais veids, kā veidot drošāku vidi un palīdzēt attīstīties paaudzēm. Jaunatne ir mūsu nākotne, tai būs iespēja rūpēties par Latvijas labklājību, tādēļ, piemēram, ir jārod iespēja apgūt programmēšanu un kodēšanu gan interešu pulciņos, gan izglītības iestādēs.
— Vai, tavuprāt, tēmu par kiberpsiholoģiju vajadzētu ieviest kā obligāto mācību priekšmetu?
— Patiesībā esmu norūpējusies par jaunatnes izglītošanu psiholoģiskos jautājumos. Vēl tolaik, kad strādāju skolā, no skolēniem saņēmu atsauksmes, cik žēl, ka psiholoģiju kā mācību priekšmetu ir iespējams apgūt tikai vidusskolas periodā. Es sekoju līdzi Valsts izglītības satura centra realizētajam projektam «Kompetenču pieeja mācību saturā», kas plašākai sabiedrībai zināma kā «Skola 2030». Un mani iepriecina daudzveidīgo darba metožu pielietošana un redzētie rezultāti. Neesmu droša, vai mācību priekšmeta «kiberpsiholoģija» ieviešana vispārējās vidējās izglītības iestādēs ir tuvākās piecgades plāns. Bet gan es, gan mani asociācijas kolēģi saredz nākotnes perspektīvas un pat nepieciešamību pēc izglītības kiberpsiholoģijas jautājumos.
— Kā tu pati dzīvo šajā digitālajā vidē?
— Cilvēki, izdzirdot vārdus «digitālā vide», visbiežāk saredz asociācijas — dators, bet patiesībā digitālā vide ir digitālās ierīces, kuras tiek lietotas ikdienā — telefons, dators, televizors, planšete un citi. Digitālajā vidē es uzturos katru dienu, pat nespēju iztēloties savu dzīvi bez interneta. Kiberpasaulē strādāju un mācos, uzzinu aktualitātes, kā arī tieku informēta par iespējām. Kiberpasaule ir kļuvusi par manas identitātes neatņemamu un neatraujamu sastāvdaļu, tā palīdz attīstīties un izzināt. Pēdējā laikā digitālajā vidē es dzīvoju pēc principiem: izcelsme (meklēju atbildes uz aktuāliem jautājumiem), izglītība (apgūstu to, par ko iepriekš atļāvos vien sapņot, piemēram, lietotņu izstrāde), integrācija (iepazīstu kultūras, cilvēkus un dzīvesveidus) un iedvesma (izvēlos dalīties ar savu pieredzi, iedvesmot citus un smelties idejas no apkārtējiem cilvēkiem).
— Kādas ir tavas nākotnes ieceres?
— «Pateicoties pandēmijai», esmu atklājusi jaunus apvāršņus un vēlmes. Piemēram, kopā ar kolēģi apguvām Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas īstenoto Mentoringa programmu, ar mērķi — risināt bijušo ieslodzīto nodarbinātības un dzīvesvietas jautājumus. Esmu pārliecināta, ka, saskatot iespējas, tās izvērtēšu un iesaistīšos jaunos izaicinājumos. Pašlaik zinu, ka mans aicinājums ir palīdzēt citiem cilvēkiem, izglītojot tos penitenciārās (cietumu) jomās un kiberpsiholoģijas jautājumos. Lasītājiem novēlu — nest gaismu sevī un citos!