Brīdi pirms…

Žurnālista viedoklis

Ir šā gada aprīļa pēdējā diena un rīt, sestdien, jau sākas jauns mēnesis. Maijs, kad atceramies notikumus pirms 31 gada, godā ceļam pirms kāda laika iedibināto Baltā galdauta klāšanas tradīciju, kad izstaigājam atmiņu takas, atsaucot prātā notikumus «tajos» laikos, un ceļu, ko mūsu valsts aizsāka 90. gadu sākumā.
Aprīlī, iespējams, jokojam mazliet vairāk nekā citos mēnešos. Arī mūsu novados notiekošais mēneša izskaņā dažbrīd šķita kā viens liels joks. Tomēr izrādījās īstākā patiesība, kam, redzot un sekojot līdzi, zinu daudzus, kuri plecus vien no izbrīnas noraustīja un izbrīnā iesaucās — kā tad tā!!!
Vispirms jau Dundagas novada domē notiekošais, kur daudzpunkti pašlaik pielicis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs. Viņš rosinās valdībai jau nākamnedēļ izskatīt jautājumu par Dundagas novada domes atlaišanu. Kā un kas būs, vēl nav zināms, bet pirmais solis, ka vara no dundadznieku rokām izslīd, gan ir sperts. Un iemesls tam tālu nav jāmeklē. Pašu vietējo politiķu nespēja ievēlēt domes vadību, un strādāt tā, kā likumos noteikts. Ministrija aicināja, aicināja un vēlreiz aicināja ievērot, ka visam pāri domes darbā ir likumu ievērošana, nevis kāda iedoma par lietu un notikumu kārtība, tomēr domē palikušie pieci varas grožu turētāji no sava viedokļa neatkāpās. Pārējie četri gan pacēla rokas un atkāpās, saprazdami, ka šādi notiekošais viss pareizi nav. Rezultātā, ja ministrijas rosinātajam lēmumprojektam zaļo gaismu dos valdība un Saeima, Dundagā vadības groži līdz 1. jūlijam nonāks Rīgas kungu rokās.
Kā zibens no skaidrām debesīm šonedēļ arī Rojā notiekošais, kur pēkšņi no amata rosināja atbrīvot domes vadītāju. Vieni to saistīja ar priekšvēlēšanu laiku, kamēr citi apgalvoja, ka reiz šādai valdīšanai jāpieliek punkts. Tad vēl pa vidu kāda paustais, ka rosināt jau varēja, roku pacelt ne. Šoreiz rojenieki no dunadzniekiem neņēma pieredzi un bez domes vadības nepalika, tomēr vietējos tas zināmas svārstības izraisīja gan.
No visa aprīlī uzklausītā, man noteikti prātā paliks kāda kunga teiktais, kad jautāju viedokli par «de facto» Latvijā aizvadītajiem 30 neatkarības gadiem — par vīziju 90. gadu sākumā, kādai valstij vajadzētu būt, un 30 gados piedzīvoto. Ja vajadzētu, par Latvijas neatkarību balsotu atkal, skan kunga atbilde. Toreiz mērķis bija neatkarīga valsts, bet vēlāk sekojošais izpildījums, kā to sasniegt un veicināt attīstību un sasniegumus, jau katram bija cits. Diemžēl! Un te nu ikvienam godīgi jāatbild, vai priekšplānā izvirzījās valsts vai tomēr sava personīgā labuma gūšana, neskatoties ne uz ko! Neviens labi funkcionējošu un attīstītu neatkarīgu valsti 90. gadu sākumā priekšā nenolika. Tā bija un ir jāveido pašiem, gan tiem Rīgā sēdošajiem varas kungiem, gan arī vietvaru pārstāvjiem un ikvienam šeit dzīvojošajam. Ja katrs savu darbošanos varam izvērtēt paši, tad vēlētajiem tautas priekšstāvjiem, kā ministrs pauda Dundagas gadījumā, — ir jādarbojas, ievērojot demokrātijas principus un sabiedrības intereses. Tiem nevar būt citu jeb savu interešu. Patiesi, bet cik bieži vien tāli no reālās darbības…