Veikala īpašnieks veido senlietu kolekciju

Mērsraga novads

Mērsragā pamazām top privāts muzejs jeb senlietu krātuve. Idejas autors ir vietējais veikala īpašnieks Juris Līcītis. Viņš vienmēr rūpējas, lai teritorija ap veikalu ir sakārtota, tīra un pircējiem interesanta, tas noprotams arī pēc vairākiem pašvaldības pasniegtiem atzinības rakstiem.

— Kā sākās tavs dažādo priekšmetu kolekcionēšanas process? Bija kāda ideja, mērķis?
— Mums bija savākts diezgan daudz senu priekšmetu. Bija savs zemes gabals Dignājā, tiešām liels. No turienes ļoti daudz aizvedām — arklus, ecēšas. Bija arī zeme Laucienē, kur arī šis tas bija. Tur bija tēvam mājas. Daudz ir arī no manas bērnības. Piemēram, man bija tante, pie kuras bija jāpaliek, kad devos uz skolu tepat, Mērsragā. Es biju tāds septiņgadīgs puika, bet viņa — šuvēja. No viņas man ir šujmašīna «Singer», ar ko viņa šuva. Tai kādi 70 gadi noteikti ir. Tad šis tas man ir no Saunaga, kur mammai māsa dzīvoja. Vēlāk viņa pārvācās uz Kolku, arī no turienes šis tas ir. Piemēram, vecie radioaparāti — «Sakta». Pēc tam sāku vākt tādas lietas, kas man vēl nebija. Ēveles un daudz kas cits nācis tikai no savējiem.
Ideja visu apkopot man radās pirms gadiem trim. Arī caur vienu šujmašīnu, bet tur ir savs humoristisks stāsts. Tad sāka nest lietas arī vietējie, šo to atveduši pat sveši cilvēki no Rīgas. No kurienes tik tas viss nav nācis! Radioaparāti, lenšu atskaņotāji, patafoni, ģitāras, televizori, dažādu veidu čuguna gludekļi, vērpjamie ratiņi, ēveles, slēpes, alus mucas, šujmašīnas, kafijas dzirnaviņas, metāla tējkannas — daudz un dažādas. Pat jauns armijas mētelis ar visu cenu!
— Gana plašajā ekspozīcijā var apskatīt daudz dažādu gan pirmā Latvijas laika mantas, gan no padomju laikiem saglabātus dažnedažādus brīnumus…
— Jā, var apskatīties arī vecus laikrakstus, ir arī veci skapji, bet tos nevar augšstāvā uznest. Pūralādes arī man ir. Domāju uztaisīt ārā jumtiņu, velosipēdu novietnes, jo tad arī vecos velosipēdus varēs apskatīt sētā. Tāpat arklus un daudz ko citu.
— Man jau tās mašīnas interesē. Kur tu pie tām tiki un cik tev tādu ir? Kā uzturi auto formā? Vai braucama arī kāda ir?
— Vieglās automašīnas man ir astoņas. Moskvičs 401 (1953), Moskvičs 2140 (1985), Volga (1970), jauns invalīdu vāģis (padomju laika), Žigulis 2101 (1974), Žigulis 2106 (1985), Zaparožecs (1988), Ņiva (1985). Divām man ir pat tehniskā apskate un tās ir arī reāli lietojamas satiksmē. Šodien pat bija gadījums — sievai dzimšanas diena, vedu izbraucienā uz Mērsraga bāku, aizbraucam, un izrādās — nevaram pat nobildēties, jo nav līdzi fotoaparāta! Gadās visādi! Pārējie auto vēl ir tapšanas stadijā, bet viens paliks tikai apskatei. Par pārējiem… kas zina, varbūt arī citiem būs lemts pavizināties!
— Kas ir senākais priekšmets tavā kolekcijā?
— Vienas klavieres ir 200 gadu vecas! No vienas Mērsraga skolotājas. Viens radioaparāts arī ir no revolūcijas laika.
— Vai tev pašam ir vēlme restaurēt, salabot senās lietas, lai atgrieztu tās dzīvē?
— Man ir vēl arī trīs motocikli, ko varētu restaurēt. Arī mēbeles ir vēlme atjaunot. Nu, labi, kādi 17 krēsli arī ir jau uztaisīti smukāki. Ziemā tam visam ir vairāk laika. Bet jā, man patīk atgriezt lietas dzīvē.
— Vai tev, veidojot kolekciju, bija sajūta, ka mūsu senči bijuši ārkārtīgi darbīgi un prasmīgi? Daudz lietu kalpojušas gadiem. Savā ziņā modernās tehnoloģijas daudz ko cilvēkam nozagusi — kā kaut kas saplīst, pērkam aizvien jaunu…
— Mūsu senčiem tāda doma — kaut ko izmest — nebija. Visu varēja salabot, un tā arī darīja.
P. S. Iegriežoties Jura Līcīša veikalā, nekautrējieties, sakiet, ka arī jūs vēlaties atgriezties pagātnē, lai ieraudzītu dažādo lietu stāstus!