«Sajūtu no savas dzīves iemūžināt fotogrāfijā»

Personības

Sabīne Reinfelde mērķtiecīgi dodas pretī sapņiem. Meitene, uzaugusi Ķūļciema pagastā, jau no bērnības zina, ko nozīmē daba un kāds ir tās skaistums. Jauniete pēc Ogres tehnikuma absolvēšanas, apjūkot plašajā profesiju tirgū, savu ilgu gadu loloto vaļasprieku — fotografēšanu — pavisam neapzināti pārvērta par savu pamatdarbu.

Šobrīd Sabīne vēl ir ceļā uz to, lai papildinātu zināšanas un augtu fotografēšanas līmenī, jo darbiem jauniete ceļ augstu latiņu. Lai gan Sabīne salīdzinoši neilgi piedāvā fotogrāfa pakalpojumus, šobrīd viņas kontā ir daudz dažādu projektu, tostarp, modeļu skolas «Deam Models» fotosesijas, «Beauty_by_Elva» darbu atspoguļošana plašākai publikai un projekts ar latviešu uzņēmumu «Skrub».
— Pastāsti par saviem pirmajiem soļiem fotogrāfijā. Vai atceries savu pirmo pašas uzņemto attēlu?
— Pati pirmā fotogrāfija spilgti palikusi atmiņā man nav, taču noteikti tā bija uzņemta no māsas fotoaparāta, kuru es tik ļoti tajā laikā tīkoju. Tā bija maza, melna «Samsung» zīmola PL51 modeļa kamera. Vēlāk, kad māsa sev iegādājās «Fujifilm» FinePix HS20EXR kameru, savā īpašumā varēju paturēt šo mazo, tik ļoti kāroto kameru. Pārsvarā ar to uzņēmu attēlus ar saviem mājdzīvniekiem, saulrietiem, kokiem, ziediem — visu, kas man bija apkārt.
— Kas tevi iespaidoja un iedrošināja sākt fotografēt?
— Šķiet, ka mani iespaidoja pats fotografēšanas process, kad, nospiežot pogu, varu radīt paliekošu atmiņu. Man patika, ka varu kādu patīkamu momentu, tā brīža sajūtu no savas dzīves iemūžināt fotogrāfijā un vēlāk atskatīties, un sajust šīs notvertās emocijas. Pēc gadiem, kad uz fotogrāfiju sāku skatīties citādāk, vairāk nekā uz mākslas darbu, citu fotogrāfu darbi, it īpaši ārzemju, mani iespaidoja un radīja interesi par fotogrāfiju. Vēl joprojām tas ir mans iedvesmas avots, lai arī tagad sekoju līdzi daudziem latviešu fotogrāfiem. Kompozīcija, gaisma, krāsas, leņķis, tehnika… vienmēr tik daudz jautājumu galvā par to, kā iespējams panākt tādu rezultātu. Skatoties uz kādu attēlu, kas ir pievērsis manu uzmanību, bieži vien mēdzu iztēloties procesu, kā tas noticis reālajā dzīvē — gan tehniski, gan fiziski, gan emocionāli.
Sākt fotografēt un eksperimentēt ārpus sava «burbuļa» mani iedrošināja gan pasniedzēji, gan kursabiedri, brīdī, kad mācījos Ogres tehnikumā un apguvu multimediju dizaina speciālista profesiju. Arī noslēguma diplomdarbu izvēlējos veidot fotogrāfijas tehnikā, kaut gan tas bija diezgan atšķirīgs no tā, kādi ir manis šobrīd uzņemtie attēli. Tā bija abstrakta makro žanra fotosērija un video. Veidojot diplomdarbu, sapratu, ka vajag eksperimentēt, neiespringstot bailēs un neziņā.
— Par ko tev kā fotogrāfei ir vislielākais gandarījums? Cik svarīgas tev ir klientu atsauksmes?
— Mans lielākais gandarījums atspoguļojas tad, kad ar rezultātu ir apmierinātas visas iesaistītās puses. Pati es šo gandarījumu neizjūtu tik bieži, jo katrā fotosesijā mēdzu uzcelt sev augstu latiņu. Reizēs, kad tas neizdodas, nomierinu sevi ar apziņu, ka nākamajā reizē būs jau labāk, jo zinu, pie kā man vēl ir jāpiestrādā. Patiesas klientu atsauksmes ir ļoti būtiskas.
— Tavos darbos galvenā uzmanība pievērsta portretiem un cilvēku fotografēšanai. Vai esi izmēģinājusi arī citus žanrus?
— Tagad lielāks uzsvars ir uz cilvēkiem un komerciālo fotogrāfiju, bet, kā minēju iepriekš, diplomdarbā taisīju abstraktus makro žanra attēlus. Taču man ļoti patīk arī sajūtu un detaļu fotogrāfijas.
— Kas liek labai bildei izcelties uz pārējo fona?
— Laba fotogrāfija ir par sajūtu, enerģiju — vai tā dzīva? Protams, tas viss iet kopā ar kompozīciju, gaismu, krāsām.
— Cik laika tev sanāk pavadīt, rediģējot vienas fotosesijas bildes?
— Aptuveni 1,5 stundas garas fotosesijas bildes rediģēju vidēji vienu darba dienu.
— Kā tu raksturotu savu fotografēšanas un apstrādes stilu?
— Man ir svarīgi, ka viss notiek bez steigas, pārdomāti. Noteikti vismaz galvenajām lietām ir jābūt saplānotām. Ideja, vieta, izskats. Manas fotogrāfijas ir gaišas, ceru, ka ar sajūtu. Taču, zinu, ka ir vēl ļoti daudz jāstrādā.
— Kas atrodas tavā kameras mugursomā?
— Klasiski manā fotosomā ir pati kamera ar objektīvu, baterijas, baterijas lādētājs, atmiņas kartes, plastmasas maisiņš, lai nedaudz pasargātu kameru no lietus vai smiltīm, lupatiņa, dezinfekcijas līdzeklis, pase, plānotājs, pildspalva, ūdens pudele, kāds enerģijas batoniņš.
— Kura daļa, sākot jau no fotosesijas pasūtīšanas līdz bilžu nosūtīšanai, tev patīk vislabāk?
— Šķiet, ka visvairāk iededzos par ideju! Meklēt, plānot, domāt. Atrast kaut ko interesantu parastā vietā. Gandarījuma sajūta pārņem, kad tiešām viss ir izdevies daudz vairāk un labāk, kā tas bija iecerēts.
— Ja tu nebūtu fotogrāfe, kas būtu tava profesija vai darba vieta?
— Tik daudz esmu domājusi, ko darītu, ja fotogrāfija tagad nebūtu mana aizraušanās. Iespējams, vairāk pievērstos interjera dizainam, grafiskajam dizainam, varbūt būtu dekoratore, stiliste, iespējams, pat jogas pasniedzēja, bet tas viss vēl priekšā un šīs sfēras mani interesē.
— Kādas ir tavas tuvāko piecu gadu ambīcijas un cik plašā mērogā vēlētos attīstīt savu darbību?
— Es patiesi gribu būt profesionāle savā jomā un ceru, ka pēc pieciem gadiem varēšu sevi par tādu dēvēt.
— Kādu padomu vari dot cilvēkam, kurš vēlas sākt fotografēt, taču baidās uzdrīkstēties?
— Ja tas ir tas, ko tu vēlies tagad savā dzīvē darīt, vai vismaz pamēģināt, tad ir tikai jādara. Citādāk neuzzināsi, vai šī sfēra ir tava. Ir daudz fotogrāfijas žanru, kuros var attīstīties. Vari būt ceļojumu fotogrāfs, kāzu fotogrāfs, ģimenes, modes, interjera un vēl, un vēl. Galvenais, lai ir interese un lai tas tiešām arī patiktu.