«Šajā profesijā jāmācās visu mūžu»

Personības

Lai gan farmaceites Baibas Sproģes dzimtā vieta ir Stende, šobrīd viņu jau gandrīz 40 gadu var saukt par kolcinieci. Skarbais piejūras vējš uzņēmīgo sievieti no dzīves Kurzemes pussalas tālākajā ziemeļu punktā nav atturējis. Kolkā viņa ir uzsākusi darba gaitas, nodibinājusi ģimeni un izveidojusi savu aptieku, kur laipni sagaidīts tiek ikviens ciema iedzīvotājs. Pērn Baiba saņēmusi arī atzinības rakstu par nozīmīgu devumu medicīnas aprūpes jomā.
Bērnību Baiba aizvadīja Stendē, bet pēc 2. klases pabeigšanas kopā ar ģimeni pārcēlās uz tēva dzimto pusi — Skaistkalni. «Esmu uzaugusi kopā ar diviem vecākiem brāļiem — jaunākā brāļa uzdevums bija mani pieskatīt, bet vecākajam brālim bija citas intereses. Mums ir liela gadu atšķirība — vairāk nekā desmit gadu. Tajā laikā katrā ģimenē bija pa bērnam, ja ne vairākiem. Visi kopā spēlējāmies un darījām dažādas muļķības. Senāk bērnus īpaši nepieskatīja — bijām paši savā vaļā, pārradāmies mājās reizē ar vecākiem. Atceros, ka man ļoti patika skaldīt malku, — mammai un tētim nezinot, paņēmu cirvīti un netīšām ieskaldīju pirkstā. Negribēju, lai vecāki uzzina, tāpēc nevienam neko nestāstīju, tiku galā ar savu problēmu pati. Paldies Dievam, ka nebija tik briesmīgi!
Kad aizgājām uz Skaistkalni, vasaras brīvlaikā mums lika iet kolhozā — bija jānopelna brīvpusdienas. Gāju palīgā arī mammai, kura vasarā kaplēja gurķus, bet rudenī vāca cukurbietes. Arī mums pašiem bija lieli lauki, kas bija jāizravē un jāsaved kārtībā. Brīvestības bija maz, bet pienākumu — daudz. Pat 1. septembrī bija jāvāc kartupeļi! Kas tagad nekaiš — uz skolu un mājās! Mums bija diezgan smagi jāstrādā — neviens neskatījās, ko bērns drīkst vai nedrīkst. Skaistkalnē bija cehs, kur ražoja vīnu un vasarā audzēja gurķus, — arī tur gāju strādāt. Pie darba biju pieradināta. Brīvajā laikā šad tad padzīvojos pie vecvecākiem — tēva vecāki dzīvoja Skaistkalnē, bet mammas — Dursupē. Pēc izskata esmu vairāk tēva meita, bet rakstura ziņā esmu pārmantojusi kaut ko no abām pusēm. Tēva māte brauca uz Rīgu tirgoties ar saviem lauku labumiem, un arī mammas mamma bija diezgan apsviedīga. Uzņēmība man laikam ir gēnos,» atzīst Baiba.
Profesija, kas pāraugusi dzīvē
Skolas gadus Stendē viņa atminas ar smaidu — tā kā Baiba ar skolotāju dzīvoja vienā mājā, blēņas nevarēja noslēpt — viss ātrāk vai vēlāk tika noziņots. Uzsākot mācības Skaistkalnes vidusskolā, viņa sāka apmeklēt kori, dejošanas pulciņu un aizrāvās ar eksaktajiem priekšmetiem. «Esmu novērojusi, ka cilvēkiem, kuriem padodas matemātika, fizika un ķīmija, nepadodas valodas. Tā tas bija arī manā gadījumā. Ar valodām man gāja pagrūti, bet kopumā sekmes bija normālas. Klase bija diezgan liela — 32 bērni. Pamatskolā bija vairāk puiku, bet vidusskolā — meiteņu. Vēl aizvien satiekamies, braucam uz salidojumiem un atceramies piedzīvoto. Nedarbu netrūka. Mums klasē bija meitene, kura ļoti labi mācēja noviltot parakstus un šad tad izpalīdzēja pārējiem. Reiz puikas ķīmijas stundā nozaga gabaliņu kālija un nātrija, ko pēc tam iemeta sausajās tualetēs. Pēc tam skola kādu laiku skaisti smaržoja. Zēni bija zolīdi darboņi visās jomās — gan labajā, gan sliktajā, bet visi ir izauguši par labiem cilvēkiem. Mums pašiem viss bija jādara un aiz sevis jāsakārto. Tā kā skola atradās vecā muižā un mums nebija centrālās apkures, puikām pēc skolas bija jāsanes malka uz trim stāviem un jāiekurina krāsnis,» atminas Baiba.
Pēc Skaistkalnes vidusskolas absolvēšanas viņa devās uz Rīgas 1. medicīnas skolu, kur izmācījās par farmaceiti. Šajā profesijā viņa ir aizvadījusi visu dzīvi un ne mirkli nav to nožēlojusi. «Bērnībā man bija citādāki sapņi. Tas, ka kļuvu par farmaceiti, ir nejaušība. Man skolā ļoti labi padevās matemātika, fizika un ķīmija. Gribēju pastiprināti apgūt ķīmiju, bet draudzene gāja uz farmaceitiem, un es aizgāju līdzi. Bērnībā vecaimātei vienmēr gāju līdzi uz aptieku — zināju, kas tas ir un ko tur dara. Izmācījos, un no tā laika esmu farmaceite, citās vietās neesmu strādājusi. Salīdzinot ar medicīnas māsām, mums studiju gados bija ļoti daudz jāmācās. Medicīnas māsām septembrī bija jābrauc uz kolhozu strādāt, bet mūs uz kolhozu nesūtīja, jo iepriekšējos gados daudzi atkrita. Mums bija četri ķīmijas veidi — tas viss bija jādabū galvā. Citreiz gāju uz skolu 9.00 un atgriezos tikai 19.00 vai 20.00. Daudzi aizgāja prom, jo nevarēja to izturēt.
Ceļā uz savu aptieku
1982. gadā mani pa taisno no skolas atsūtīja uz Kolku. Izvēlējos šo vietu pēc pieprasījuma, kā padomju laikos bija pieņemts. Tā kā esmu dzimusi Talsu rajonā, vēlējos dzīvot tuvāk ģimenei. Padomju varas gados bija vajadzīga atļauja, lai iebrauktu Kolkā, jo šeit bija liegtā zona. Tik viegli uz Kolku nemaz nevarēja tikt. 1. augustā sāku strādāt vietējā aptiekā par farmaceiti asistenti. Tolaik bieži mainījās aptiekas vadītājas, līdz pienāca brīdis, kad nomainījās arī valsts iekārta. Pienāca juku laiki, kolhozs izpārdeva savus īpašumus, viss gāja uz privatizāciju, aptieku likvidēja, un 1993. gadā es nodibināju savu aptieku. Vecajās aptiekas telpās tika ierīkots veikals un viesnīca, un man bija jāmeklē jaunas telpas. Cik atceros no nostāstiem, agrāk te bija kolhoza kantoris. Pēc tam, kad kolhozs likvidējās, to pievienoja zvejnieku saimniecībai «Banga» un šeit tika piedāvāti sadzīves pakalpojumi. Iegūstot licenci, nodrošināju aptiekas pēctecību. Sākumā gāja diezgan grūti, bet turos vēl līdz šai baltai dienai. Šad tad ir parādījušies kolēģīši, bet šobrīd esmu viena pati. Strādāju piecas dienas nedēļā — sestdienu, svētdienu ņemu brīvu,» aptiekas pirmsākumus ieskicē farmaceite.
«Smadzenes jākustina nepārtraukti»
Pavisam drīz būs pagājuši jau 40 gadi, kopš Baiba strādā aptiekā. Vislielāko gandarījumu viņai šajā darbā sniedz iespēja palīdzēt tiem, kuri nokļuvuši grūtībās. «Citreiz cilvēki atnāk pie manis — tu jau tā kā dakteris, tu jau zini, pasaki, ko man darīt! Es saku — nē, daktere es neesmu, es esmu tikai farmaceite. Daktera jomā jaukties nedrīkst, kaut gan zināšanas mums vēl aizvien jāpapildina. Ik pa pieciem gadiem jākārto sertifikācija un jāiegūst licence. Smadzenes jākustina nepārtraukti. Nevar tā — pabeidz skolu un neliecies ne zinis. Šajā profesijā jāmācās visu mūžu. Ir maz aptieku, kurās gatavo zāles, bet tur, kur gatavo, to dara pavisam citādāk, nekā mums mācīja skolas laikos. Viss plūst un mainās. Strādājot aptiekā, nozīmīga loma jāpievērš arī komunikācijai, sevišķi ar Kolkas iedzīvotājiem (smejas). Pagāja ilgāks laiks, līdz vietējie mani pieņēma. 20 gadus biju ienācēja. Kolčiņiem, kā viņi paši sevi sauc, ir smags raksturs — tas ir likumsakarīgi, jo arī laika apstākļi šeit ir skarbi,» skaidro Baiba.
Viņa atzīst, ka pēdējos gados iedzīvotāju skaits ir ievērojami samazinājies — daudzi cilvēki šeit ir reģistrēti, bet ikdienā neuzturas. Vecāka gadagājuma ļaudis ir aizgājuši aizsaulē, bet jaunie ir izauguši un devušies labākas dzīves meklējumos. «Ja salīdzina ar to, kā bija agrāk, tā ir diena pret nakti. Labi, ja ir palikusi viena ceturtā daļa. Katru gadu kaut kas mainās, kaut kas pienāk klāt un kaut kas pazūd. Nekas nestāv uz vietas. Kādreiz mums bija patērētāju biedrība un rūpniecības veikals, bet šobrīd to vairs nav. Pārtikas veikali mums ir divi, arī degvielas uzpildes stacijā var dabūt šādas tādas lietiņas, bet pietrūkst sadzīves preču. Pasts vēl nav nolikvidēts, bet arī tas ir uz jautājuma zīmes. Grūti paredzēt, kā jaunā priekšniecība uz to skatīsies. Vēl ir palicis zivju apstrādes cehs — kādreiz bija veseli trīs cehi, tagad ir palicis tikai viens.
Galvenā problēma — darbavietu trūkums
Kolka atrodas diezgan tālu no pārējām vietām, līdz ar to arī izbraukāt ir grūti. Vecie ir palikuši vieni un bieži vien komunikācija ir pārtrūkusi, bet arī viņiem gribas parunāties. Tad viņi nāk uz aptieku. Pārsvarā aptiekā apgrozās gados vecāki cilvēki, kuriem nepieciešams konkrēts zāļu sortiments. Aptiekas apmeklējumu ietekmē arī sezonalitāte. Ziemā var izstaigāt Kolku no viena gala līdz otram un nesatikt nevienu cilvēku, bet vasarā ir tāda satiksme, ka nevar tikt pāri ielai. Daudzi braukā un meklē atpūtas vietas. Kādreiz to bija pamaz, bet tagad vasaras mājiņas parādās cita pēc citas. Cerams, ka līdz ar to attīstīsies arī citas jomas. Aptiekā vasarnieki un garām braucošie tūristi iegriežas minimāli — viņi brauc atpūsties, nevis slimot (smejas). Ieskrien tad, ja gadās kāda liksta. Kad pasūtu preces, piegādātāji teic, ka citas aptiekas vasarā ņem tā pamazāk, bet jūrmalā tirgošanās notiek aktīvāk. Vasarā par cilvēku trūkumu nevar sūdzēties, bet ziemā gan liekas, ka Kolka ir izmirusi. Cilvēku skaits ietekmē arī aptiekas pastāvēšanu — cilvēkiem aptieka ir vajadzīga, bet bizness paliek bizness… Darba stāžs ir izpildīts, varētu iet atpūtā, pensijā, bet valsts neļauj, vēl jāstrādā.»
Runājot par pandēmiju, Baiba atzīst, ka vietējo dzīvi tā īpaši nav ietekmējusi. «Vairāki cilvēki saslima, bet viss nokārtojās, dakteris nolika pie vietas, lika sēdēt mājās. Mēs jau pazīstam cits citu, varam uzvaktēt un pabakstīt ar pirkstu… Tagad mums slimo nav vispār. Vienīgās neērtības sagādā tas, ka aptiekā drīkst uzturēties tikai viens pircējs, pārējiem jāstāv ārā aukstumā, bet tagad jau paliek siltāks. Šajā ziņā viss ir iegājis sliedēs — neviens neprotestē,» skaidro farmaceite.
Nenovērtētais skaistums
Kolkā Baiba ir ne vien uzsākusi darba gaitas un izveidojusi savu aptieku, bet arī nodibinājusi ģimeni un izaudzinājusi meitas. Arī ar vīru viņas ceļi krustojās tieši Kolkā. «Ieraudzījām viens otru, līdzko es izkāpu no autobusa (smejas). Vīrs bija tikko atnācis no armijas un brauca garām ar motociklu. Kādu laiku dzīvoju kopmītnēs. Vīrs nāca ciemos pie blakus istabiņas puišiem, un palēnām iepazināmies. Gadu padraudzējāmies un tad arī apprecējāmies. Mums laulībā ir dzimušas divas meitas un tagad ir arī četri mazbērni — katrai meitai pa pārītim. Viena meita dzīvo Kadagā, Ādažu novadā, bet otra — tepat blakus. Abas meitas ir aizgājušas pa medicīnas līniju, jaunākā ir zobu tehniķe, savukārt vecākā — farmaceite. Viņa šajā vidē ir uzaugusi. Varbūt nākotnē arī kāds no mazbērniem izmācīsies par farmaceitu,» cerību pauž Baiba.
Tā kā lielāko daļu dienas Baiba pavada darbā, atpūtai daudz laika neatliek, bet brīvajos brīžos viņa labprāt nododas dārza darbiem un rokdarbiem, savukārt ziemā izmanto tumšās vakara stundas lasīšanai. «Interese par adīšanu, tamborēšanu un šūšanu nāk no mammas puses, bet citreiz pēc darba gribas vienkārši pabūt klusumā. Jo vairāk cilvēku darbā nākas satikt, jo ilgāk gribas būt klusumā. Citi relaksējas pie jūras, bet es uz jūru dodos salīdzinoši reti. Vīrs uz jūru brauc pie pirmās izdevības, bet mani kaut kā nevilina. Kolka ir skaista vieta, bet mēs, vietējie, šo skaistumu bieži vien nenovērtējam…»