«Gribētu vienmēr kādā veidā būt saistīta ar zirgiem»

Personības

Elzas Celovas ģimenē mīlestība pret zirgiem sākās jau pirms vairākiem desmitiem gadu. Kad meitenes vecāki iepazinās un sāka dzīvot kopā, viņi paņēma savu pirmo zirgu, un laika gaitā to skaits auga. Šobrīd zirgu stallī «Līči», kas atrodas netālu no Pūrciema Baltās kāpas, sastopami jau desmit zirgi.
Par zirgiem rūpes uzņemas visi ģimenes locekļi — Elzas vecāki, pati Elza un viņas jaunākā māsa. Ģimene attīstījusi arī bioloģisko saimniecību, kurā šobrīd ir vairāk nekā 300 govju un teliņu, un pati Elza apvieno pamatdarbu Valsts policijā ar darbošanos zirgu stallī «Līči».
«Mēs piedāvājam izjādes aplokā, apvidū un jāšanas apmācības. Man vislabāk patīk mācīt jāšanas iemaņas, jo var redzēt, ka ar katru treniņu cilvēka jāšanas prasmes aug. Patīk arī fotosesijas, jo pati fotografēju,» atzīst Elza.
Šobrīd, kovida laikā, apskatīt zirgus un apgūt jāšanas prasmes visbiežāk brauc ģimenes ar bērniem. Elza min — varbūt tas tādēļ, ka cilvēkiem šajos apstākļos ir daudz brīvā laika un pavadīt to dabā ir viena no retajām lietām, kas nav aizliegta. Cilvēki bieži vien izmanto iespēju apmeklēt zirgus arī īpašos svētkos, piemēram, kāzās un dzimšanas dienās. No šāda veida pasākumiem Elzai visvairāk patīk kāzas. Līgava parasti ir uz zirga garā, baltā kleitā, viss zirgs ir nosegts. «Ja tas ir saulrietā pie jūras, tad izskatās īpaši skaisti,» stāsta Elza. Jaunietei arī ir sapnis savās kāzās būt zirga mugurā, baltā kleitā.
Par īpašu atmosfēru šāda veida pasākumos parūpējas Elzas zirgs Marts. «Marts vienmēr ved līgavas, jo viņš ir vienīgais no mūsu zirgiem, kurš laiž mugurā līgavas ar lielajām kleitām. Otram zirgam, kurš ved līgavaini, nepatīk lielās, baltās kleitas,» smejas Elza. «Marts vienmēr cenšas apēst līgavas pušķi. Ja netiek tam klāt, tad mēģina izraut mazo pušķīti no līgavaiņa kabatas. Ir līgavas, kuras zina, ka Marts ir ļoti «ēdelīgs», un ņem līdzi viņam speciāli sagatavotu pušķi no mētrām, lai kaut kas tiktu arī viņam. Ir ļoti daudz bilžu, kurās viņš ar atvērtu muti cenšas satvert ziedus.» Marts ir jaunietes mīļākais zirgs. Viņš zirgu stallī «Līči» atrodas jau no divu gadu vecuma, un šobrīd Martam ir 12 gadi. Tas ir zirgs, ar kuru pārsvarā jāj tikai pati Elza.
Tas ir dzīvesveids
Vizināties ar zirgu varot jau no trīs gadu vecuma — pasēdēt zirgam mugurā, kādam no vecākiem nākot līdzi. Mācīties jāt gan labāk esot no aptuveni sešu gadu vecuma, jo tad bērns pats stabilāk turas zirgā un apzinās, ko dara. «No sākuma tikai paglauda zirga purniņu, nav tā, ka uzreiz ir jākāpj mugurā,» skaidro Elza. «Var paņemt līdzi burkānus vai ābolus, ko iedot zirdziņam, un viņu paglaudīt, lai bērns saprot, ka zirgs ir tikpat draudzīgs kā suns vai kaķis, tikai daudz lielāks.»
Sarunā iesaistās arī Elzas mamma Agnese, kura tobrīd rūpējas par siltu pusdienu sagādāšanu saimniecības darbiniekiem. «Tiem, kuriem ir zirgi, noteikti ir arī citi dzīvnieki. Tas ir dzīvesveids. Vai nu patīk dzīvnieki, vai nu nepatīk. Elzai tā ir viņas dzīve. Viņa brauc uz patversmi, ved suņiem kārumus, rūpējas, ja nu kāds dzīvnieks ir noklīdis, nebarots. Tas jau ir tas dzīvesveids, ko redz ģimenē — ka par visiem ir jāparūpējas,» sarunā iesaistās Agnese.
Celovu ģimenei pieder arī tādi zirgi, kuri iepriekšējās mājās guvuši dažādas veselības problēmas. Agnese dalās ar stāstiem par to, kā zirgi nonākuši pie viņiem: «Viens no mūsu tagadējiem zirgiem, pirms nokļuva pie mums, Tērvetes dabas parkā vizināja cilvēkus. Tajā reizē braucām pirkt ratus un nopirkām arī zirgu. Viņu tur nevarēja atstāt. Saimnieks sāka teikt, ka viņš par labāko draugu gribētu lielāku summiņu. Tad mēs pavaicājām — kur tad ir tas labākais draugs? Bija kauli, āda un rētas no nepareizas inventāra lietošanas. Mēs viņu jau sen vairs neņemam izjādēs, bet viņš ir enerģisks un ar savu raksturu. Jāsaprot, kamēr tu dzīvniekam spēj palīdzēt un kamēr viņam nesāp — tas var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Bija arī gadījums, kad cilvēks vienkārši atdeva zirgu, kuram bija elpošanas problēmas, lai mēs tam nodrošinātu labas mājas. Alvaresai šobrīd jau ir 23 gadi, un viņa mums ir «atnesusi» sešus kumeļus.»
«Kad Alvaresu atveda, pagāja pāris mēnešu, un viņa ļoti gribēja uz treniņu,» stāsta Elza. «Viņa ir tāds zirgs, kam gribas treniņus un darboties. Alvaresa zviedza, ārdījās, ja netika paņemta pirmā. Laukumā, ja ierauga šķērsli, viņa pati iet tam klāt un grib lekt.»
Saimnieki par saviem zirgiem ļoti rūpējas, un tiek izsvērts, kad organizēt izjādes. Piemēram, bijuši gadījumi, kad izjādes jāatsaka karstā laika dēļ. «Mums zirgi nav izdzīvošanai, bet tiešām priekam un vaļaspriekiem,» skaidro Agnese. «Līdz ar to, viņus tā nenodzenam — tikko kā viens nokāpj, tā nākamais uzkāpj. Viņiem tad vairs nav nekāda dzīvesprieka.»
Iztēloties dzīvi bez zirgiem — grūti
«Esmu par to domājusi — kā būtu, ja zirgi nekad nebūtu bijuši. Vai es vispār kādreiz būtu sākusi jāt? Iespējams, pat nebūtu līdz tam nonākusi. Kad biju mazāka, tad es nemaz īsti nejāju, tikai reizēm pavizinājos, bet pati sāku jāt un trenēties tikai kādos 15 gados. Nu jau vairākus gadus tā ir mana sirdslieta,» pauž Elza, kura arī savu nākotni vairs nespējot iztēloties bez zirgiem. «Gribētu vienmēr kādā veidā būt saistīta ar zirgiem. Ja ne izjāžu ziņā, tad man pašai noteikti kādreiz būs zirgs. Es nezinu, kā tas viss izvērtīsies, bet zinu, ka man zirgi vienmēr būs tuvi,» viņa ir pārliecināta. Par to, vai un kā zirgi ietekmējuši Elzas dzīvi un personību, jauniete izsakās šādi: «Ar zirgiem pavadu daudz laika ārā, līdz ar to man gribas visu laiku darboties un kaut ko darīt, lai viss «augtu» — gan runājot par izjādēm, lai būtu lielāks piedāvājums, gan visa vide apkārt būtu labāka gan viņiem, gan mums.»
Arī brīvajos brīžos — pie dabas un dzīvniekiem
«Absolvēju tālmācības vidusskolu ar komerczinību novirzienu un bija jāizvēlas, kur doties tālāk, jo zināju, ka gribu mācīties, bet nezināju, ko tieši. Gribēju darbu, kurā nebūtu katru dienu jāsēž birojā pie papīriem,» par savas profesijas izvēli stāsta jauniete. «Nonācu pie diviem variantiem — Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija vai Valsts policijas koledža. Policijas koledžā pirmajā kārtā bija dokumentu iesniegšana, tāpēc vispirms dokumentus iesniedzu tur. Tiku nākamajā kārtā, uz fiziskajiem pārbaudījumiem, izpildīju tos un tad jau vairs par otru skolu nedomāju. Tas bija nejauši un neplānoti, bet man ļoti patīk. Darbs ir interesants — katru dienu sagaida kaut kas cits. Nav rutīnas.»
Meitene vienmēr ir kustībā, un brīvi brīži atrodoties reti. «Policija ir mans pamatdarbs, izjādes ar zirgiem ir gan hobijs, gan papildu darbs. Vēl arī fotografēju, šuju gultiņas suņiem un tagad arī grauzējiem. Man pašai ir suns un trīs žurkas. Suni Berīju paņēmu no Talsu dzīvnieku patversmes — ieraudzīju viņu Facebook un pateicu mammai, ka braucu pakaļ sunim. Lai gan ir grūti, bet cenšos visu apvienot. Nekad nebūs tā, ka aiziešu mājās un man nebūs, ko darīt. Visu laiku ir plāni kādas divas nedēļas uz priekšu,» teic Elza un piebilst — kad tomēr atrodas kāds brīvāks brīdis sev, labprāt dodoties pastaigā līdz ezeram vai kādā tālākā izbraucienā — pie dabas un dzīvniekiem.