«Novēlu cilvēkiem turpināt mīlēt mūziku»

Personības

Helga Gūtšmite ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas 3. kursa studente. Paralēli studijām jauniete strādā Ozolnieku mūzikas skolā par klavierspēles skolotāju un koncertmeistari. Arī Helgai ikdienā daudz laika sanāk pavadīt pie telefona un datora ekrāniem — studijas un darbs notiek attālināti, taču tas nebūt nav šķērslis, lai mūziku apgūtu gan pati, gan palīdzētu to apgūt bērniem.

— Kā notiek darbs attālināti? Vai ir iespējams šādā veidā bērniem ko iemācīt?
— Mēs sazvanāmies ar videozvana palīdzību. No sākuma izrunājam, kā bērns jūtas, vai viss ir kārtībā, un tad sākam spēlēšanu. Kvalitāte ir daudz zemāka, nekā, strādājot klātienē, bet galvenais, ka process iet uz priekšu, bērni apmeklē nodarbības, dara. Prasības diži samazinātas nav — joprojām ir skaņdarbi, kuri jāiemācās. Pie tā arī strādājam. Viņi spēlē, es redzu, dzirdu, sniedzu savus komentārus. Es arī parasti esmu pie klavierēm, palaboju vai nospēlēju priekšā, kā tam vajadzētu izklausīties. Tāpat notiek arī akadēmijā, studijās. Grūtāk ir ar kolektīvo muzicēšanu. Esmu iemācījusies savu partiju, un mana ansambļa biedrene iemācījusies savu, bet kā tas skan kopā, kā tam būtu jāizklausās… Nav ne jausmas.
— Cik sen jau spēlē klavieres un kad saprati, ka ar mūziku vēlies saistīt savu nākotni?
— Iestājos mūzikas skolā, kad mācījos Rojupes sākumskolas 3. klasē. Mūzikas skolā vispār iestājos tāpēc, ka tur mācījās manas draudzenes, kuras teica, ka ir ļoti forši un interesanti. Domāju — nu labi, ja ir interesanti, tad es arī gribu. Bija daudzi lūzuma brīži 3. un 4. klasē, kad riebās klavieres, gribējās stāties ārā. Man jāsaka paldies vecākiem, kuri teica, ka, ja esmu iesākusi, tad jāpabeidz. Tajā brīdī biju dusmīga, bet šobrīd esmu pateicīga. 6. klasē man piedāvāja apvienot 6. un 7. klasi, lai pabeigtu mūzikas skolu reizē ar 9. klasi. Pēc tam būtu iespējams iet mācīties kur citur, bet 6. klasē es pateicu, ka mani tas neinteresē. Absolvēju mūzikas skolu gadā, kad vidusskolā pabeidzu 10. klasi, un kaut kā nonācu pie lēmuma, ka varētu iet mācīties tālāk. Biju uz konsultācijām Jelgavas mūzikas vidusskolā. Ar skolotāju Brigitu Kvālbergu gatavojāmies, un tā nu es iestājos.
— Vai ir arī kāda diena, kad tu nespēlē klavieres?
— Protams. Tas ir ļoti atkarīgs no konkrētās dienas, pašsajūtas, iedvesmas. Ir laiks, kad spēlēju katru dienu — nospēlēju pat astoņas stundas un nepamanu, kā pagājis laiks. Ir dienas, kad nespēlēju vispār. Jāatzīst, ka vasarā spēlēju ļoti maz, jo ir brīvlaiks, īsti nekam nav jāgatavojas… Cenšos spēlēt maksimāli daudz, bet, protams, vajag arī atelpas brīžus. Īpaši ja darbadienās izliec no sevis visu enerģiju un brīvo laiku patērē spēlējot, tad ir tā, ka brīvdienās gribas kaut ko nedaudz citu.
— Esi mēģinājusi spēlēt kādu citu instrumentu?
— Esmu mācījusies spēlēt ērģeles, bet sapratu, ka tas nav domāts man. Pati esmu mācījusies mazliet ģitāru, bet man no stīgām ļoti nogurst pirksti. Taustiņi un stīgas nav viens un tas pats. Vienu brīdi man ļoti patika spēlēt bungas. Tā īslaicīgi kaut kas uznāk, bet vienmēr esmu atgriezusies pie klavierēm.
— Ko tu dari brīžos, kad neizdodas nospēlēt kādu skaņdarba posmu? Dusmojies vai mierīgi tiec ar visu to galā?
— Esmu no mūsdienu paaudzes, kurai ļoti gribas, lai viss sanāk un ir tūlīt. Es sevi diezgan šaustu par to, ja kaut kas nesanāk, jo man vienmēr gribas būt labākajai un parādīt sevi no veiksmīgākās puses. Tāpēc, ja ir kaut kas, kas man nesanāk, tad pārdzīvoju, dusmojos. Zinu, ka mūzikas skolā ir bijušas klavieru sišanas un nošu plēšanas. Tagad esmu saprātīgāka — labāk paņemu pauzi, nomierinos, reizēm paklausos ierakstus, kā spēlē citi, kā tam būtu jāizklausās. Esmu ļoti neatlaidīga, un man šķiet, ka man ir arī diezgan lielas darba spējas. Pat ja emocionālais dažbrīd ņem virsroku, es izdusmojos un pēc tam atkal ķeros klāt, cenšos strādāt līdz brīdim, kamēr sanāk.
— Kāds ir tavs iecienītākais skaņdarbs, komponists vai izpildītājs?
— Hmmm. Interesants jautājums. Spēlēts ir ļoti daudz kas. Man «sirdī iekritis» skaņdarbs, kuru spēlēju mūzikas skolā, — Džona Šmita «All of me». Tas man ir ļoti mīļš skaņdarbs, kuru pati biju atradusi internetā, aizgāju pie skolotājas un teicu, ka gribu šo iemācīties. Tajā brīdī man tas bija par grūtu, bet tāpat viņu «lauzu», kamēr iemācījos.
— Kādos notikumos, svētkos tev vislabāk patīk uzstāties?
— Priecīgos notikumos. Salidojumi, koncerti, dzimšanas dienas. Dzimšanas dienās spēlēt vienmēr ir jauki, īpaši, ja kompānija, kurai spēlē, ir jautra un «panesās līdzi». Man ļoti patīk uzstāties Rojas kultūras centrā un Rojas muzeja izstāžu atklāšanās.
— Tu esi individuāliste? Labāk uzstājies viena pati vai kopā ar vēl kādu?
— Man laikam vairāk patīk spēlēt ar kādu kopā. Šobrīd tas ir ansamblī ar meitenēm no vidusskolas, ar kurām ik pa laikam spēlējam. Ja es varu izvēlēties, tad man patīk spēlēt kopā ar citiem instrumentiem — flautu, vijoli, čellu…
— Tu uztraucies pirms uzstāšanās? Kā tiec ar to galā?
— Es ļoti uztraucos. Ir reizes, kad uztraukums ir mazāks, un reizes, kad ir tāds uztraukums, ka liekas — viss, es neiešu un nespēlēšu. Tu jūti, ka sevi nekontrolē un prāts ir kaut kur citur. Citi praktizē elpošanas vingrinājumus. Es gan ar to neaizraujos un cenšos vairāk pati tikt galā ar sevi. Reizēm palīdz parunāt ar kādu, lai domas ir kur citur.
— Tev bijis kāds smieklīgs atgadījums saistībā ar koncertiem vai mēģinājumiem?
— Man bija jāspēlē Ķīpsalā, skolu izstādē. Es biju viena no tām, kurai bija iespēja pārstāvēt akadēmiju un spēlēt. Bija konkrēts laiks, kurā man tur jābūt. Izdomāju, ka pirms tam aizbraukšu uz akadēmiju iespēlēties, lai ir «siltas rokas». Gāju uz akadēmiju, un cilvēki jocīgi uz mani skatījās. Kāda sieviete pienāca klāt un prasīja: «Jums tas caurums svārkiem aizmugurē speciāli tāds?» Es apstulbu un domāju — kāds caurums? Svārku aizmugurē bija izplīsis ļoti liels caurums, un sapratu, ka man nav laika braukt atpakaļ pārģērbties. Aizgāju uz skolu, dežurantei paprasīju adatu un diegu, sašuvu savus svārkus, iespēlējos un braucu uz Ķīpsalu uzstāties.
— Kāpēc tu ieteiktu bērniem, jauniešiem nodarboties ar mūziku?
— Mūzika ļoti attīsta cilvēku — gan emocionāli, gan pilnveido prāta spējas. Man mūzikas skola ļoti palīdzēja sevī attīstīt disciplīnu. Ir jāplāno laiks skolai, mūzikas skolai, mājasdarbiem. Tas dzīvē noder, ja māki saplānot savu laiku. Mūzika cilvēkam nāk tikai par labu. Tas ir arī veids, kā «izlikt» sevi emocionāli, ja ir kādi pārdzīvojumi, vai tieši otrādi — liels prieks. Caur mūziku to var ļoti labi izpaust.
— Kādi ir tavi nākotnes mērķi?
— Vispirms jāiegūst bakalaurs. Domāju mācīties maģistros, bet vēl nezinu, vai to darīšu uzreiz pēc bakalaura grāda iegūšanas. Gribu turpināt strādāt mūzikas skolā ar bērniem. Mans sapnis būtu spēlēt kopā ar orķestri, jo līdz šim nav gadījusies tāda iespēja. Labprāt arī spēlētu pavadījumu koriem. Es gribētu arī pateikt paldies savai mūzikas skolas klavieru skolotājai Brigitai Kvālbergai — viņa «ielika» visus pamatus. Paldies vecākiem, Rojas mūzikas un mākslas skolai, direktoram Jānim Kivilam, Baibai Beraģei! Manam šā brīža klavieru pasniedzējam Jurim Žvikovam un visiem tiem, kuri teikuši labus vārdus un kritiku. Tas liek augt un pilnveidoties vēl vairāk! Novēlu cilvēkiem turpināt mīlēt mūziku, nodarboties ar mūziku, būt radošiem, veseliem un pilnveidot sevi. Tas ir tas, ko varam darīt, — izmantot laiku savā labā.