Nevar jau zināt, kā darītu pats…

Žurnālista viedoklis

Šajā reizē visu sava prāta loģiku un zināšanas par radības kroni liku pie malas, lai aplūkotu dažādus sociālos eksperimentus. Lai arī tie ir viegla rakstura un nekādi neietekmē cilvēka dzīvi un dzīvību, es nezinu, kā būtu rīkojusies pati, ja būtu bijusi norišu vietā.
Tad nu aplūkošu konkrētās situācijas, kuras parāda cilvēka asinīs jau ierakstīto sabiedrisko reakciju, kas parauj līdzi visus citus. Vienu no tām noteikti daudzi ir redzējuši sociālajos tīklos, bet pieņemu, ka to kāds arī izbaudījis dzīvē. Konkrētā situācija norit sabiedriskajā transportā, kur kāds vīrietis sāk gardi smieties, un kā ķēdes reakcijā «panesas» līdzi visi pārējie. Kāds sākumā kautrīgi, slēpjoties no citiem, bet beigās jau «muzicē» vesels smieklu orķestris atklāti. Nu lipīgi ir taču tie smiekli, ne tā? Un ierauj sevī kā tāds viesuļvirpulis. Iedomājos vēl, ko darītu blakusesošie, ja kāds līdzīgā situācijā sāktu no sirds raudāt. Domāju, ka arī tas «parautu» līdzi daudzus. Mani jau pavisam noteikti. Cilvēkiem sāpju priekšā mēdz sabrukt visas maskas…
Otrais gadījums, kas parāda bara efektu uzskatāmā veidā, ir kāda nelielas panikas simulācija. Cilvēku pulks skrien, un kāds no viņiem bļauj, radot baiļu ilūziju. Un cilvēki, kas mierīgi nāk pretī, maina pārvietošanās virzienu un metas tajā barā, skrien līdzi, nemaz nezinot, kāpēc tie, kas it kā nobijušies bēg, vispār to dara. Bet pārņem taču panika, ne tā?
Savukārt trešais sociālais eksperiments, kas parāda cilvēcisko dabu, lika no sirds pasmaidīt. Medicīnas iestādes uzgaidāmajā telpā sēž kādi desmit cilvēki, kas piedalās eksperimentā. Tad ierodas jauns cilvēks, kas neko par notiekošo nezina. Pēkšņi atskan signāls, visi pēc tā pieceļas un pēc tam apsēžas. Pēc maza mirkļa tas atkārtojas. Ja jaunais cilvēks pirmās trīs piecelšanās un apsēšanās reizes vēroja un nevarēja saprast, kas notiek, tad nākamajā reizē viņš darīja tieši tāpat. Sākumā kautri un neveikli, bet ar katru nākamo reizi arvien drošāk. Tad nu visi tie, kas apzināti piedalījās eksperimentā, bija pametuši uzgaidāmo zāli un palika tikai cilvēks, kas nezināja, ka piedalās pētījumā, un ieradās citi, kas arī nebija lietas kursā. Atskanot signālam, pirmajā reizē piecēlās tikai tas cilvēks, kas bija cēlies iepriekš, pat nezinot, kāpēc to dara. Viņš vienkārši cēlās, jo tā bija darījuši iepriekšējie. Tie, kas bija pienākuši klāt, sākumā nesaprašanā skatījās, bet pēc dažām reizēm jau sāka darīt to pašu, proti, pēc «pī» piecēlās un pēc tam apsēdās. Un visi tādi nopietni un ar katru nākamo signālu to darīja jau kā pašu par sevi saprotamu. Vērojot šo eksperimentu, domāju, ko būtu darījusi es. Zinot, ka pēc vārda kabatā man nav jāmeklē, šķiet, pajautātu administratorei, kas notiek. Vai nu būtu sākusi smieties. Bet nevaru īsti galvot, ka ar trešo vai ceturto «pī» arī neceltos līdzīgi kā citi. Ir reizes, kad redzi savu reakciju tikai tad, kad esi nonācis konkrētā situācijā. Piemēram, tu ej pāri gājēju pārejai, un šoferis kā viesulis nesas virsū, jo aizrunājies pa telefonu. Tev jau varbūt liekas, ka gluži kā «supermens» glābsi bērnus un ko tik vēl ne, bet tur nu reakcija var būt visdažādākā. Esmu redzējusi, ka spēcīgs vīrietis, nobijies kā diegs, glābj savu ādu, bet bērni un sieva uz pārejas paliek kā nebijuši. Un vai tad cilvēks zināja, ka tāda būs baiļu vai panikas reakcija? Tās reakcijas visbiežāk ir izstrādājušās bērnībā vai kādā smagi traumatiskā brīdī. Pēc savas raibās pieredzes varu teikt, ka dvēseles un sirds operācijas var veikt tikai Dievs. Tikai Viņš var saremontēt tik smalkas lietas un reakcijas tā, lai tās pašam nebūtu negatīvs pārsteigums. Tāpat neprognozējamu naida uzplūdos, kad noticis kāds pat šķietami neliels spiediens, vajadzīga smalkā Debesu Ķirurga palīdzība, jo cilvēciskās iespējas palīdzēt ir ierobežotas.
Bet, neaizrunājoties tālāk no ievadā minētā, tad nu amizantais apģērba putekļu rullīša joks, kas parāda, ka esam viegli pakļaujami pat acīmredzamām muļķībām. Situācija tāda: pie lielveikala stāv vīrietis ar apģērba putekļu rullīti rokās. Katru, kas iet veikalā, kungs ar to it kā noskenē, pārbraucot pāri apģērbam, dodot atļauju, ka cilvēks var doties tālāk. Un visi veikala apmeklētāji to uztver nopietni un atļauj sevi pārbaudīt. Tāpēc, ka vīrietis, kas vada sociālo eksperimentu, izskatās nopietns. Vai es varu garantēt, ka neļautu sevi «norullēt»? Nemāku sacīt, vai «nepavilktos» līdzi visam tam teātrim kaut vai aiz pieklājības un nesaprašanas, kas notiek.
Vēl viens vērojums. Telpā atrodas cilvēki, kas zina, ka norit sociālais eksperiments, un viens, kas nezina. Tad atnes baltas bumbiņas, un visiem pa kārtai jautā, kādā krāsā tās ir. Visi kā viens pārliecinoši atbild, ka melnas. Kad nu pienāk garās rindas beigas un jautājums tiek uzdots vienīgajam cilvēkam, kas nesaprot, ka tā visa ir spēle, viņš, mazliet stostoties, arī atbild, ka bumbiņas ir melnas. Vai nav absurdi? Cilvēks redz, ka bumbiņas ir baltākas par baltu, bet tad, kad dzird, ka citi bez domāšanas saka: tās ir melnas, viņš pats sāk apšaubīt savu redzi vai saprašanu. Nekāda loģika un acīmredzamas lietas nespēj neko, ja 99% pārējie saka pretējo. Un šķiet, ka tieši tik lielam procentam arī nav kritiskās domāšanas.
Šādi nelieli pētījumi liek padomāt par mums kā sociālām būtnēm. Tādās situācijās ne izskolotie grādi ko nosaka, ne pabeigto kursu skaits. Nu cilvēks ir un paliek viegli «pavelkams», un ar viņu var manipulēt. Redzēts pat video, kurā saimnieks, skrienot no istabas, palecas pie sliekšņa, it kā tur priekšā būtu novilkts striķis un varētu aizķerties kāja, un kaķis, kas seko, arī apstājas un izdara tieši tāpat, liekot manīt, ka viņam arī šķiet, ka bija jālec, bet patiesībā jau nebija…
Kāpēc man prātā nāca šie gadījumi? Tāpēc, ka, šķiet, arī visa pasaule jau vairāk nekā gadu piedalās vērienīgā sociālajā eksperimentā, kur par nepiedalīšanos jāmaksā soda nauda. Vērojumus katrs var droši izdarīt pats, bet sociālos tīklos tie noteikti tiks apzīmogoti kā viltus ziņa. Dīvaini laiki pienākuši.