«Iemīlējos airēšanā gan kā sportists, gan kā treneris»

Sports

Talsu novada sporta skolā pagājušajā gadā darbu kā smaiļošanas un kanoe airēšanas treneris uzsāka Velibors Marinkovičs. Velibora dzimtene ir Bosnija un Hercegovina, bet nu jau vairākus gadus viņš ir pievērsies Latvijas ūdeņu izzināšanai. Mīlestību pret airēšanu treneris cenšas nodot arī saviem audzēkņiem, kuri pēc bargās ziemas bauda iespēju atgriezties uz ūdens.

«Nācu pasaulē trīs dienas pirms kara»
Balkānu pussalā esošā Bosnija un Hercegovina ir viena no sešām valstīm, kas agrāk ietilpa Dienvidslāvijā. Kopš Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sabrukuma tās teritorijā ir notikuši vairāki kari, kuru pamatā ir etniskās nesaskaņas starp bijušās valsts tautām. Kara laiks atstājis neizdzēšamas atmiņas arī Velibora dzīvē. «Nācu pasaulē 1992. gadā — piecas minūtes pēc sava dvīņu brāļa un trīs dienas pirms kara. Kad stāstu draugiem Latvijā, ka dzīvojām pagrabā, daudzi sākumā netic. Kara dēļ man ir daudz psiholoģisku traumu, bet es nesūdzos, jo citiem bija vēl grūtāk… Dzīvojām pilsētā (Brčko apgabalā), kas atrodas pie vienas no garākajām upēm Bosnijā. Tā ir vienīga pilsēta Eiropā ar trīs tautībām (serbiem, bosniešiem un horvātiem) un trīs dažādām valodām,» skaidro Velibors.
Zaudējums kalpoja kā motivācija
Sasniedzot 13 gadu vecumu, viņš sāka darboties smaiļošanas un kanoe airēšanas klubā, kas atradās 100 metru attālumā no mājām. Jau pēc nepilna pusgada Velibors piedalījās pirmajās sacensībās, kur starp vecākiem dalībniekiem palika pēdējais. Apkārtējie domāja, ka ar to viss beigsies, bet šajā brīdī viss tikai sākās. Zaudējums kalpoja kā motivācija — drīz vien viņš serbu čempionātā izcīnīja zelta un sudraba godalgas. Pēc tam vairs nebija sacensību, no kurām viņš neatgrieztos ar medaļām, — šobrīd Velibora kontā ir 380 medaļas. «No 18 gadu vecuma trenējos viens pats. Tie, kuri trenējas airēšanā, zina, ka sasniegt labu rezultātu vienatnē ir ļoti grūti. Diemžēl manā klubā nebija neviena, kuru interesētu citi airētāji. Izmantoju internetu, lai atrastu kādu, kurš man palīdzētu sagatavot treniņu plānu. Man ir bijusi iespēja trenēties kopā ar labākajiem kanoe airētājiem pasaulē,» pieredzētajā dalās treneris.
Kopš 2007. gada līdz pat šim brīdim Velibors Eiropas un pasaules čempionātos pārstāv Bosniju. No 2005. līdz 2007. gadam viņš piedalījās arī internacionālajās sacensībās jauniešiem — «Olympic Hopes», kur 1000 un 500 metru distancē ieguva 7. vietu. 2014. gadā viņš pasaules čempionāta finālā izcīnīja 4. vietu, Eiropas čempionāta B finālā junioriem — 7. vietu, bet 2009. gadā Balkānu čempionātā junioriem — bronzu un trīs sudraba medaļas.
Latvijā, salīdzinot ar Bosniju, ir daudz mierīgāk
Vēlme kļūt par treneri Veliboru ir pavadījusi jau kopš mazotnes. 2016. gadā viņš kļuva par treneri horvātu komandā un iemīlējās airēšanā gan kā sportists, gan kā treneris. «2017. gadā sieva (pēc tautības latviete — A. B.) jautāja, vai es negribētu studēt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Pēc kāda laika pārvācos uz Latviju. Talsos nonācu, pateicoties draugam un darba kolēģim Robertam Akmenim, kurš ir viens no labākajiem Latvijas smaiļotājiem. Lielākās atšķirības starp Latviju un Bosniju varētu būt socializācija un komunikācija ar kaimiņiem, kā arī valsts pārvalde. Mums Bosnijā ir trīs prezidenti, kuri mainās ik pa trim mēnešiem. Dažkārt man pietrūkst ģimenes un dabas, bet viss pārējais ir mainīgs. Latvijā, salīdzinot ar Bosniju, ir daudz mierīgāk. Brīvajā laikā sēņoju, spēlēju ģitāru, staigāju pa mežu, gar jūru un fotografēju. Latvija ir pilna ar skaistiem ezeriem. Man patīk latviešu tradīcijas un ēdiens, bet iemācīties valodu sākumā bija ļoti grūti. Bez sievas un viņas ģimenes es nekad tik ātri neiemācītos runāt latviski. Cilvēki bieži saka — daži krievi šeit dzīvo visu dzīvi un vēl aizvien nemāk runāt latviski… Viss ir atkarīgs no vēlmes un motivācijas,» uzskata Velibors.
Trenerim jābūt arī psihologam
Strādājot Talsu novada sporta skolā, viņš cenšas noturēt bērnos interesi un būt atbalstošs. «Trenerim jābūt arī psihologam, jo ar visiem nevar strādāt vienādi. Ir svarīgi, lai sportisti būtu arī labi cilvēki. Cenšos komunicēt gan pirms, gan pēc treniņa un atdot no sevis 100 procentus. Kad man bija 13 vai 14 gadi, man nebija trenera, ar kuru normāli parunāt, bet tas mani neatturēja no jautājumu uzdošanas. Mūsdienās liela daļa bērnu kautrējas uzdot jautājumus. Liela nozīme treniņu procesā ir arī disciplīnai. Varbūt mana trenera karjerā nebūs neviena pasaules čempiona vai olimpiskā čempiona, bet centīšos sagatavot audzēkņus līdz maksimumam!»