Alibaba un 40 laupītāji?

Ļaujiet man runāt

Vērojot pagājušās nedēļas laikraksta foto ar deputātiem maskās lielajā partiju kārtas numura izlozē, kur, ja godīgi, diezgan jāpiedomā, kurš ir kurš, panesās joki ar dažādām iespējamām akcijām. Nu līdzīgi kā «Kaķis maisā» vai «Izvēlies, ko vēlies, un dabū komplektā trīs kaķus vai divus suņus, vai veco ņivu…» Un tad atminējos seno raidījumu «Ugadai melodiju!» Tagad jau arī jāmin, kurš ir kurš. Uzliktu galvā visiem cepures, nu, piemēram, tās arābu, būtu kā vienas mātes bērni. Tik daudz, kā sievieti no vīrieša tikai var atšķirt. Es katrā ziņā manāmi apjūku jau uz ielas, kad pretī nāk kāds ļoti pazīstams un sveicina, jo nevaru saprast, kas tas par cilvēku. Visas tās maskas ir un paliek mulsinošas un atņēmušas kaut ko ļoti svarīgu, proti, seju, kas ir mūsu vizītkarte. Un tad tas joks par Alibabu un laupītājiem neļāva sēdēt mierā. Re, cik viena bilde var iedot radošu ideju! Paps, kam redze nav tik asa, arī no otrās istabas sauca: «Dēliņ, kas tas pa puis’ blak’s tam garajam?»
Un kā lai šādos laikos cilvēks kaut ko vēlas? Kādreiz bija iespējas aiziet klātienē un varēja izjautāt deputātus, izstrīdēties ar tiem, kādu uz muļķi paķert un visu ko citu, bet tagad, kad sērga pār pasauli karinās riņķī, ka pašai kaulainai pat bail paliek, kur lai cilvēks rod mieru? Interneta platforma ir interneta platforma. Tur visiem runāšana un rakstīšana cita. Aci pret aci un zobu pret zobu, kas lieliski parāda, kas ir kas, praktizēt nevar. Citreiz jau pats lielskungs pat neraksta. Uzraksta kāds, kas prot komatus un jautājuma zīmes salikt. Labākajā gadījumā to dara lieliskā izpalīdze Tilde. Daiļrunāšana vispār nav nekāds rādītājs, vēl jo vairāk tur, kur runājamais ir tikai jānolasa.
Jau pirms kāda laika pamanīju kādu pulciņu interneta vietnē, kurā sazinās par to, ka kādu partiju deputātu sarakstos saliek tādus godājamus cilvēkus ar labu slavu kā ēsmu un pēc tam izrādās, ka viņi savu kandidatūru atsauc, jo darba par daudz, veselība sabojājusies, jaunu teļu paņēmuši vai sivēnmātei mazuļi atnesušies. Nu kaut kā tā. Un tad šis saraksts ir nekrietni iemantojis kādu sabiedrības daļas uzmanību un cieņu, bet pie zupas katla «ēsma» nemaz nesēž, jo tur vecie un nemirstīgie turpina perēt zelta olas un balzamēties. Ko lai saka par šo? Tas ir pavisam riebīgi. Domāju, ka par tik nestabiliem un bezatbildīgiem lēmumiem, kad «jā» nav «jā» un «nē» nav «nē», vajadzētu kādu bargu štrāfu uzlikt, jo kas tad tā par lietu? Ja pieteicies, tad pieteicies, un nes arī atbildību par savu lēmumu! Vai nav pienācis laiks to atrunāt arī likumu ietvaros? Cik ilgi spēlēsimies? Un ko vispār kandidējies, ja zini, ka tevi nevar ciest un esi sevi pierādījis kā nodevējs? Krāmē čemodānu un ej mājās! Vecāmamma kādreiz teica, ka suns jau zina, ko ēdis. Jā, kļūdīties ir cilvēcīgi, bet visam ir savs mērs. Un katrai problēmai ir arī savs vārds un uzvārds. Jā, visiem patikt nevari, bet, ja riebies tautai masveidā, ka nevienu labu vārdu nedzird, tad varbūt jāprotas, jāuzķemmē ūsas un jānoliek sava valdīšanas karote? To domāju gan novada, gan valstiskā mērogā… Patiešām, ir, par ko padomāt.

Visvaldis