«Primārais uzdevums — atgriezt skolās dzīvību»

Izglītība

12. aprīlī Rojas mūzikas un mākslas skolas mākslas nodaļas audzēkņi pēc ilgāka pārtraukuma pirmo reizi aizvadīja klātienes nodarbības ārtelpās. Audzēkņiem bija iespēja pārbaudīt, cik radoša noskaņa valda jaunajā estrādē, jo tieši šajā teritorijā tika aizvadīta daļa stundu. Skolas direktore Baiba Beraģe un direktores vietniece izglītības jomā Aija Kaļiņičenko atzīst, ka, neskatoties uz cerības stariņu, pilnvērtīgi noturēt mācību procesu ārtelpās nav iespējams.

— Cik lielā mērā pandēmija ir ietekmējusi situāciju Rojas mūzikas un mākslas skolā?
B. Beraģe: — Pandēmija ir mainījusi mācību procesa apguvi — tas tiek pakārtots un veidots, pamatojoties uz valstī noteiktajiem Ministru kabineta lēmumiem, Kultūras ministrijas un Latvijas Nacionālā kultūras centra rīkojumiem, kas ir pakārtoti epidemioloģiskajai situācijai Latvijā un pasaulē. Smagākais posms bija pagājušā gada marts — maijs, kad pieredzējām situāciju, kuru nebija modelējis neviens. Praktiski visu nācās sākt no nulles, sagrupējoties, pārkārtojot mācību procesu, atbalstot pedagogus un rodot nestandarta risinājumus. Kad mācības pagājušā gada otrajā pusgadā noslēdzās, bijām atviegloti un gandarīti. Bija jāpārskata iespējas samazināt programmu apjomu, taču patiesībā tas nebija nepieciešams, jo audzēkņi un pedagogi visai prasmīgi pielāgojās jaunajai situācijai. Protams, nevienu mirkli attālināto mācību procesu nevar un nevajag pielīdzināt klātienes mācību apguvei. Šis mācību gads iesākās klātienē — atkal bija jāplāno jauni scenāriji, jāpārskata un jāizdala grupu nodarbības. Kolektīvo muzicēšanu šajā mācību gadā nedrīkstējām noturēt, jo noteiktie ierobežojumi to nepieļāva.
A. Kaļiņičenko: — Kamēr tas bija iespējams, izglītojamie klātienē apguva kolektīvās muzicēšanas repertuāru individuāli ar pedagogu. Katram koristam bijām iedalījuši laiku, kurā kopā ar skolotāju tika individuāli apgūtas dziesmas. Nedēļā tās bija 20 minūtes katram skolēnam. Protams, tas nevar atsvērt četras mācību stundas, kuras tiktu aizvadītas, ja nebūtu ierobežojumu. Tomēr liels prieks, ka šis darbs nesa rezultātu. Pirmajā semestrī paguvām veikt vairāku kolektīvu ierakstus. Izmantojot mūsdienu tehnoloģiju iespējas, varējām dzirdēt gan kora, gan ansambļu skanējumus. Katrs skolēns veica individuālu ierakstu, pēc tam salikām to kopā un sagatavojām virtuālu koncertu.
B. Beraģe: — Otro mācību pusgadu pavadām attālināti. Šobrīd ir parādījies pavisam neliels cerību stars profesionālajā izglītībā — topošo absolventu individuālo konsultāciju sniegšana un grupu nodarbību mācību procesa noturēšana ārtelpās, taču tas nav risinājums. Ārtelpu nodarbības izmantosim ar mērķi audzēkņus izkustināt. Nespēju iedomāties, kā pilnvērtīgi mācību procesu noturēt ārtelpās. Tā ir utopija. Nemitīgā situācijas mainība nogurdina. Vienīgais prieks, ka šajos apstākļos spējām nodrošināt skolas akreditācijas procesu un vadītāja profesionālās darbības novērtēšanu, turklāt ar ļoti augstu novērtējumu.
— Kā mācību process tika organizēts līdz šim un kā tas tiks darīts turpmāk?
A. Kaļiņičenko: — Līdz šim mācību procesu esam pārnesuši uz tiešsaistes vidi. Kā jau direktore minēja, izmantojam iespēju stundas vadīt ārpus telpām. Tāpat topošie absolventi apmeklē individuālās nodarbības gan mākslā, gan mūzikā. Līdzko tiek sniegtas plašākas iespējas, mēs tās izmantojam — protams, ievērojot visus piesardzības noteikumus. Grūtības sagādāja situācijas, kad skolēniem nebija pieejams instruments vai mācību materiāli. Arī veikalos tos nevarēja iegādāties. Šādās situācijās piedāvājam iespēju saņemt skolas materiālus. Sarežģītāk ir ar mūzikas instrumentiem, jo nevaram visiem audzēkņiem nodrošināt bungu komplektu vai klavieres. Ir arī tādi faktori, ko nevaram ietekmēt, piemēram, interneta un skaņas kvalitāte. Skolēni spēlē, bet skaņa bieži vien ir izkropļota, kaut ko nav iespējams sadzirdēt. Kora nodarbības notiek visiem dalībniekiem izslēdzot mikrofonus, dzirdama ir tikai skolotāja. Pēc stundas esmu lūgusi atsūtīt ierakstu, kurā varētu dzirdēt, kā tad skolēnam veicies. Ja stundas laikā ierakstā ir bijis pārrāvums interneta dēļ, arī skolēns ir veicis ierakstu saraustīti. Ir sāpīgi, jo cieš kvalitāte, tomēr mums jāpriecājas, ka ir iespēja darboties tiešsaistē un ka varam uzturēt kontaktu ar skolēniem.
— Kā audzēkņus esošā situācija ietekmē psiholoģiski?
B. Beraģe: — Esošā situācija psiholoģiski ietekmē ikvienu — audzēkņus, vecākus, pedagogus. Jebkurš cilvēks ātrāk vai vēlāk pagurst, izdeg. Mēs dzīvojam ļoti sarežģītos apstākļos — tas ir jāņem vērā. Bērni ir morāli noguruši. Nogurdina attālinātā mācību procesa apguve. Turklāt jāņem vērā, ka profesionālās ievirzes bērni mācās divās vai pat trīs skolās: rīts tiek pavadīts vispārizglītojošās skolas mācībās, tām seko profesionālā ievirze, kādam vēl sporta nodarbības. Cenšamies bērnos rast pozitīvismu caur radošo jomu, publicējam viņu darbiņus. Skolotāji meklē iespējas startēt dažādos konkursos un aktivitātēs, kas varētu ieinteresēt skolēnus.
A. Kaļiņičenko: — Lielu darbu šajā ziņā veic katrs pedagogs, kuram ir kontakts ar skolēnu un kurš ne tikai māca savu priekšmetu, bet arī apjautājas par to, kā skolēnam sokas, sniedz kādu padomu, iedrošina. Lai gan nogurumu izjūt visi, esam novērojuši atsevišķus gadījumus, kad skolēnu mācību sasniegumi pat uzlabojas, un tas šoreiz nav saistīts ar to, ka vecāks darītu darbus bērna vietā. Redzam bērnu spēlējam, dziedam un varam to novērtēt. Arī skolēns jūt gandarījumu, ka viņam ir izdevies daudz labāk nekā citkārt.
— Kā motivēt audzēkņus, kuri šajā laikā ir ieslīguši nomāktībā, sevis žēlošanā?
B. Beraģe: — Vienas pieejas šai situācijai nav. Katrs bērns ir individuāls — cits šo situāciju pārcieš vieglāk, citam rodas problēmas. Ir bērni, kuri šajā laikā nevar savienot mācības divās skolās un izvēlas tās pārtraukt. Katru šādu gadījumu vērtējam kā milzīgu zaudējumu. Protams, galvenie motivatori ir pedagogi, kuri ikdienā strādā ar bērniem, redz viņu emocijas un sajūtas. Cenšamies viņus uzlavēt, lai bērniem būtu spēks turpināt. Mūsu pedagogi ir radoši cilvēki, un tas šajā mirklī ir ļoti svarīgi.
A. Kaļiņičenko: — Esam sagatavojuši arī nelielu muzikālu pārsteigumu, kas būs pieejams mūsu skolas audzēkņiem un vecākiem. Laikā, kad kultūras pasākumi nevar notikt, centīsimies noorganizēt nelielu koncertu mājās.
— Kā uz pašreizējo situāciju raugās vecāki?
B. Beraģe: — Dažādi. Kopumā varam teikt, ka audzēkņu vecāki ir saprotoši. Visi izprot, ka šī nav standarta situācija. Lielu atbildības slogu vecāki iznes uz saviem pleciem, lai organizētu bērnus divu skolu mācību procesa apguvei. Paldies tiem vecākiem, kuri aktīvi iesaistās un seko savu bērnu gaitām mūsu skolā! Tas vērojams gan ikdienas darbos, gan tik nozīmīgā situācijā kā skolas akreditācija.
— Ar kādiem izaicinājumiem nākas sastapties pedagogiem?
B. Beraģe: — Pagājušā gada marts pieprasīja pārveidot mācību procesa apguvi. Pēkšņi dažu dienu laikā nācās pārgrupēties citām mācību apguves formām. Līdz šim pedagogi tā nebija strādājuši, bet mēs to spējām — esam labs un uz attīstību balstīts kolektīvs. Kopīgiem spēkiem pārvarējām šo izaicinājumu. Attālināto mācību procesa veiksmīgai nodrošināšanai pedagogi iegādājās gan jaunas viedierīces, gan datortehniku. Šis gads šajā ziņā ir vieglāks — katram pedagogam ir nodrošināts dators, ar kuru realizēt mācību procesu gan attālināti, gan klātienē. Protams, nevar nepieminēt tās stundas, ko pedagogi pavada pie datora ekrāniem tiešsaistē, mēģinot saklausīt ikvienu skaņu, saskatīt pareizo otas triepiena štrihu otrpus ekrānam un strādājot ar bērniem individuāli. Kādreiz zinājām, ka mūsu darba laika beigas ir 18.00 vakarā, bet šobrīd par to nav runas. Strādājam ar bērniem jebkurā laikā. Dažkārt talkā tiek ņemtas arī nakts stundas, bet ilgstoši tas tā nevar turpināties. Pedagogi izdeg, un mūsu nav tik daudz.
A. Kaļiņičenko: — Liels izaicinājums ir darbs ar pašiem mazākajiem, īpaši mūzikas jomā. Tieši pirmajās klasītēs tiek ielikts pamats bērna stājai, roku novietojumam, kas būtiski ietekmē instrumenta apguvi. Skolotājiem jābūt izdomas bagātiem, lai to izskaidrotu skolēniem saprotamā veidā. Klātienē varam sakārtot bērna rociņas, viņš saprot un pierod pie tā, kā ir pareizi, bet šobrīd to var izdarīt tikai attālināti. Paldies ikvienam pedagogam, kurš nenogurstoši darbojas un jūt līdzi katram skolēnam ne tikai sava priekšmeta ietvaros, bet bieži vien arī ikdienas notikumos, veiksmēs un neveiksmēs!
— Kā vērtējat valdības lēmumus, noteiktos ierobežojumus?
B. Beraģe: — Arī valdībā strādā tikai cilvēki. Šis laiks prasa nepopulāru lēmumu pieņemšanu. Ir lietas, kas ir jādara, jo nav citu variantu. Manuprāt, Latvijas situācija «Covid-19» pandēmijas laikā nevienā mirklī nav bijusi kritiska. Jā, ir ierobežojumi, kas ir noteikti steigā, nepārdomāti. Pie tiem noteikti varam pieskaitīt kultūras jomu, tajā skaitā kultūrizglītību kopumā. Nav izprotams, kāpēc vispārizglītojošajās skolās ir atļautas klātienes konsultācijas, bet mēs nevaram organizēt mācību procesu individuālo stundu apguvē. Trūkst konsekvences. Tieši to pašu varam teikt par attālinātā darba atalgojumu — vispārizglītojošās skolas, pirmsskolas un speciālo skolu pedagogi ir saņēmuši piemaksas par šo darbu veikšanu, bet mēs joprojām ceram un turpinām strādāt attālināti. Trūkst līdera, kas par mums cīnītos, — tā ir šī brīža kultūrizglītības problēma.
A. Kaļiņičenko: — Pašā sākumā jutām, ka trūkst norādījumu no augšas un tie tiek saņemti novēloti. Visbiežāk esam izstrādājuši rīcības plānu, balstoties uz to informāciju, kuru Izglītības un zinātnes ministrija ir sniegusi vispārizglītojošajām skolām. Norādījumus saņemam no Kultūras ministrijas — visbiežāk tie e-pasta saziņā parādās vēlā piektdienas vakarā vai brīvdienās, bet mums jāsāk strādāt jau pirmdien. Mums jāinformē pedagogi un jāparūpējas arī par to, lai informācija tiktu nodota skolēniem un vecākiem.
— Kā, jūsuprāt, mācību procesu iespējams uzlabot?
B. Beraģe: — Primārais, kā varam uzlabot mācību procesu, — nodrošināt mācības klātienē. Tas ir vitāli svarīgi, lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītību. Citas zinātniskas receptes šobrīd nav. Prognozēju, ka paies gadi, līdz mēs kultūras un kultūrizglītības jomā atgriezīsimies tajā līmenī, kādā bijām pirms pandēmijas. Turklāt nav zināms, kad šim visam pienāks beigas un kādas tās būs. Šobrīd mūsu primārais uzdevums ir atgriezt skolās dzīvību. Attālinātās mācības nav klātienes mācības. Mēs dzīvojam grūtā laikā, bet šis laiks mums ir iemācījis daudz jaunu lietu un darījis mūs stiprākus.