«Liktenis ielika tur, kur biju vajadzīga»

Personības

2019. gada septembrī redakcijā saņēmu ziņu no Kolkas skolas, ka nozīmīgas darba jubilejas svin vairāki iestādes pedagogi. Viņu vidū — arī Inese Ūdre, kura par skolotāju bija nostrādājusi 45 gadus. Lai gan profesionālās darba gaitas skolā noslēgušās, viņas aktīvo rosīšanos joprojām var pamanīt.

No Vaides līdz Kolkai
Ineses dzīves ceļš aizsācies Vaidē, «Jaunroču» mājās. Bez viņas ģimenē augušas vēl divas māsas un brālis. Meitenes bērnība līdz ceturtajai klasei šajā piejūras ciemā arī aizvadīta. No bērnības viņa atminas agros ganu rītus, kas tajos laikos lauku sētā nebija nekas neierasts.
«Mamma palīdzēja gotiņas aizdzīt līdz ganībām. Atceros gan rasā nosalušās kājas rīta agrumā, gan govis, kas skraidīja dunduru laikā. Mamma tolaik ar brāli piestrādāja, sveķojot mežus. Tagad, iespējams, tāds darbs aizmirsies. Ar speciāliem nogriežņiem priedēs dzina tādas renītes skujiņu rakstā, pie koka piestiprinot piltuvīti, kurā no svaigajiem griezumiem tecēja iekšā sveķi. Tā kā piejūras ciemā bija priežu sili, šo darbu šeit veica daudz,» atminas Inese. Tēvs bija Kolkas bākas darbinieks, kur nostrādāja 15 gadus. Kad ģimene pārcēlās dzīvot uz Kolku, tēvs turpināja strādāt celtniecībā.
Inese atminas gadījumu, kad mamma sveķojusi mežu, bet Inese ar māsu Sniedzi ganībās pieskatījušas aitas. «Toreiz nekas nebija aizaudzis, visur bija pļavas. Pēkšņi no meža parādījās vilks. Abas ar māsu, kura bija trīs gadus jaunāka par mani, kliedzām, jo bijām dzirdējušas, ka tā var vilku aizbaidīt. Vilks apstājās, lūkojās uz mums, paspēra pāris soļus uz mūsu pusi, paķēra aitu un mežā prom bija. Māsa bija tā pie telefona staba piekrampējusies, ka pēc tam grūti bija dabūt nost,» atminas mana sarunu biedre.
Meitenes skolas gaitas sākās Saunaga pamatskolā. Jā, arī šajā piejūras ciemā skola reiz bija. No «Jaunroču» mājām tā bija trīs līdz četru kilometru attālumā. Pa grūtu nav šķitis, ka ik dienu noteiktie kilometri kājām jāmēro. Toreiz skolā bija četras klases un 15 bērni. Inese no skolas gadiem Saunagā atminas, ka aprīlī, kad ir Kosmonautikas diena, klasē ienācis skolotājs un stāstījis, ka kosmosā uzlidojis cilvēks un tas vērtējams kā ļoti nozīmīgs notikums. «Kad ar meitenēm nācām mājās, ilgi lūkojāmies debesīs, kura no mums ieraudzīs kosmosa kuģi,» smejoties atceras Inese, lai gan Jurijs Gagarins jau no kosmosa bija atgriezies uz Zemes.
Kad pabeigusi otro klasīti, likvidēta arī Saunaga skola. Ceļš tālāk vedis uz Kolkas pamatskolu. Sākumā tur mācījušies abi ar brāli un pa nedēļu palikuši internātā, kas mazajai Inesei bija grūts laiks. «Kā jau bērns, vēlējos būt pie vecākiem, bet attālums, lai katru dienu izbraukātu uz skolu, bija pietiekami liels. Man kā mazam bērnam, kas ļoti mīlēja savu ģimeni, bija pieradis pie klusuma un miera, nebija viegli, ka vakarā neesmu mājās, nezinu, ko dara vecāki, ka neesmu pie ģimenes galda. Kamēr nebijām visa ģimene Kolkā, bija ļoti grūti pierast,» atzīstas mana sarunu biedre. Taču viss citādāk izvērties, kad ģimene pēc diviem gadiem pārcēlusies uz Kolku. Mamma strādāja zivju pārstrādē, tēvs — celtniecībā. Sākās jaukie pamatskolas laiki ar jaunajiem klasesbiedriem un brīnišķīgiem skolotājiem.
«Mana klases audzinātāja un citi skolotāji bija personības, cilvēki, no kuriem ņemt piemēru un mācīties, kā dzīvot un pieņemt no dzīves to, ko tā dod. Tam visam pa vidu vēl bija Kolkas skolas direktora Rūdolfa Ermanbrika personība. Tie, kuri Kolkas skolai tuvu bijuši — vai nu mācījušies, vai strādājuši tajā — šo suģestējošo personību aizmirst nevar. Ermanbriks bija stingrs, prasīgs, skaļš savos izteicienos. Direktoram bija pērkoņtēva balss. Kad viņš ieradās skolā, iestājās zināms miers un klusums, jo neviens nevēlējās nonākt viņa kabinetā. Lai gan bija ļoti stingrs, prasīgs pret sevi un citiem, tajā pašā laikā cilvēks, kurš sevi visu atdeva skolai, iestājās par saviem darbiniekiem un skolēniem. Skola bija visa viņa dzīve. Pret skolas direktoru arī no citiem izglītības darbiniekiem toreizējā Talsu rajonā bija respektējoša attieksme,» atminas skolotāja.
Pēc pamatskolas bija neziņa, ko darīt tālāk. Tolaik vēra vaļā ķīmisko rūpnīcu Olainē, un domas bija iestāties tur esošajā tehnikumā. «Viss beidzās ļoti ātri.
Lai gan mani uzņēma un septembrī brālis aizveda mācīties, es jau pirms brāļa biju mājās,» smejoties saka Inese. Nepatika vide un prom būšana no mājām. Tā atgriezusies Kolkā un uzsākusi mācības vidusskolā Dundagā. «Var teikt, ka tie ir manā dzīvē visgaišākie gadi. Bija gan brīnišķīga klases audzinātāja, skolotāja Berga, gan arī atsaucīgi un labi klasesbiedri. Arī pēc skolas absolvēšanas ik reizi skolas salidojumos satiekamies, ar tuvākajiem klasesbiedriem arī ikdienā tiekamies, ar attālākajiem sazvanāmies, jo reiz iegūtā saikne nav zudusi. Tagad nākas arvien vairāk satikties arī bēdīgākos brīžos, kas vairs nemaz nav patīkami,» izskan viņas teiktais.
Dažu stundu laikā kļūst par skolotāju
Skolas laikā Inesei padevusies vācu valoda, patika latviešu valoda un literatūra, arī rokdarbi sirdij vienmēr bijuši tuvi. Pēc vidusskolas bija plāni nākotnes profesiju saistīt ar valodām, tomēr dzīve apmeta citu loku. Lai gan pēc vidusskolas mēģinājusi stāties augstskolā, tomēr iekšā nav tikusi un atgriezusies Kolkā. «Tolaik domāju, ka esmu jau liela meitene un kur nu vairs laukos dzīvošu! Meklēju vēl Rīgā darbu, bet nesekmīgi. Nācās atgriezties mājās. Nekādu lielo darba iespēju jau arī Kolkā nebija. Skolas gados vasarās piestrādāju zivju cehā. Es un mani vienaudži to labprāt darījām, jo bija prieks nopelnīt savus pirmos rublīšus un tērēt, kā vēlos. Arī ģimenei tas zināms atspaids bija, jo nekādi bagātnieki nebijām. Kolkā tolaik varbūt kādas pāris mašīnas tikai bija. Apģērbti un paēduši bijām, jo trūkumu savā dzīvē nebijām izjutuši, bet vēlmju pusaudzim un man kā jaunai meitenei bija daudz,» saka Inese. Bija jādomā ko darīt! Pēc vidusskolas sapņi un nākotne jaunietei vismazāk saistījās ar pedagoga darbu. «Liktenis ielika tur, kur biju vajadzīga. 2. septembra rītā atskanēja zvans. Mamma satraukusies modināja augšā, sakot, ka zvana Kolkas skolas direktors Ermanbriks. Pāris minūtēs biju pie telefona un vēl pēc brīža jau stāvēju viņa kabinetā. No direktora izskanēja piedāvājums, ka Kolkā un Mazirbē vajag skolotāju. Uz kuru skolu iešot? Daudz nedomājot, pateicu — uz Mazirbi. Zināju, cik stingrs un prasīgs bija Ermanbriks, tāpēc šādu izvēli nosaucu. Tā dažu stundu laikā kļuvu par skolotāju, būdama 18 gadus veca meitene,» saka Inese.
Darba gaitas uzsākusi 1970. gadā, kad Mazirbē atvēra internātpamatskolu. Tur mācības uzsāka bērni ar dažādiem attīstības traucējumiem no visa toreizējā rajona. Interesants, bet arī grūts laiks, jo mācīja citus un mācījās pati. Nozīmīgs bijis arī kolēģu atbalsts, īpaši direktores Maijas Valces, kura topošajam jaunajam pedagogam bija kā piemērs visās lietās. «Viņa bija ļoti spilgta personība — gan ar savu eleganci, gan darbā ar skolēniem un pedagogiem. Tā sākās arī mans apzinīgais posms, kad veidojos par skolotāju. Tas bija tieši Maijas Valces nopelns, kura man iemācīja būt skolotājai. Pirmajos darbības gados Mazirbē man iedeva smagāko zēnu grupu. Visas pēcpusdienas pēc stundām bija jāpavada ar viņiem. Tie nebija vienkārši bērni — nākuši no dažādām skolām, ar uzvedības traucējumiem. Kad uzsāku darba gaitas Mazirbē, iestājos arī augstskolā Liepājā. To pabeidzot, man diplomā ierakstīts — palīgskolas skolotājs, logopēds,» teic Inese.
Pēc deviņiem Mazirbē nostrādātajiem gadiem uz Kolku atvedusi atpakaļ ģimene un arī jauns izaicinājums profesionālajā jomā. Ģimenē piedzima meitiņa Aiga, vēlāk dēls Madars. Kolkas pamatskolā atbrīvojās vācu valodas skolotāja vieta, un Inese atgriezās. Lai gan vācu valoda padevās skolas laikā un apguva to arī pirmajos augstSkolas kursos, lai to interesanti un saistoši pasniegtu skolēniem, pašai bija daudz jāmācās. «Pa dienu skolā mācīju vācu valodu un vakaros mācījos to pati,» viņa atceras.
Sirds lietas
Atzīmējot kolēģu nozīmīgās darba jubilejas, Kolkas skolas direktore Antra Laukšteine 2019. gadā man par Inesi teica: «Ja īsti nav garastāvokļa, ikviens var aiziet pie skolotājas un no sirds izrunāties, jo viņa ir pieredzējusi sociālā darbiniece. Ilgus gadus skolā strādājusi par mācību pārzini, aizvietoja direktoru. Par mīļāko klases audzinātāju joprojām viņu sauc daudzi skolas absolventi.» Pati Inese pauž, ka prasīga bijusi un bērniem ar disciplīnas lietām viņas klātbūtnē problēmu nebija. «Nezinu, vai ar skatienu, vai attieksmi, bet paklausība bija. Skolā darbojās arī teātra pulciņš. Visu, ko tajā iestudējām, — «Makss un Morics», «Sniegbaltīte un septiņi rūķīši». Bija tādi delveri, kurus nevarēja savākt, bet, attēlot Maksu un Moricu viņiem izdevās ka prieks. Man bija svarīgi iesaistīt visus jauniešus, lai katrs justos noderīgs. Tas bija mans otrs celiņš. Ja, Mazirbē esot, tāda iespēja nebija, tad Kolkā radošo izpausmju bija daudz plašākas. Sākās arī mans ceļš korī «Mare». Vienīgi Kolkas pūtēju orķestrī Viestura Rēriha laikā neesmu neko darījusi, bet pārējos kolektīvos gan ir būts. Dziedāts ansamblī «Laula», ansamblī «Sarma», kur nu vēl tas, kas saistīts par un ap teātri!» atklāj skolotāja. Tās esot sirds lietas, bez kurām dzīvē nevarot.
Inese priecājas, ka skolas gados veiksmīga sadarbība 20 gadu garumā izveidojusies ar divām vāciski runājošām šveicietēm. «Tolaik skolai bija simts un viena vajadzība. Šīs kundzes Šveicē organizēja dažādas akcijas, kā rezultātā skolai uzlika jaunu jumtu, nomainīja daļu logu un āra durvis. Izdalītas arī neskaitāmas humānās palīdzības kravas. Vēl pirms Ziemassvētkiem ar šo abu atbalstītāju sniegto finansiālo atbalstu ciemos vientuļajiem pensionāriem un tiem, kam pāri 80 gadiem, dāvājām paciņas. No tā tu pats kļūsti bagātāks, ka vari otram darīt labu,» viņa atzīst.
Aizliegtā zona
Padomju gados Kolka un piekrastes ciemi, gar kuriem skalojas Baltijas jūra, bija no padomju armijas daudz vairāk uzmanīti, nekā citas vietas Latvijā. Lai piekrastes zonā iebrauktu, vajadzēja speciālu atļauju. Inese stāsta, ka tas bijis sava veida apgrūtinājums arī tiem, kas dzīvoja uz vietas, jo pie jūras arī nav varēts tikt, kad sirds kāro. To varēja darīt tikai tajā vietā un laikā, kur un kad tas bija ļauts. Gar piekrasti vijās arī drāšu žogs. «Atminos, ka pavasarī mēs ar brāli gājām pūpolos un bijām iemaldījušies ne tur, kur vajadzēja. Naktī bija trauksme, un mamma, ieskrienot istabā, nobijusies jautāja, vai mēs bijām jūrmalā? Atbildējām, ka bijām. Vajadzēja atrādīt, ka esam tikai bērni un bijuši pūpolos. To noskaidrojuši, robežsargi aizbrauca,» atceras Inese. Arī radinieki pie ģimenes Kolkā varēja atbraukt tikai ar īpašu atļauju. Braukājot uz vidusskolu Dundagā, Mazirbē autobusā kāpa robežsargi un visiem pārbaudīja pases un skolēnu apliecības. Ja kādam šo dokumentu nebija, izsēdināja un noskaidroja personību. Piekraste gan tad, gan tagad, gada siltākajos mēnešos un ne tikai, ir iemīļota tūristu atpūtas vieta. «Mēs, vietējie, esam pieraduši, ka dzīvojam īpašā vidē. Saprotama arī citu cilvēku sajūsma par atpūtu šaipusē, kur aizmirstas ikdienas steiga un baudāms savā ziņā neskartais dabas skaistums,» bilst Inese.
Daudz brīvā laika vaļaspriekiem
Sākoties šim mācību gadam, Inese aktīvās darba gaitas Kolkas pamatskolā beigusi. «Iespējams, ka turpinājums vēl būtu bijis, bet kovids ienesa savas korekcijas. Lai gan pavasarī attālināti mēģināts novadīt logopēdijas nodarbības skolēniem, tomēr tas nav priekšmets, ko veiksmīgi attālināti apgūt. Meklēju internetā un domāju, kā labāk šīs nodarbības novadīt, bet saproti, ka tavu darbu tomēr nākas darīt vecākiem. Tas nav tas, ko vēlējos. Bērniem, kuriem nepieciešama logopēdiskā palīdzība, jābūt ciešā kontaktā ar pedagogu,» uzskata skolotāja. «Pēc visa aizvadītā un piedzīvotā, es nevarētu iedomāties, ka būtu varējis būt citādāk. Kā pedagogs es jutos ļoti labi. Ne velti par šo profesiju ir teikts, ka pedagoga profesija neļauj novecot. Taisnība. Ja varbūt kādreiz bija smagāki brīži un domas, kaut ātrāk mācību gads beigtos, tad 1. septembris svētku diena bijusi vienmēr. Arī tagad, kad skolā vairs nestrādāju. Skolas dzīves un tajā valdošās atmosfēras pietrūks vienmēr.»
Ineses pēdās gājusi arī meita Aiga, kādu laiku Kolkas pamatskolā strādājot par ārpusklases darba organizatori, vēstures skolotāju, bet šobrīd Liepājas Valsts tehnikumā esot direktora vietniecei. Dēls Madars izvēlējies jurisprudences ceļu.
Pašlaik viens no Ineses vaļaspriekiem ir adīšana. Māsas vīrs sakot: «Cits jau nekas nav, ņem tik runā un kustan puļķs!» Priecīgi tie brīži, kad darbus var kādam uzdāvināt, un tas raisa saņēmējā prieku. Tādi noteikti ir arī Kolkas internāta bērni. Kad bija iespēja tikties klātienē, Inese iesaistījusies arī Mazirbē esošajā adīšanas klubiņā «Kamolītis». Gada siltākajos mēnešos aktīvi rosoties dārziņā, jo jāizmēģina jaunākās puķu šķirnes. Sirdij tuva arī kulinārija un konditoreja, kam tagad atliek daudz vairāk laika. Kaut vai pašai dienišķo maizīti izcept un goda vietā galdā likt!