Jēzus ir vienīgais ceļš pie Dieva

Personības

Katrs, kurš savu dzīvi atdevis Jēzum, zina, ka nav neviena cita veida, kā nodibināt attiecības, sazināties ar Dievu un būt Viņa bērnam. Par to runā visa Bībeles Jaunā derība un arī Vecās derības praviešu grāmatas un psalmi. Arī Venērai Skaistkalnei ir savs īpašais stāsts, kā no maldu ceļiem nonāca uz īstā un patiesā, proti, dzīvības ceļa.
Lasot ievadu, noteikti apstājies un pārlasīji otro reizi šīs Ticības lapas īpašās liecības stāstītājas vārdu. Jā, tas patiešām ir neierasts, un katru dienu tādu vis nesastapsi. Venēra pie sava vārda tikusi, pateicoties savam tētim. Kad piedzimusi, tētis nezinājis, kā tad savu pirmdzimto sauks, bet vecāmāte likusi iziet laukā un paskatīties debesīs. Un tētis pēc vērojuma atnāca jau ar meitas vārdu. Redzējis spožu zvaigzni un prātā nācis Venēras vārds. Stāsts līdzīgs kā par Abrahamu, kad Dievs viņam lika pavērties zvaigznēs, sakot, ka tik pēcnācēju viņam būs, kaut tad viņš bija sirmā vecumā un viņam nebija neviena paša pēcnācēja.
Gan Venēras tētis, gan krusttēvs, gan vecāmamma bijuši katoļticībā. Krusttēvs un mamma pie tās turējušies ļoti stipri.
«Es visu savu dzīves laiku esmu jutusi, ka tētis ar to savu izvēli uzlika man arī Dieva zīmogu, ka esmu zem Viņa apsardzības,» teic Venēra.
Bērnībā viņa sevi atceras kā noslēgtu bērnu, kuram ļoti patīk dziedāt. Laukos kā jau laukos — arī darba netrūka, bet visu laiku pavadījusi neparasta vientulība. Venēra bilst, ka ne īpaši labi protot izteikties arī tagad, kam gan piekrist nevaru, jo runāšana raita, dedzīga un aizraujoša, bet skolā pirmajā klasē sabiedrībā nerunājusi nemaz.
Visu dzīvi tiekusies pēc mācīšanās
Venēra, palūkojoties atpakaļ uz savu dzīvi, saprot, ka blakus vienmēr bijuši ļoti labi cilvēki, caur kuriem Dievs ir strādājis un viņai palīdzējis. Īpaši nozīmīgs cilvēks ir mammas jaunākā māsa, kas strādājusi bibliotēkā un ļoti pievilka ar savu nosvērtību un mieru, tāpat arī ome. Pabeigusi vidusskolu Ventspilī, nevarējusi palikt mierā. «Lai kā dzīvē gāja, man vienmēr ļoti paticis mācīties. Bija arī daudz jāstrādā, lai parūpētos par bērniem. Man patika medicīna, un iesāku pa kluso pat mācīties pēc darba, jo vīrs bija kategoriski pret: «Kam tev to vajag? Ko tu tur āksties?» Nu tāds viņš bija… Bet man tik ļoti patika uzzināt ko jaunu. Biju kaut kas līdzīgs sanitāra palīgam, bet vīrs uzzināja, ka mācos, un bija nikns. Man tā rāšanās un bļaustīšanās lika sastingt, jo no bērnības bija traģiskas bailes no agresivitātes. Tad nu man ar to medicīnas mācīšanos nekas nesanāca,» atklāti pieredzē dalās Venēra Skaistkalne.
Padoms no tantes paver iespēju
Tad mīļā tante Larisa devusi padomu, lai šai problēmai māsas meita pieiet ar sievišķīgu gudrību un vīram savu vēlēšanos pasniedz citādāk. «Tas patiešām sanāca. Un toreiz tieši uzradās vēl viena iespēja. No Rīgas uz Ventspili brauca psiholoģijas pasniedzējs Reņģe ar savām lekcijām, un mums bija iespēja tās apmeklēt bez maksas. Kā varēju no kaut kā tāda atteikties?» smaidot turpina Venēra, kura trīs gadus studēja psiholoģiju, par kuru bijusi sajūsmā. Sirdī viņai vienmēr bijis sapnis kaut kādā veidā palīdzēt cilvēkiem, tādēļ arī šī izglītošanās šķita lieliska iespēja. «Tas bija brīnišķīgs piedzīvojums, un aizgāju līdz galam. Tur par cilvēku visu mācīja ļoti smalki — no cilvēka dzimšanas brīža līdz sirmam vecumam. Man jau pirms tam ļoti patika izzināt cilvēkus, tāpēc tās lekcijas man bija kā medusmaize. Pēc studijām savas zināšanas gan nesanāca nekur īpaši pielietot, bet es to mācījos savām vajadzībām. Es jutu, ka manī ir tukšums, ko vajag aizpildīt,» neslēpj Venēra, saprotot, ka tas tukšums patiesībā bijis vieta, kuru Dievs paredzējis tikai Sev.
Garīgs izsalkums, ko psiholoģija nevarēja remdēt
2010. gadā atkal pienācis brīdis, kad gribējies kaut ko mācīties un uzkrāt jaunas zināšanas. Visu laiku sirdī bijusi vēlme arī iepazīt Dievu, jo jutusi garīgu izsalkumu, un tas arī nedevis mieru. Līdz tam daudz lasījusi psiholoģijas žurnālus un «Patieso Dzīvi», kur piesaistījuši dzīvesstāsti par to, kā cilvēki iet cauri dažādām grūtībām. Venēra nenoliedz, ka tas arī noderējis praktiski, jo licis citādāk paskatīties uz otru cilvēku un «neuzsprāgt» tur, kur iepriekš tā bijusi normāla reakcija. Psiholoģijas zināšanas devušas dziļāku ieskatu cilvēkā — gan sievietes uzvedībā, gan vīrieša, gan arī bērnu. Venēra, kas dzimusi Ventspilī un septīto gadu ieplūdusi talsenieku vidū, nenoliedz, ka skumīgi ir tas, ka bija ļoti daudz jāstrādā, un tas, kas no sirds interesējis, nav ticis realizēts. Strādājusi veikalā tad, kad gribējies lidot augstāk un izplest spārnus plašāk. Vecākais dēls reiz Māmiņdienā rakstījis vēstuli, minot, ka negrib, lai mamma tik daudz strādā, bet citas iespējas diemžēl nebijušas.
Arī dziednieku skola nedevusi ne mieru, ne prieku
Vietējā laikrakstā ieraudzījusi mazu sludinājumu par dziednieku skolu, un acis atkal spīdējušas. Strādājot veikalā, katru dienu sanācis redzēt cilvēkus un viņu ciešanas, tāpēc vārds «dziedināšana» pievilcis. «Jūti, ka viņiem vajag palīdzību, bet ar psiholoģijas zināšanām neko citu kā fakta konstatāciju apjaust nevar. Sirdij un dvēselei operāciju uztaisīt ar zināšanām nevari… Pieteicos, un sakomplektējās grupa. Mani pievilka tieši tā dziedināšana. Gāju ar domu, ka iemācīšos dziedināt cilvēkus, neko no tā nesaprot. Nomācījos trīs gadus. Man tas bija meklējums. Taustījos pa numeroloģiju, astroloģiju, zīmēju mandalas, ņēmos ar ezotēriku, nemaz nezinot, ko par to saka Dievs Bībelē. Mums jau arī tur mācīja, ka esam avoti, caur kuru darbojas pats Dievs. Bet Bībele māca ko citu,» pastāsta Venēra. Patiesi, tā skaidri un gaiši pasaka, ka zem tā visa slēpjas velna spēki un lai nav neviena, kas tādas lietas dara un pie tādiem iet. Tas apjausts vēlāk. «Es garīgi sajutu, ka tur nav riktīgi. Sajutu tukšumu. Nav piepildījuma, un dabūt nevaru arī tur,» atklāj Venēra. Pati redzējusi un piedzīvojusi lielas skumjas, kad izdila meitas tēva dzīvība, kad palīdzība tika meklēta pie tā sauktajām tantiņām. Tāpat jautājumi un saucieni uz Dievu bijuši dēlu tēta sakarā, kas miris gadu iepriekš. Dziļas sāpes, jautājumi ar katru dienu veda tuvāk atbildēm. Un viss palēnām sāka izmainīties, atnākot dzīvot uz Talsiem.
«Okults» nozīmē «apslēpts»
Runājot ar Venēru par tā saucamo okultisma tēmu (par dažādām garīgajām praksēm, caur kurām aizsegā darbojas sātans, par ko pilnīgi atklāti mūs brīdina Dieva Vārds), saprotam, ka dzīvē ikviens cilvēks, kas bijis pie tā saucamajiem dziedniekiem, ekstrasensiem, zīlniekiem un vainu apvārdotājiem, var piekrist, ka viņu dzīvē pēc tam darbojas viens no sižetiem: slimība vai nelaime tiek pārlikta uz vēlāku laiku un periodiski atkārtojas; nelaime pa asins līniju tiek uzlikta pēcnācējiem vai nu viena problēma tiek transformēta citā. Piemēram, bija tā saucamā roze, bet pēc tam laulība izjuka vai bizness sabruka. Ir reizes, kad šķiet, ka viss patiešām ir kārtībā, bet tad notiek liela nelaime — it kā no gaisa nokritusi, bet patiesībā tās ir sekas vistiešākā veidā. Šādiem apmeklējumiem ir dārga cena, un par to mūs brīdina Dievs savā Vārdā, piemēram, 3. Mozus 20:6, 5. Mozus 18:14 — 18, Apustuļu darbi 19:18 — 20, 3. Mozus 19:31, 2. Mozus 22:17, Atklāsmes grāmatā 21:8 un daudzās citās.
Tieši Talsos jaunas dzīves iesākums
Pienāca laiks, kad no Ventspils Venēras ģimene pārcēlusies uz Talsiem. Pirmais gads pagājis skumjās un diezgan vientuļi, jo šī bijusi sveša pilsēta. Negribējies nevienu ne dzirdēt, ne redzēt. Kad kāds brīdis te nodzīvots un nācis rudens, Venērai bijusi īpašā sajūta, ka atkal kaut ko grib mācīties. «Interesantākais un smieklīgākais bija tas, ka sarunā par mācībām, savām kolēģēm kafejnīcā, teicu, ka es gribu mācīties. Viņas teica, ko es tik veca vēl mācīšos. (Smejas.) Tad kolēģes intereses pēc jautāja, ko tad es gribētu mācīties, bet es gluži vai pravietiski atbildēju, ka par teologu, jo ļoti vēlos zināt vairāk par Bībeli. Tu saproti? Es taču nebiju ne draudzē, ne ko zināju par Dievu! Es pēc tā visa tik ļoti alku. Un dabūju iet cauri psiholoģijai, dziedniecībai, lai saprastu, ka vienīgais prieka avots ir Jēzus. Iedomājies tik!» smejas Venēra, kura skaitījās arī kristīta baznīcā astoņpa-dsmit gadu vecumā, taču savu dzīvi un sirdi Dievam nebija atdevusi, tāpēc tā vairāk bijusi kā tradīcijas rituāls.
Ceļš uz draudzi — pavisam neierasts
Kad sapratusi, ka grib kaut ko darīt, nolēmusi iet dziedāt korī. Zvanījusi uz afišā norādīto numuru, bet neviens nav atbildējis un atzvanījis. Dzimusi doma arī par iešanu uz baznīcu. Tad kādu dienu piezvanījusi meitas klases bērna mamma, kas vairāk iepazīstinājusi ar Talsiem. Ar viņas palīdzību uzzinājusi, ka Talsos ģimeņu atbalsta biedrībā ir iespējas tikt pie laba un bezmaksas apģērba. Venēra aizgājusi, nemaz nezinot, ka tā būs atbilde uz viņas sirds saucienu pēc Dieva. Aizgājusi un bijusi dziļi saviļņota, pat piemirsusi, kāpēc gājusi. «Skatījos uz biedrības vadītāju, un man likās, ka es viņu pazīstu visu dzīvi. Skatījāmies viena uz otru, un man bija tāda sajūta! Tāda! Un bijis tāpat. Man likās, ka garīgi es tur vienkārši lidoju. Uzreiz jautāju, vai nevajag ko palīdzēt biedrības darbā, un biju gatava darboties, lai tik tur būtu. Es jau nezināju, ka tur arī ir draudze un biedrībā darbojas draudzes cilvēki. Es jau gāju tikai pēc drēbēm. (Smejas.) Tad mani uzaicināja uz draudzes Ziemassvētku pasākumu un uzzināju, ka nedēļas vidū ir mazas kopā nākšanas, kur visu ko pārrunā par dzīvi, mācās un izzina Bībeles kontekstā. Es sapratu, ka tas ir man! Un janvārī sāku iet uz šo mazo grupiņu. Sēdēju tur un man visu laiku bija: «Jā, un āmen! Jā, un amen!» Es tur tik daudz ko uzzināju un biju piepildīta. Beidzot tas tukšums tika aizpildīts ar to, kam tas paredzēts. Es biju tik ļoti gatava, ka tvēru visu pa kārtai un biju laimīga. Beidzot laimīga un garīgi paēdusi. Es visu tvēru kā tīru un svaigu gaisu un burtiski lidoju. Tas bija superīgs laiks. Esmu pārlaimīga un nenožēloju nevienu mirkli. Vienīgais, ko nožēloju, ir tas, ka tas nenotika ātrāk. (Smejas.) Atceros, ka man bija 30 gadu jubileja un es savai tantei teicu, ka ļoti vēlētos Bībeli, un viņa man uzdāvināja. Pāris reizes pāršķirstīju un apskatījos, taču neko nesapratu. It sevišķi Vecajā derībā. Man likās, ka tur tik kauj un asinis vien. (Smejas.) Man tādas lietas nekad nav patikušas. Man vienmēr gribējies, lai viss ir skaisti un brīnišķīgi kā pasakā. Un bija jāpaiet tik ilgiem gadiem, lai beidzot šo Bībeli atvērtu pa īstam un saprastu to,» pieredzē dalās Venēra.
Dieva darbi Venēras dzīvē
Viens no svarīgākajiem, ko Dievs Venērai ir iedevis kā dāvanu, ir miers. Viņa vairs neuztraucas par sīkumiem un par saviem tuviniekiem. «Agrāk bija iekšējs stress, biju nomākta un pazuda pat apetīte. Viss iepriekšējais bija tik slimīgs. Tagad ir tāda brīvība. Agrāk arī par sīkumiem es ātri uzsprāgu. Kaut kas bija sakrājies, un tad kādā brīdī gāja vaļā. Tādas lietas man vairs nav. Es pati sevi nepazīstu. (Smejas.) Manī ir tāds miers! Tas pārdabiskais miers, par ko ir rakstīts Bībelē. Un lēmums aizbraukt uz Ukrainas Bībeles skolu arī bija ļoti svarīgs, jo sapratu, ko gribu darīt tālāk. Aizgāju no darba un aizbraucu. Jā, kā jau vienmēr, cilvēki pienesa nosodījumu, kā nu būs un ko nu darīšu, bet es nespēju vairs darīt to, kam neesmu aicināta. Kādreiz mani tas nosodījums būtu grauzis, bet tad man vairs tā nebija. Tā iekšējā liecība deva signālu, ka daru pareizi. Un pati pasaulē jau būtu domājusi tāpat. Par ko tad man apvainoties? Kad es strādāju, bieži sanāca problēmas ar kavētiem maksājumiem, bet pēc tam, kad atbraucu no Ukrainas, man tik daudz kas ir izmainījies. Esmu svētīta, un parādu nav. Vai tas nav Dievs?» priecājas Venēra Skaistkalne.
Novērtējot savu talantu un nebīstoties spert soli jaunajā
«Mana stiprā puse ir pārdošana, bet es negribu būt konveijerā. Uz tirgu visu varētu notirgot. Man Dievs ir Devis talantu veidot attiecības. Un tas man labi sanāk, es jau pēc pirmajiem diviem vārdiem jūtu, kāds cilvēks man stāv pretī. Un Dievs man parādīja, ka es nepareizi izlietoju savu talantu, sakot, ka es maksāju vairāk, nekā man maksā, tādēļ sapratu, ka veikalā strādāt vairs negribu. Sajūta bija dīvaina, bet sapratu, ka tā ir. Pieņēmu lēmumu Ukrainas Bībeles skolā mācīties par masieri, jo kopā ar lūgšanu un saziņu ar cilvēku tas ir milzīgs spēks. Palīdzība gan dvēselei, gan miesai, gan garam. Esmu sajūsmā,» atklāj Venēra Skaistkalne, piebilstot, ka skolā mācīja, ka pirmās kalpošanas ir draudzes cilvēkiem, un tā arī darījusi.
Nepieciešams vēl Latvijas sertifikāts
Lai gan citu gadu Ukrainas Bībeles skolas beidzēji varējuši savās valstīs strādāt ar šo skolā iegūto starptautisko masiera sertifikātu, Venērai, kas Bībeles koledžu beidza pagājušā gada pavasarī, pateikts, ka nepieciešams arī Latvijas «papīrs», ko pašlaik nevar nekādi nokārtot kovida dēļ, tāpēc viņa to brīdi ļoti gaida. Neesot nekas grūts un ilgs. «Kad draudzē dzirdēju un Bībelē lasīju, ka mums jāiet pie cilvēkiem un jāpasludina evaņģēlijs, es biju izmisusi, jo neesmu no tiem drosmīgajiem. Kad sapratu, ka ar masāžu varu kalpot un cilvēkus vest pie Dieva, sēt Viņos Dieva valstības sēklas, parādot arī Dieva dziedinošo spēku ar lūgšanu, kas darbojas visos līmeņos, biju stāvā sajūsmā. Tas ir tik brīnišķīgi! Šī nu ir tā īstā vieta! Pirms cilvēks atnāk uz masāžu, par viņu tiek lūgts. Un viņš tiek informēts, ka tā būs kristīgā garā un ar lūgšanu un atbilstošu mūziku. Man jau šķiet, ka tas ir kaut kas īpašs. Un tam ir cits svars. Jūtama ir Dieva klātbūtne. Cilvēks atnāk un izstāsta savu problēmu. Mums mācīja arī anatomiju. Un tad ķeros pie darba. Kad masē muguru, dziedinās visi orgāni. Piemēram, masējot viduklī, zem lāpstiņām, dziedinās sirds rajons, akna, liesa, kuņģis. Tas viss ir saistīts. Kāpēc sievietēm sāp spranda? Tāpēc, ka visas nastas salikusi uz sevi. Bet visas problēmas, bieži vien, kas saistītas ar vīru, ir jāatdod Dievam. Cilvēks, ko masē, atveras, un paceļas dažādas lietas. Tas ir Dievs, kas caur manām rokām strādā, un es gribu būt paklausīgs un tīrs kalps,» entuziasmu pauž Venēra Skaistkalne.