«Man ir svarīgi būt svarīgai sev!»

Kultūra

«Pieredze, zināšanas un teorijā apgūtās lietas ir jēgpilnas tikai tad, kad tās tiek pielietotas praktiski,» laika gaitā pārliecinājusies pastendniece Signe Blumberga. Jaunietes ikdienā košu krāsu netrūkst — mīlestība pret kultūru, deju un rokdarbiem ir tikai daļa no lietām, kas viņu ir veidojušas un formējušas. Savulaik Signe darbojās Liepājas Tautas mākslas un kultūras centrā, bet nu turpina motivēt, uzrunāt un iedvesmot ar radio starpniecību.

— Studiju gadus esi pavadījusi Liepājā, šobrīd strādā Rīgā, bet tavas saknes iestiepjas Talsu novadā… Pastāsti nedaudz vairāk par šo posmu! Tu jau skolas laikā biji tik aktīva?
— Gadiem ejot, paliek arvien grūtāk atcerēties pilno ainu, kāda biju, ko darīju un cik aktīva biju toreiz, kad dzīvoju Pastendē. Sākumskolas laikā nebiju aktīvais bērns. Biju kautrīga un ļoti spītīga. Katrā kompānijā cilvēks ir citādāks — ar mani bija tāpat. Atrodoties starp savējiem, pratu noorganizēt gan koncertus, gan modes skates ar omes skapī atrastiem audumiem… Tuvojoties pamatskolas beigu posmam, sapratu, kas es esmu, ko es varu un uz ko es esmu spējīga. Lielu paldies varu teikt saviem pamatskolas klasesbiedriem (joprojām varu augsti paceltu galvu teikt, ka man ar viņiem bija palaimējies), kā arī amatierteātrim, kuru toreiz vadīja Inga Kazaka. Gadiem ejot, esmu sapratusi, cik ļoti manu raksturu ir ietekmējis šis posms. Ar mazliet haotiski māksliniecisku galvu lēcu iekšā ģimnāzijā, kur atklāju sevī mierīgāku, organizētāku un noslēpumaināku pusi. Mans raksturs un attieksme mainījās līdz ar apkārtējo vidi. Vai tas ir pozitīvi vai negatīvi, nezinu, bet atceros, ka manī bija aktivizējusies kultūras baudītāja, nevis rīkotāja. Pareizo virzienu man palīdzēja atrast arī klases audzinātāja Ilze Kļaviņa — viņa ticēja man arī tad, kad pati biju aizmaldījusies, aizsapņojusies un nolaidusi rokas. Man ar klases audzinātājām ir noveicies — foršas, mūsdienīgas un vienmēr gatavas avantūrām!
— Kad un kā sāki pastiprināti interesēties par kultūru? Cik viegli/grūti pēc vidusskolas absolvēšanas bija pieņemt lēmumu par tālākajām studijām?
— Laika periods, kurā sāku aktīvi domāt par kultūru, nav nodalāms, bet pieļauju, ka tas aizsākās pamatskolā. Varu lepoties ar to, ka nāku no neaprakstāmi kuplas ģimenes — tautas deju dejotāju saimes. Šo kultūras apvīto nodarbošanos aizsāku 1. klasē un ar nelielu pauzīti esmu nodejojusi jau 16 gadus. Domāju, ka tur arī iestiepušās manas kultūrmīles saknes. Drīz vien dejām pievienojās teātris, koncertu rīkošana, konkursu vadīšana un citas aktivitātes. Pieņemt lēmumu studijas saistīt ar kultūras dzīvi Liepājā bija vienkāršāk, nekā pieņemt lēmumu par skolu, kurā apgūt vidējo izglītību! Pēc ģimnāzijas beigšanas studiju virziens bija izkristalizējies. Man galvā ilgi zibsnīja doma par pievēršanos aktiermākslai profesionālā līmenī, bet, laikam ejot, esmu sapratusi, ka, studējot kultūras vadību, esmu izvēlējusies pareizo ceļu. Kāpēc tieši Liepāja? Aplūkojot augstskolu piedāvājumus, sapratu, ka kultūras joma bakalaura līmenī Latvijā nav plaši izplatīta. Skaidri zināju, ka uz Rīgu doties nevēlos, un apstākļu sakritības dēļ nonācu Liepājas Universitātē. Bez minstināšanās varu simtprocentīgi apgalvot, ka nenožēloju ne sekundi, kuru pavadīju Liepājā! Talsos ir manas mājas un ģimeniskais siltums, bet Liepājai pieder mana sirds!
— Kas tev no studiju laika visspilgtāk iespiedies atmiņā?
— Šobrīd krāsas rādās daudz košākas, nekā brīdī, kad studēju, jo, kā jau kārtīga studente, reti kad varēju darbiem pieķerties laikus. Lai arī bija brīži, kad daudzās lekcijas un mācību priekšmeti tā vien lika gulēt ar atvērtām acīm, tam visam pāri bija pozitīvo emociju vilnis, līdz ar to agrie rīti un lekcijas vairs nešķita tik būtiski. Atmiņā noteikti palikuši universitātes pasākumi — ikgadējās Ziemassvētku balles, kuras trīs gadus vadīju, kā arī pirmkursnieku iesvētības. Tas tik bija kaut kas — bez jēlībām, pretīgiem ēdieniem un pazemojošiem uzdevumiem, bet ar šausmu filmas cienīgu sižetu. Atmiņā palikušas visas radošās lekcijas, kursabiedri, vieslekcijas pie nozares profesionāļiem un tikšanās ar dažādām personībām. Studiju laikā iepazinos ar satriecošiem cilvēkiem!
— Kas tevi aizveda līdz Liepājas Tautas mākslas un kultūras centram? Kādi bija tavi galvenie pienākumi?
— Liepājas Tautas mākslas un kultūras centrā nonācu, pateicoties praksei. Tas, manuprāt, ir liels pluss un bonusiņš, jo esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš uzskata, ka pieredze, zināšanas un teorijā apgūtās lietas ir jēgpilnas tikai tad, kad tās tiek pielietotas praktiski. Protams, prakses vietas lielākoties katrs students meklēja pats — man palaimējās, ka dejoju tautas dejas, jo tieši tur sastapu daudz atbalstošu roku, kas palīdzēja atrast pareizos cilvēkus pareizajā laikā. Tā nu trešā kursa pavasarī nonācu Liepājas Tautas mākslas un kultūras centrā kā praktikante, bet jau ceturtā kursa pirmajā semestrī man piezvanīja un piedāvāja darbu kā projektu vadītājai. Kopā ar otru projektu vadītāju aktīvi plānojām un organizējām 26 amatiermākslas kolektīvu darbību, koncertus, festivālus, kā arī Liepājas pilsētas deleģētos pasākumus — Lieldienas, Māmiņdienu, Līvas ciema svētkus, Līgo svētkus un bērnu Ziemassvētku pasākumu. Piedalījos arī Kurzemes Dziesmu svētku un Starptautiskā tautas deju festivāla «Sudmaliņas» organizēšanas procesā. Tā kā Liepājā kultūras dzīve mutuļoja diezgan aktīvi, bieži sanāca piedalīties un darboties arī citos kultūras un sporta pasākumos. Esmu nonākusi pie atziņas, ka ar pareizajiem cilvēkiem mēs varam sasniegt visu, kam paši ticam. Šajā ziņā man ir paveicies.
— Kā nokļuvi «Radio SWH Spin» Liepājas atlasē?
— Tā bija sakritība. Ar draudzeni, kura tolaik strādāja universitātē, devos pusdienot un pamanīju skolas foajē «pop — up» radio studiju. Nolēmu — ja pēc darba dienas beigām nebūs garu rindu, aiziešu! Tā arī sanāca — aizgāju uz atlasi, kurā meklēja jaunās «Radio SWH Spin» ētera personības un pēc nedēļas saņēmu ziņu, ka esmu uzņemta komandā. Viens no pirmajiem raidījumiem, par kuru es, mana radio kolēģe Evelīna un producenti bijām atbildīgi, bija «Debesmanna». Runājām par aktuālām tēmām izglītībā, kultūrā un mūzikā, lielu uzsvaru liekot uz sievišķīgo, motivējošo un iedvesmojošo.
— Ko tev kā personībai sniedzis darbs radio?
— Man šķiet, ka vārds «personība» ir ļoti liels vārds, tāpēc parasti baidos to izmantot, taču, ja tā padomā — mēs visi esam personības un ar to vajadzētu lepoties! Darbs radio aizkulisēs ir apliecinājis, ka laba un patiesa komunikācija ir atslēga uz sasniegumiem un cilvēcīgumu. Protams, man vēl ir kur augt un tiekties. Radio ir iemācījis arī to, ka jāmāk improvizēt. Ir labi nezināt lietas, nevis tēlot no sevis gudrāku nekā esi patiesībā. Ja kaut ko nezinu, nebaidos to ēterā pateikt — lai tak’ klausītājs man palīdz!
— Kā tava ikdiena izskatās šobrīd, kad par savu dzīvesvietu sauc Rīgu? Cik lielā mērā tavu ikdienu ir ietekmējis pasaulē notiekošais?
— Šobrīd esmu pierašanas stadijā. Lēmums par pārvākšanos no Liepājas uz Rīgu ir mazais trieciens pašai sev! Ja dzīve tev piespēlē iespējas, tās ir jāizmanto. Dzīve man piespēlēja «Radio SWH Spin» turpinājumu un ļāva iemēģināt prasmes arī lielajā radio — gan aizkadrā, darbojoties mārketinga un reklāmas lauciņā, gan attīstot komunikācijas prasmes «Radio SWH» ēterā (raidījumā «Sveiciens svārkos»).
Pasaulē notiekošais vairāk ietekmē sadzīves procesu, jo šobrīd adaptēšanās ir vienpatīga. Nevaru izbaudīt jaunās pilsētas iespējas, uzaicināt draugus uz galda spēļu vakariem vai sālsmaizi. Nesen ar draugiem runājām, ka šajā laikā mūsu starpā ir iekrājušās aptuveni piecas sālsmaizes un četras darba maiņas!
— Paralēli darbam radio radi pērlīšu rotas — kur meklējams «Kroņnīcas» pirmsākums?
— Tā ir iespēja atslēgties no pasaules. Rotas, rotu darināšana un rokdarbi mani ir aizrāvuši kopš sevi atceros. Interesi par kaut kā jauna un skaista radīšanu esmu pārmantojusi no omes. Darināt kroņus sāku 2016. gadā. Studējot Liepājā, piefiksēju, ka sakrājies dikti daudz pērlīšu, bet auskaru un kreļļu periods bija pārgājis. Nolēmu, ka pērlītes var sakombinēt arī citādāk, — interesantāk, izaicinošāk. Pirmais kronis radās, iedvesmojoties no Bārtas vainaga. Pakāpeniski, eksperimentējot ar dizainiem, kroņi kļuva par daļu no manis. Šobrīd varu priecāties, ka šī manis daļa ir piedalījusies kāzās, vecmeitu ballītēs, bērnu dzimšanas dienās un Ziemassvētku pārsteigumos, kā arī apmeklējusi un vadījusi gan koncertus, gan festivālus. Šobrīd kroņiem pievienojušās arī citas matu rotas un apģērbu aksesuāri.
— Cik lielu vietu savā dzīvē šobrīd atvēli tautas dejām?
— Tautas dejas uz diezgan ilgu laiku sanāca nolikt maliņā. Pēdējo reizi kopā sanācām un klātienē dejojām oktobrī, kad piedalījāmies deju koncertuzvedumā «Ausa saule pār Latviju». Šo nodarbi pamatīgi ietekmēja valstī notiekošais. Varētu teikt, ka dejoju kolektīva tiešsaistes mēģinājumos, bet katrs otrais dejotājs piekristu, ka tas nav tas. Ļoti pietrūkst dejošanas mēģinājumu, koncertu un dejotāju balles… Priecājos, ka amatiermākslas kolektīviem tika dota atļauja noteiktā cilvēku skaitā izpausties brīvā dabā, taču, tā kā šobrīd mans kolektīvs atrodas Liepājā, bet es Rīgā, piedalīšanās ir nosacīta. Jāgaida jaunā sezona un jāskatās, uz kuru Rīgas kolektīvu Liepājas vēji mani būs aizpūtuši.
— Kas no piedzīvotā tevi veidojis par to cilvēku, kas esi šodien?
— Gluži kā klišejiskos skaistumkonkursos būtu jāsāk ar frāzi — paldies ģimenei un visiem tuvākajiem, kuri palīdzējuši man doties dzīvē, tiekties uz mērķiem un piedzīvot tik daudz dažādu emociju! Es gribētu teikt un pati tam noticēt, ka viss piedzīvotais mani ir izveidojis par cilvēku, kurš vēlas augt un izkāpt no savas komforta zonas. Cilvēks var kļūt par cilvēku tikai tad, ja blakus ir pareizie cilvēki, kuri atbalsta. Man ļoti tuvi ir Imanta Ziedoņa vārdi: «Tas ir ļoti svarīgi — laiku pa laikam kļūt mazam, lai augtu liels.» Reizēm ir svarīgi papukstēt, reizēm mierīgi papērļot, reizēm padejot, lai muskuļi saprot, ka jāsāk strādāt, bet reizēm — no visas sirds smaidīt un dziedāt līdzi dziesmām, kurām vārdus māku tik, cik māku, — pārējos izdomāšu! Man ir svarīgi būt svarīgai sev!