Ēdot nekas nelīp

Ļaujiet man runāt

Vai zinājāt, ka cilvēkiem viens no virzošajiem motivācijas ģeneratoriem ir ziņkārība? Ja cilvēks ir ziņkārīgs un nevar ne brīdi palikt mierā, lai kaut ko nepalaistu garām, viņš noteikti nodzīvos pāris gadu ilgāk nekā pasīvā gadījumā, kad nekas neinteresē. Kā tad galu galā iesi uz citiem izlūkošanas laukiem, ja rīt vai pēc pieciem gadiem varētu notikt kaut kas fascinējošs?! Tas sirdij ir kā vitamīns un dzīvības tonusa uzturētājs.
Ja teic, ka sunītis rej, kaķītis ņaud, zivtiņa peld, bet bērniņš spēlējas, tad, ko dara pieaugušais? Nu, ja paironizē, tad dara jau viņš visu ko. Arī meklē zeķes veļas mazgājamā mašīnā un ievelk vēderu publiskos pasākumos, bet, ja nopietni, tad man šķiet, ka pieaugušais interesējas par pasaulē notiekošo. Tā viņam ir tāda dabīga tendence. Tad nu arī es, dzirdot savas diezgan pļāpīgās draudzenes sašutumu par kārtējo netaisnību un fermas vienlīdzību (visi ir vienlīdzīgi, bet citi ir vienlīdzīgāki), devos lūkot. Un tik tiešām! 29. marta raidījumā «Gandrīz ideālas vakariņas» 13. raidījumā, kurā piedalījās dziedātāja Dināra Rudāne, vijolniece Kristīne Balanas, mūziķis Mārtiņš Gailītis jeb tā sauktais Marka un uzņēmējs Herberts Blumbergs, sanāca redzēt kaut ko, kas radīja neizpratni. Patiesībā jau sanācis bija diezgan feins raidījums, un namamāte Dināra šķita aizraujoša un pievilcīga būtne ar īpašu odziņu, bet, ko es vēlos ar to pasacīt? To, ka tik smagas pandēmijas laikā, kad mazo klašu skolēni tup ar aizsietu muti klasēs un šonedēļ cipara dēļ atkal sēž mājās, un vecāki pilda arī skolotāju pienākumus, raidījums uzsācis jaunu ciklu. Raidījums, kura galvenā fīča ir kopā nākšana. Sanāk pie galda no četrām mājsaimniecībām un ēd, kad kafejnīcās to darīt nedrīkst. Gribas teikt: «Euuu, jūs nopietni? Jūs patiešām to nopietni?»
Lai gan jāpasmaida bija par Kristīnes sašutumu, kad tika strēbta tēja, jo tā varot labāk izbaudīt krūzes saturu, nevarēju viņai nepiekrist. Dikti smuki tas neizskatās, un tad jau nākamā ciemošanās reizē varētu spert nākamos ērtības soļus pie galda, piemēram, gāzēties, ja nu vajag. Ar piepūstu punci arī ēdienu taču nevar izbaudīt. Vai atraugāties… Lai nu kā, bet cepumu šai būtnei gribējās iedot par to, ka pateica to, kādas tendences ir tiem, kam šķiet, ka ir pakāpušies mazliet vai krietni augstāk par citiem, proti, ka daudzreiz cilvēki ir tik ļoti apsēsti ar sevi, ka neko citu nedara, kā tīksminās par un ap sevi. Kaitinoši jau ir tad, kad to pārmērīgi dara citu sakarā, bet, ja tev jāklausās vai jālasa kāda jūsmiņa tīksmes pašam par sevi, tad nu — zeme atveries! Kādu reizi var, bet ilgstoša procesa rezultātā klausītājam var rasties kāda neiroze. Bet pats galvenais, ko šis raidījums parādīja, ir tas, ka patiesībā nemaz nav tik nopietni, kā raksta un rāda pašpasludinātajos vispareizākajos medijos, jo izrādās, ka VAR pie viena galda sēdēt arī bez sejas aizsargmaskām. Protams, paēst jau ar tām nemaz nevar, bet ko tad neizsēdināja katru pie sava galda ar distanci? Ja vajag taisīt televīzijas reitingus, tad atkal drīkst darīt visu, lai tik nauda nāk. Tas pats jau skolās. Pie ēdamgalda jau tāpat sēž kopā bez mutes pārsega. Kāpēc klasē mute jāapsedz? Ko ar to gribu teikt? Veram beidzot vaļā ēdināšanas iestādes! Ēdot taču nekas nelīp. Veram vaļā visu! Kādu reizi arī savas mutes, kad jāpasaka «nē» absurdam.

Šerpā Vaļa