Pusgadsimts īstajā vietā

Personības

Ja paskatāmies uz gadu skaitli «piecdesmit», katrs to redz citādāk. Kādam, kam ir deviņdesmit, tas varbūt nav itin nekas, bet jaunajiem, kuriem ir divdesmit pieci, tas apaļais skaitlis liekas kā pats galējais pasaules nostūris. Tieši tik gadu talsenieks Pēteris Nartišs ir nostrādājis mūsu iemīļotajā kinoteātrī «Auseklis» par kinomehāniķi. Jā, vesels pusgadsimts.
Ar Pēteri Nartišu satiekamies viņa darba vidē — kino aparatūras telpā, un skaidri redzams, ka šī ir vīrieša darbistaba. Viens liels aparāts, otrs, trešais, un, šķiet, kungs katru pazīst līdz pašai sīkākai detaļai. Jautāts, kā šāds darbs «pielipa» pie sirds, ka pusgadsimts iets roku rokā, Pēteris pastāsta, ka patiesībā no bērnības gribējies būt šoferim. 1968. gadā aizbraucis pat mācīties uz Liepāju šajā amatā. «Bet man pirms tam bija izmežģīta kāja. Un tajos gados medicīna nebija tāda, kāda tā ir tagad… Aizsūtīja mani uz traumatoloģisko nodaļu, kur kājai uzlika atsvarus, lai pastieptu gūžas kaulu atpakaļ. Bet, tā kā tas ilgus gadus nebija slogots, nesanāca tā, kā bija cerēts. Un atkal radās problēmas. 1973. gadā braucu atkal… Tagad galu galā jau desmit gadus man ir metāliskā gūža un beidzot nav sāpju,» atklāj Pēteris. Šīs ķibeles dēļ arī nācies skatīties citā virzienā, jo šofera darbs nederējis, tāpēc aizgājis mācīties par kinomehāniķi. Savu izvēli nav nožēlojis, jo tas, ko dara tik ilgus gadus, ir tuvs un patiešām patīk.
Vai redzētas visas filmas, kas izrādītas 50 gadu laikā?
Pēteris, kurš nāk no Mordangas «Kāņu» mājām, kas atrodas gluži vai uz saliņas, teic, ka visas filmas, kas rādītas kinoteātrī, redzējis neesot, bet dažas gan aizejot paskatīties. Šausmu filmas nepavisam neesot tuvas sirdij, savukārt multiplikācijas filmas gan labprāt paskatās joprojām. Ļoti liels izbrīns kinomehāniķim ir par to, kāpēc tieši meitenēm tās šausmenes tik ļoti patīk, jo puišu zālē parasti ir ļoti maz.
Tagad visa filmu palaišana uz ekrāna esot vienkāršāka, jo iepriekš tiek sastādīts kalendārs un viss ar datora palīdzību aiziet automātiski un precīzi, tādēļ atlikt filmas iesākšanos nevarētu neviena aizmāršīga kinomīļa dēļ, kas nav ieradies laikus. Iepriekš bijis sarežģītāk. Tagad, kopš ieildzis kultūras un sabiedriskās dzīves pārtraukums valstī, arī visa kino skatīšanās «Auseklī» iepauzēta, tāpat kā daudzas citas dzīves sfēras. Bet par kino aizmirst neļaujot lielā ekrāna televizors mājās. «Es jau vecmodīgs, šlāgerkanālu un ziņas paskatos,» smej Pēteris un teic, ka pacietīgi gaidot silto laiku, lai varētu darboties mazdārziņā.
Gadu laikā izkopta profesionalitāte
50 gadu laikā Pēterim iznācis veiksmīgi pielāgoties kino tehnikas attīstībai, un sarunā, bez šaubām, redzama izkopta viņa profesionalitāte, arī laba atmiņa un vērīgums. Lai gan kino apmeklētājs zālē sēž un skatās kino, pirms redzēt to uz ekrāna «Auseklī», apmēram septiņas stundas tā ir jāieraksta, jo filmai ir diezgan augsta kvalitāte, tāpēc nepieciešams tik ilgs laiks. Kaut gan Pēteris dzirdējis, ka to varot izdarīt arī ātrāk. «Tas nenotiek ātri, un ir arī atkarīgs no tā, cik gara ir filma. Bet tā patiešām rakstās lēni. Varam arī palaist no datora. Un neteikšu, ka bildei kvalitāte būtu sliktāka. Diski agrāk bremzējās un daudz ķērās. Reti kurš gāja labi. Cits sevišķi daudz ķērās un dabūja to pārrakstīt, jo negāja. Tad bija problēmas, bet tagad tādu nav. Vienīgais, kas gadījies, ir titru aizķeršanās. Tie ieķērās un palika uz vietas. Filma gāja, bet titri nemainījās. Ko darīt tādā situācijā? Jāslēdz ārā un jāpalaiž no jauna. Un tā praktiski divu gadu laikā bijis tikai divas reizes,» pieredzē dalās kinomehāniķis.
«Man tā lieta gāja»
1969. gadā Pēterim sanācis uzmeistarot radio, kad dežurējis mežniecības ugunsdzēsēju tornī. Tā lieta arī interesējusi, tāpat kā foto, kad viss bijis uz lentēm un attīstītas filmiņas, kaut gan bērnībā acis spīdējušas, kad domāts jau par iepriekš pieminēto šofera darbu. Viņš beidzis Spāres skolu, bet 1970. gadā aizgājis uz trešo tehnisko skolu par kinomehāniķi. «Tajā gadā bija četras grupas — divas krievu un divas latviešu. Tad bija grupas, kas atnākušas pēc 9. klases un grupas pēc vidusskolas. Bet pēc vidusskolas vairāk bija tādi, kas laikam negribēja iet armijā. (Smejas.) Un ilgi jau nebija jāmācās. Tikai gads. Bet projektoru dabūju apgūt simtprocentīgi. Bija jāapgūst visi mehānismi. Jājauc un jāstellē. Bet man tā lieta gāja. Švakāk gāja ar pastiprinātāju. Tie arī bija jāapgūst. Tagad tie ir citādāki,» tehnisko pusi skaidro Pēteris. Skolā viss bijis jāapgūst pa izmēriem, lielumiem un daudz jāiekaļ no galvas. Kam tas bijis vajadzīgs, Talsu kinoteātra «Auseklis» kinomehāniķis nezina joprojām. Grāmatas nebijušas, tādēļ daudz bija jāpieraksta, un no pierakstiem arī cītīgi jāmācās. Jautāts, cik no kursa beidzējiem aizgāja strādāt kinomehāniķa arodā, Pēteris īsti nezina sacīt, bet viena daļa aizgājusi, citi devušies studēt.
Kā gadu gaitā mainījies kino?
Jautāts, vai senāk sarunas sākumā pieminētais šausmu žanrs arī bijis tik populārs, cik tagad, jo jauniešu un bērnu vidū ikdienā bieži pamanāms, ka tas ir lielā cieņā, kinomehāniķis Pēteris teic, ka tik daudz šausmu filmu, protams, nebijis, taču pa kādai kinoteātrī redzēt varējis. «Es atceros, ka 60. gados mums laukos bija ceļojošais kino, un tad tur bija asiņainas ainas ar cirvjiem. Tas man tā atmiņā palicis. (Smejas.) Visu filmu es neatceros, tikai tas fragments palicis prātā. Apmēram 1968. gadā Spārē arī atklāja pirmo platekrāna kinoteātri. Tad uz ekrāna visiem bija garas sejas un bilde izstiepta. Parastajam viss bija atbilstoši dzīvē redzamajam,» dalās Pēteris, sakot, ka laikā, kas beidzis skolu, Talsu pusē kino skatīšanās iespējas bijušas ļoti plašas. Bijuši 40 punkti malu malās. Kinozāles bija daudzviet, tāpat nekas neparasts nebija ceļojošais kino.
Īpaši populāro filmu periodi
Uzdodot jautājumu par kinofilmām, kas sirdī un atmiņā pusgadsimta laikā palikušas īpaši, Pēteris bez domāšanas teic, ka leģendārās «Mūzikas skaņas» bijušas kaut kas unikāls. Tās saucamās muzikālās filmas vispār esot bijušas ļoti iecienītas un labi apmeklētas. No Spāres platekrāna kino atmiņā palikuši arī franču musketieri, kas bijusi melnbaltā filma. Bet pēc tam tā pārveidota par komēdiju vairākās sērijās. «Pēc tam bija indiāņu filmas ar Gojko Mitiču galvenajā lomā. Protams, arī indiešu filmu laiks. Tās filmas ļoti apmeklēja. Romantiskais un muzikālais ļoti vilka skatītājus. Patiešām ļoti. Rinda stiepās līdz blakus mājai, kaut zāle bija ar vairāk nekā 300 vietu. Bet pēc remonta vietas palika 200 cilvēkiem. Tāpat slīpā grīda tika pārveidota ar pakāpieniem,» atminas Pēteris Nartišs.
Kinoteātru popularitāte pusgadsimta laikā kritusies?
«Nekādas citas iespējas jau pirms daudziem gadiem nebija, tāpēc kinoteātris bija ļoti apmeklēts. Nebija datora, tāpēc visi devās uz kino. Tādu iespēju, kādas ir tagad, nekad nav bijis. Ja minēju indiešu filmas, tad nevar nepieminēt itāļu «Spītnieka savaldīšanu», kas bija iecienīta komēdija. Tad filmas neizrādīja tik ilgu periodu, cik tagad. Trīs dienas augstākais, jo bija daudzi rajoni un punkti, kur arī tās bija paredzēts rādīt. Jāsaka gan, ka filmas uz kinoteātri jau atnāca diezgan nodriskātas, jo bija nepareizi lietotas. Ceturtās kategorijas filmas jau īsti rādīt nevarēja kvalitātes dēļ,» pastāsta Pēteris.
Seko līdzi kino notikumiem
Jautāts, kura valsts ir pasaulē visražīgākā filmu ziņā, Pēteris zina teikt, ka Indija — gadā tā saražo ap 700 jaunām filmām, tāpēc ir stabila līdere. Dažādiem kino industrijas jaunumiem kinomehāniķis seko līdzi jau sen, kādreiz lasot kino žurnālus un skatoties raidījumus. Tagad gan tie no ekrāniem pazuduši. Tāpat lasījis pat krievu žurnālus par šo sev interesējošo tēmu. Kādreiz tiek palasīts kaut kas plašāks par konkrēto filmu, ko rāda «Auseklī», arī internetā, bet par visām interese Pēterim nepavisam neesot.
Bez pirtiņas — nu nekādi
«Es diezgan kopelējos kopā ar draugu Imantu Grosbergu, kas kādreiz gāja arī Spāres skolā. Un mēs kopā braucam uz pirti. Jā, esmu liels pirtī gājējs jau no bērnības. Tad jau mums bija tāda melnā pirts. Durvis bija vaļā, un dūmi gāja ārā paši. (Smejas.) Viss bija nokvēpis. Tētis arī mīlēja iet pirtī, un tā iesāku arī es. Vīri pirtī, kad bija kāds dziedošais, ne tikai karsējās un pērās, bet arī dziedāja,» ar humoru teic Pēteris.
Iepriekšējā nedēļā Pēteris Nartišs kinoteātrī «Auseklis» piedzīvojis arī filmēšanu jaunā režisora Ābeles pavadībā, kas veido dokumentālo filmu par kinoteātriem Latvijā. Filmējuši uz astoņu milimetru lentes, lai būtu īpašais efekts. Bet, tā kā Latvijā kinostudijas vairs nav, tad tā tiks riktēta Vācijā. «Agrāk mēs paši varējām lepoties ar augstu līmeni. Tāpat ļoti liela nozīme ir skaņas kvalitātei. Pie mums kāda filma var neiet, bet Amerikā pēc nedēļas jau miljoni sapelnīti. Mums ir cita kultūra… Tās oskarotās nopietnās filmas pat arī ne tik ļoti labi apmeklē kinoteātros, bet ir atkal tādi, kas prasa, kāpēc mēs nerādām tādas. Bet, kad parāda, tad nav, kas skatās. (Smejas.) Tā ir arī ar dokumentālām filmām. Es gan tās paskatos, bet lielākā daļa lielā sajūsmā nav. Bet ir arī pārmetumi, kāpēc tādas nerāda,» par koku ar diviem galiem dalās Talsu kinomehāniķis, kas par savu darbu saņēmis arī Talsu novada Goda balvu par mūža ieguldījumu kinoteātra darbības nodrošināšanā Talsos un novadā.
Liela lenšu kolekcija
Kinomehāniķa Pētera Nartiša sirds atveras, kad viņš dalās priekā, ka ir lielas lenšu kolekcijas īpašnieks. Esot arī vecais maģis, uz kā tās atskaņot. Un laukos to darījis, saņemot arī kaimiņa komplimentu par feino mūziku, kas skan visā apkārtnē. Kasetes un diski arī ir lielajā mūzikas kolekcijā. Tāpat vairākkārt tiek pieminēts dārzs, kur vasarā kopā darbojas ar māsu, jo tai dārziņš atrodas turpat blakus. «Man tagad palikušas divas māsas, bet vecākiem bijām seši bērni. Gribēju sev dārza būdiņu uztaisīt, bet sanāca māsai. (Smejas.) Man ap būvēm ņemties patīk. Laukos arī uzbūvēju fazendu. Man patīk galdniecība. Vispār varēju iet par galdnieku arī mācīties. Laukos ar māsas dēlu divatā uzbūvējām šķūņus. Tādas kārtīgas veču lietas,» smaidot teic Pēteris, piebilstot, ka arī makšķerēšana ir sirdij tuva. Iemīļota vieta esot Mordangā. Viņš tagad ar prieku novērtē, ka savu apaļo 70 gadu jubileju sanācis nosvinēt godam, jo pēc dažiem mēnešiem parādījies kovids, kas visus priekus liedzis.
Eksperimenti skatītājiem nepatīk
Ilggadējais kinomehāniķis neslēpj, ka tik ilgs darbošanās pārtraukums kinoteātrī, kāds ir tagad, nav bijis nekad. Pagājušā gada pavasarī kinoteātris durvis aizvēris, bet augustā, septembrī un oktobrī atkal darbojies, bet pēc tam atkal darboties tika aizliegts. Trīs mēnešus tomēr kinomīļi varējuši veldzēties, kaut arī zālē drīkstēja atrasties puse no iepriekšējā apmeklētāju skaita. Īpaši bērni nelaiduši garām šo iespēju. Tad bija arī laiks, kad varēja redzēt augsti novērtēto latviešu kinofilmu «Dvēseļu putenis», kas aizgājusi pat līdz lielajai kinobalvai «Oskars». Gluži tāpat kā «Rīgas sargi» un «Rūdolfa mantojums», šī filma bija īpaši iecienīta arī talsenieku vidū. «Režisors Varis Brasla teica, ja taisa filmas, tad cilvēki nāk. Ja ir kaut kādi eksperimenti, uz tiem nenāk,» piebilst Pēteris Nartišs. Viņš novērojis, ka lielākajai daļai cilvēku kino ir kā atpūta, bet kāds ar interesi skatās, cenšoties izdomāt, kādas varētu būt filmas beigas. Esam vienisprātis par to, ka nelaimīgas filmas beigas atstāj nepabeigtības pieskaņu un noslēgums ir īpaši svarīgs katram skatītājam. Cilvēka dabā ir gaidīt labu nobeigumu, jo tas kaut kur dziļi sirdī ierakstīts kā nepieciešamība.