«Man patīk dažādība»

Mērsraga novads

Aprīlī Mērsraga tūrisma informācijas centrā aplūkojama stendenieces Anitas Bērziņas mākslas darbu izstāde. Tās autore ir vājredzīga un no 1984. gada darbojas Ventspils Neredzīgo biedrībā, kur aktīvi strādājusi gan valdē, gan par grupu vadītāju. Biedrībā piedzīvoti dažādi laiki, mainījusies «valdība», bet kodols esot palicis un biedru ir ļoti daudz. Lai tuvāk iepazīstinātu ar izstādes autori, kurai dzīvē nācies saskarties ar ne vienu vien skarbu pārbaudījumu, aicināju viņu uz sarunu.

— Iepazīstiniet ar sevi! Kā nokļuvāt Ventspils Neredzīgo biedrībā?
— Dzīve tā sagrozījās, ka dzīvoju Talsos, arī Stendē, kur pagāja bērnība. Mani audzināja vectēvs un vecmamma, ar mammu man īpaša kontakta nebija, lai gan viņa dzīvoja netālu un šad un tad apciemoja. Kad manai meitai bija četri gadi, Talsos draudzene pierunāja, lai braucu uz Ventspili. Bija atrasta dzīvesvieta, arī darbs. Un tā mēs ar meitu uz Ventspili pārvācāmies. Interesanti, ka Ventspilī esmu arī dzimusi, tad nu atgriezos dzimtajā vietā. Iestājos darbā, strādāju, un, tā kā ar redzi jau bija slikti kopš bērnības, palika arvien sliktāk. Meklēju palīdzību pie ārstiem, līdz man ieteica Neredzīgo biedrību. Iestājos tajā 1984. gadā. Problēmas ar redzi jau bija sen, bet tas netraucēja. Zvejniekiem gatavoju kārbas un vākus konservēšanai. Sākumā strādāju par meistari cehā. Man bija tikai neklātienē iegūta vidusskolas izglītība, un pienāca laiks, kad arī tajā darbā vajadzēja augstāko izglītību. Iestājos Ļeņingradā Universitātē metālapstrādes nodaļā un beidzu to neklātienē kopā ar vēl vienu meiteni no mūsu uzņēmuma. Man tolaik bija 45 gadu, kas jau bija daudz.
«Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ar kaut ko ir jānodarbojas. Man bija arī laba rehabilitatore, kas vienmēr mani uz kaut ko pamudināja — gatavoju šo to no floristikas, pērļoju, un kas tik nav darīts! Līdz ieguvu 1. invaliditātes grupu, jo vienai acij neatgriezeniski bojāts redzes nervs. Ar zālēm, špricēm, kas nebija lēti, izdevās šo to uzlabot, nav tā, ka redzu tikai baltu un melnu, cilvēkus arī atpazīstu. Rudenī man būs jau 78 gadi. Pēdējo trīs gadu laikā atkal esmu saskārusies ar pārmaiņām, jo nācās pārdot savu māju, meklēt, kur dzīvot. Meita dzīvo Francijā jau 22 gadus. Es piekritu, kad viņa man jautāja, vai braukt, bet es, protams, cerēju, ka atgriezīsies… (Anita pati ir zaudējusi trīs dēlus, tāpēc, kad nomira tuva draudzene, viņa audzināja draudzenes dēlus un ir auklējusi arī viņu bērnus — aut.). Tagad meitai ir bērniņš — mana mazmeitiņa, jau pusaudze. Bet attālums ir tas, kas traucē, protams.
— Kā jūs atradāt ceļu pie mākslas?
— Jūs zināt, man tāda gaumes izjūta ir jau no bērnības. Man vecmamma bija tāda, kas darīja visu gaumīgi, — auda, prata salikt skaisti krāsas. Pamatskolā es arī zīmēju, tur pat redzes problēmas netraucēja, man bija labas atzīmes. Bet tā, ka man dikti vilktu uz zīmēšanu, nebija. Agri gan sāku strādāt — uzreiz pēc tehnikuma, man bija nepilni 16 gadi. Bija jāiztiek pašai, kaut vai, lai no Stendes ar mazbānīti uz skolu brauktu. Tad es Talsu ķirurģijas nodaļā par sanitāri strādāju. Darbs bija grūts, bet man tur patika. Mani ļoti interesēja medicīna, bet zīmēšana ne tik ļoti. Mēģinājām ar draudzeni pat iestāties Liepājā skolā, lai studētu medicīnu, bet matemātikā — par spīti tam, ka man bija labas zināšanas, dabūju tikai trijnieku, kas neļāva iestāties. Tanī laikā man pat laika nebija domāt par zīmēšanu. Patika vērot dabu un prātot, kā to skaistumu varētu dabūt uz papīra… Bet paralēli darbam es dejoju arī «Rotā», un tad jau Ventspils laiks nāca. Strādāju, rūpējos par toreiz avārijā cietušo mammu…
— Kas bija pirmais, ko uzgleznojāt?
— Kopš esmu viena un Neredzīgo biedrībā, sāku vairāk aizrauties ar mākslas lietām. Mākslas skolas projektā mūs apmācīja darboties citās tehnikās mākslā — ar presēm, sausajām adatām. Un tur gan es ieguvu vairāk zināšanu. Izstāde ar mūsu darbiem bija apskatāma «Koka Rīgā». Mans darbs toreiz izstādē ieguva 1. vietu, bet darbu gan diemžēl neatguvu, lai gan man tas ļoti daudz nozīmēja. Tas bija ģimenes koks, darbs, kurā varēja redzēt, kā man kliedz dvēsele. «Tāda ir dzīve» — radīts ar pasteļa krītiņiem un sauso adatu. Vienā vakarā iesāku to gatavot mākslas skolā, paņēmu līdzi uz mājām un sēdēju tik ilgi pie darba — līdz pat vēlai naktij, līdz tas tapa pilnībā.
Arī tagad, kad kaut ko daru, gleznoju, man ir vajadzīgs stipri piedomāt. Ar tādu iedziļināšanos, koncentrēšanos… Šajā ziņā, šis periods man ir labs, jo domas ir tikai pie konkrētā darba.
— Jūsu darbi ir atšķirīgās tehnikās — tapuši ar akrila krāsām, ūdenskrāsām gleznoti, kaltētie ziedi, dekupāža… Laikam patīk daudz ko izmēģināt, lai atrastu sev ko jaunu?
— Jā, man patīk izmēģināt. Man pat dzīvē ir tā bijis, kad otrais vīrs atbrauca no jūras, viņš smējās, ka atkal esmu pārkārtojusi māju. Man patīk dažādība, es nevaru kā pie konveijera — sēdēt un darīt vienu un to pašu. Tas, ka var radīt kaut ko atšķirīgu, pašam ir interesanti. Es darbā vienmēr ieguldu visu sevi, un tas palīdz daudzējādā ziņā — arī, ja esi viens. Vajag sevi nodarbināt. Es arī pati ar darbu esmu tikusi visam pāri. Un vectēvs man daudz ko iemācījis, devis spēku un izturību.
— Kurš no darbiem pašai ir vistuvākais?
— Laikam jau pirmdzimtais vienmēr ir tuvāks. Un tās ir tās divas magones, kas uz audekla. Bet man patīk arī ļoti tā pienene, jo to taisīju savā stilā, izmantojot arī mastiku.
— Dodoties pēc jūsu mākslas darbiem, pamanīju, ka pat pie daudzdzīvokļu nama, kurā dzīvojat, ir skaisti apstādījumi. Vai puķes ir vēl viena jūsu aizraušanās?
— Jā, kad es dzīvoju savā mājā, man katru gadu bija pat atzinības raksti no pašvaldības. Konkursos gan pati nepiedalījos, izvairījos no tiem, es darīju visu savam priekam. Un, tā kā gar logu veda iela, gribējās, lai ir skaisti. Atzinīgu vārdu netrūka. Bet, kad tagad redzu, ka tur nav vairs nekā, tad gan man sirds sāp… Bet te uzreiz palūdzu, vai drīkstu kaut ko stādīt pie dzīvokļu mājas logiem. Kad man to atļāva, sāku pamazām stādīt, un arī uz svētkiem atsvaidzinu mājas ārpusi.