Bumba ar laika degli un iespēja darīt citādi

Žurnālista viedoklis

Jau vairākus gadus pastiprināti piedomāju par to, kur nonāk un kāds ir tālākais atkritumu liktenis, kad mēs no tiem (it kā) atbrīvojamies, iemetot tos atkritumu konteinerā. Kāda ir lietu otrā dzīve?
Februāra beigās kļuvu par vienu no Rīgas Stradiņa universitātes Studējošo pašpārvaldes projekta «Zaļš» komandas, ieņemot PR amatu. Kā jau visi amati, arī šis uzlika man daļēji lielāku atbildības nastu par to, cik «zaļi» es ikdienā dzīvoju, jo nevaru runāt par piesārņojumu, globālo sasilšanu un popularizēt zaļu dzīvesveidu, tajā pašā laikā ejot no veikala, tikko atpakoto saldējuma papīru nometot zemē, vai nevajadzīgi izmantojot plastmasa maisiņus, ja varu bez tiem iztikt. Mums ir daudz ikdienas paradumu, kuri tiek pieņemti kā pašsaprotami. Ik reizi neatsakoties un pieņemot kādu lietu, tiek radīts pieprasījums, lai tā tiktu ražota vēl. Plastmasa ir ērts un lēts iepakošanas veids, tomēr maisiņu un citu iepakojumu ražošana atstāj milzīgus nospiedumus dabā. Situācija, kad veikalā nevar saskarties ar plastmasas maisiņiem vai plastmasas iepakojumu, ir gandrīz neiespējama. Tiek patērēts aizvien vairāk, līdz ar ko pieaug radītā ietekme.
Latvijā cieto sadzīves atkritumu apglabāšanas veids, galvenokārt ir atkritumu izvešana uz izgāztuvēm, kas neatrisina piesārņojuma problēmu, bet ir kā bumba ar laika degli. Šeit ik gadu tiek patērēti trīs tūkstoši tonnu iepirkumu maisiņu. Pārstrādāti tiek tikai daži procenti, pārējais nonāk izgāztuvēs un dabā. Plastmasas iepakojums veido trešdaļu no visiem sadzīves atkritumiem. Lai plastmasas izstrādājumi sadalītos, vajadzīgi simtiem gadu. Baltijas jūrā, kas mums ir tepat blakus, ir ļoti lēna ūdens apmaiņa, tādējādi plastmasa uzkrājas un apdraud jūras iemītniekus. Uzturā lietojot jūras produktus, plastmasa nonāk arī cilvēka organismā.
Plastmasas trauku aprite ir krietni pieaugusi līdz ar «Covid-19» krīzes ierobežojumiem, jo ēdienu pamatā sagatavo līdzņemšanai. No šā gada jūlija Eiropas Savienībā vairs nevarēs tirgot vienreizlietojamos plastmasas traukus, kas, manuprāt, būs milzīgs ieguvums planētai un rosinās domāt par videi draudzīgām un ilgtspējīgām alternatīvām. Interesanti gan, kāda būs sabiedrības, tostarp, uzņēmēju reakcija un līdzdarbošanās? Saprotams, katrai ēdināšanas vietai un tās darbībām izsekot līdzi nevarēs. Un vēl, ja ir iepirkts liels daudzums plastmasas līdzņemšanas trauku — kāds būs ieguvums tos likvidēt neizmantotus?
Kā pozitīvu punktu varu minēt jau spēkā stājušās izmaiņas likumā, kas paredz, ka no 2019. gada tirdzniecības vietās plastmasas iepirkumu maisiņus vairs nedrīkst izsniegt bez maksas, bet no 2025. gada plānots vieglās plastmasas maisiņus aizstāt ar iepakojumu no papīra un kartona vai citu dabisko šķiedru un bioplastmasas izejmateriāliem.
Vēl mācoties Talsu Valsts ģimnāzijā, par sava zinātniski pētnieciskā darba tēmu izvēlējos bezatkritumu dzīvesveidu Talsu pilsētā, kurā plašāk apskatīju bezatkritumu dzīvesveida iespējas Talsos un izpētīju, cik daudz cilvēku ikdienā piekopj nulles atkritumu dzīvesveidu, kādi ir to paradumi attiecībā uz produktu iepakojumu, atkritumu šķirošanu. Bezatkritumu dzīvesveids ir izveidojies salīdzinoši nesen, tā mērķis ir ierobežot preču patēriņu, veicināt pārstrādāšanu vai lietu atjaunošanu, izvairīšanos no piesārņojošām darbībām ikdienā, un šāds dzīvesveids rada būtiskus vides aizsardzības ieguvumus: samazina piesārņojumu un veicina saudzēšanu, samazinot pieprasījumu pēc dabas resursiem.
Sava pētnieciskā darba ietvaros 2019. gadā veicu Talsu iedzīvotāju anketēšanu, un, novērojot datus, varēja konstatēt, ka 66,7% ir radusies interese, un viņi vēlētos to sākt pielietot, 28,3% vēlmes nav, un tikai pieci procenti no visiem aptaujātajiem ikdienā to pielieto. Visbiežāk vēlme uzsākt šādu dzīvesveidu radusies jauniešiem vecumā no 16 līdz 25 gadiem, kas parāda to, ka Talsos ir perspektīvas šī dzīvesveida popularizēšanā un attīstīšanā nākotnē. Atbildēs uz jautājumu par plastmasas maisiņu izmantošanu veikalā novērojams, ka 37,9% izmanto plastmasas maisiņus, kamēr 44,6% izmanto līdzņemto auduma maisiņu un 17,5% veikalā izvēlas iegādāties papīra maisiņu.
Man tuvs, ļoti enerģisks un brīnišķīgs cilvēks, ar plašu un «zaļu» skatījumu uz dzīvi teju visa mūža garumā ir izveidojis bezpeļņas akciju. Dace Maķevica nolēmusi šūt auduma maisiņus, kas nonāks un šobrīd jau ir nonākuši vairākās tirdzniecības vietās Talsos, kur tos bez maksas var paņemt pircēji, tādējādi radikāli samazinot plastmasa patēriņu. Pie Daces ar enerģijas un vēlmes resursiem palīdzēt var vērsties pēc auduma, kas izmantots atkārtoti, no drēbēm, aizkariem, lai akcija izvērstos arvien plašākā mērogā.
Lai samazinātu atkritumu apjomus un nodrošinātu to atkārtotu izmantošanu, lai pārstrādātu izlietotu iepakojumu vai cita veida atkritumus, nepieciešams nodrošināt sabiedrības iesaisti šajos procesos. Lai to panāktu, sabiedrībai, tostarp bērniem jau no bērnības, jābūt labi informētiem un izglītotiem par to, kā vācami un šķirojami atkritumi, kādēļ tas ir nepieciešams, par pieejamām nodošanas, savākšanas un pārstrādes sistēmām, izlietotā iepakojuma atkārtotu izmantošanu.
Pat minimāli mainot savus ikdienas ieradumus — labojot, pārveidojot, lietojot vēlreiz un šķirojot pārstrādei, var būtiski samazināt poligonā nonākošo atkritumu kalnus. Tāpat kā agrāk, arī šobrīd veikalos varam produktus iepildīt savos līdzņemtajos traukos, burkās un turzās. Galvenā ir vēlme sākt un mainīt savus ieradumus.