«Attālinātās mācības, robežu šķērsošana un vidusskolas eksāmeni»

Izglītība

2020. gada martā, kad vīruss «Covid-19» skāra lielu daļu Eiropas, tostarp Latviju, tika izsludināta ārkārtas situācija un izveidoti dažādi piesardzības pasākumi, ierobežojumi, tostarp, robežu slēgšana un pasažieru pārvadājumu samazināšana līdz minimumam, kā arī klātienes mācību aizvietošana ar mācībām attālināti. Ikvienam tas bija neziņas un varbūt pat baiļu pilns laiks, jo ar šādu situāciju sabiedrība saskārās pirmoreiz. Pērnā gada 12. klases skolniece Laura Loboda, kas mācījās vienā no Talsu vispārizglītojošām skolām, pieņēma lēmumu savus pēdējos vidusskolas mēnešus mācīties no ārzemēm, paralēli strādājot kādā no uzņēmumiem. Kāda bija jaunietes pieredze un novērojumi, ceļojot pandēmijas ietekmē un pēcāk, uz laiku atgriežoties uz eksāmeniem, jautāju pašai Laurai.

— Kāds bija robežu šķērsošanas iemesls? Kā izlēmi attālināto mācību laikā doties uz Norvēģiju?
— Uz Norvēģiju sezonāli braucu jau ceturto gadu, draugs jau daudz ilgāk. Robežas nācās šķērsot, lai tiktu uz ārzemēm strādāt. Tās bija 2020. gada marta beigas, kad manam draugam Dāvim pateica, ka viņam jādodas uz Norvēģiju. Uz turieni mēs braucam katru gadu, viņš strādā pavasara darbus un kā jau katru gadu, arī pērnajā gadā viņam pavēstīja, ka jau teju nākamajā dienā jāizbrauc. Pandēmija Eiropā tik tikko bija sākusies, un īsti nezinājām, kā būs, kā ar robežu šķērsošanu, taču tur strādniekus vajadzēja, neskatoties uz situāciju pasaulē. Viņš aizbrauca 3. aprīlī un visu laiku biju pārdomās par to, vai man arī braukt, vai nebraukt, jo negribēju palikt viena pati mājās, it īpaši tad, kad tikko bija sākusies šī nezināmā pandēmija, no kuras nezinājām, ko sagaidīt, kā arī nezināju, kad viņu varēšu satikt. Es pieņēmu lēmumu, un riskēju, zvanīju skolotājai, mācību pārzinei un teicu, ka braukšu uz ārzemēm un attālināti mācīšos no turienes.
— Cik lidojumu tev nācies veikt pandēmijas ietvaros?
— Kopumā četras reizes šķērsoju robežu, divreiz lidojot ar lidmašīnu un divreiz braucot ar automašīnu. Aprīlī, kad pirmo reizi ceļoju, uz turieni braucu ar mašīnu, izmantojot prāmi no Ventspils uz Zviedriju, pēcāk veicot aptuveni 12 stundu pārbraucienu līdz galapunktam. Pirms eksāmeniem uz Latviju lidoju ar lidmašīnu, pēc eksāmeniem — tāpat, bet septembrī Latvijā jau kopā ar draugu atgriezos ar automašīnu.
— Cik reižu nācās sēdēt pašizolācijā, cik dienu? Kā pavadīji laiku? Kāds bija sods, ja pārkāpj noteikumus Norvēģijā, kāds, ja Latvijā? Kā atšķīrās izpratne par vārdu «pašizolācija» abās valstīs — ko varēji darīt šeit, ko varēji Norvēģijā?
— Kopā esmu izsēdējusi četras karantīnas jeb pašizolācijas. Tur pašizolācija skaitījās kā mums karantīna. Tur nosaukumi bija apgriezti, tāpēc vēl aizvien grūti saprast, kas ir kas. Arī Facebook grupā visas vasaras garumā grupā, kurā sazinās latvieši Norvēģijā, bija redzams apjukums par šiem vārdiem un to nozīmi.
Aizbraucot uz Norvēģiju, savās mājās bija jāpavada 14 dienas. Kad mēs aprīlī aizbraucām uz Norvēģiju, varējām iet strādāt, ar noteikumu, ja nesatiek citus cilvēkus, ko arī darījām. Mēs nevarējām iet, piemēram, uz veikalu un tur, kur ir citi cilvēki. Par pašizolācijas noteikumu pārkāpšanu un neievērošanu, manuprāt, sods bija 20 000 kronas, kas ir ap 2000 eiro, taču neesmu droša. Latvijā tie bija dažādi naudas sodi un policijas kontrole, taču tur, Norvēģijā, reti kuram policija piestāja pie mājas, jo, kā jau minēju, cilvēki, ja nav saskarsmē ar citiem, varēja doties dabā, staigāt un pat strādāt, tiem nebija jābūt istabā. Īpašas atšķirības nebija no tā, kādas būtu bijušas mūsu pirmās 14 dienas, ja tādas karantīnas nebūtu, jo vienīgā atšķirība bija šī te ierobežotā satikšanās ar cilvēkiem un publisku vietu apmeklēšana.
Atbraucot uz Latviju, arī bija jāizsēž 14 dienu pašizolācija. Tās es pavadīju, esot mājās. Mana dzimšanas diena tieši iekrita šīs pašizolācijas laikā, tad bija mazliet skumīgāk, jo neviens nevarēja atbraukt, apsveikt.
Kad pēc eksāmeniem, jūnijā, braucu atpakaļ uz Norvēģiju, bija pieņemti jauni noteikumi, kas paredzēja, ka jāizolējas tikai desmit dienas, kamēr Latvijā tās vēl joprojām bija 14 dienas. Iebraucot valstī, arī bija nepieciešams iemesls, kāpēc tu ierodies, jo tūrisms bija atcelts. Manā gadījumā derēja darba līgums.
Septembrī, kad atgriezāmies, arī šeit, Latvijā, izolācijā bija jāpavada desmit dienas, jo Norvēģija tobrīd bija viena no valstīm ar koeficientu, kas pārsniedz valstī noteikto slieksni. Jau kopš augusta sākuma ik nedēļu koeficients mainījās un tā bija kā laimes spēle, kuram no tiem, kas lido atpakaļ uz Latviju, būs jāpavada laiks pašizolācijā, kuram ne.
— Kādas bija izjūtas un kāds bija tavs dienas režīms, mācībās piedaloties no citas valsts?
— Pārsvarā mācību tiešraides skolas izvēlētajā platformā MS Teams man bija no rītiem, sākoties pēc Latvijas laika 9.00, pēc Norvēģijas, 8.00. Piecēlos agrāk, pievienojos tiešsaistei, izmācījos un gāju strādāt. Iekrita tā, ka, kad nācām pusdienu pauzē, tad bija viena tiešsaiste. Mācījos no rītiem, pusdienlaikā un vakaros. Citreiz, ja visam nesanāca laika, sakrāju vairākus darbus un paņēmu pusi dienas brīva no algotā darba, un visu izdarīju vienā dienā. Man patika, es spēju ievērot nodošanas termiņus un nekādas lielas izmaiņas starp to, vai es būtu bijusi Latvijā un mācījusies no mājām, vai to darījusi no ārzemēm, kā arī es darīju, nesaskatīju.
— Par 12. klašu eksāmeniem visu laiku vilcinājās, bija neziņa, būs klātienē vai atcels pavisam. Vai nebija uztraukuma, ka netiksi uz eksāmeniem? Vai juties sagatavojusies?
— Protams, risks un šaubas par eksāmeniem bija, jo tobrīd, aizbraukšanas brīdī, tas bija 50 uz 50. Taču domāju, ja tikšu atpakaļ uz eksāmeniem, tad tikšu un varēšu pabeigt skolu, taču, ja ne — tad šim variantam man plāna nebija. Iespējams, būtu vai nu jāmācās vēlreiz, vai nākamgad atkārtoti jāliek eksāmeni.
Ja runājam par to, ka nebija zināms, vai gadījumā tūlīt neatsāksies klātienes mācības, sajūtas bija ļoti interesantas. Kad braucu prom, jau skolotājai minēju, kā būs, tā būs, taču, ļoti cerēju, ka eksāmeni tomēr nenotiks. Aizbraucot uz turieni, man ļoti bieži cilvēki jautāja un rakstīja par eksāmeniem. Tas man ļoti apnika, vienveidīgie jautājumi: «Ko tu darīsi, ja būs eksāmeni?», jo atbilde bija skaidra — ja varēs lidot, pirkšu biļeti un braukšu atpakaļ.
— Kāda bija pieredze doties atpakaļ uz Latviju, tikai eksāmenu dēļ?
— Kad tika izsludināti eksāmenu norises datumi, atceros, ka man bija jābūt 14 dienas pirms pirmās eksāmenu dienas Latvijā, lai varētu izsēdēt pašizolāciju un 19. maijs bija pati, pati pēdējā diena, lai es ielidotu valstī.
Ar lidojumiem bija ļoti paknapi. Lai tāds kā repatriācijas reiss uz eksāmeniem tiktu organizēts, bija jāraksta uz vienu no Latvijas ministrijām un jāizskaidro, no kurienes esi un kāds ir iemesls vajadzībai iekļūt valstī. 15. maijā ieraudzīju, ka viens reiss ir ielikts un ātri iegādājos biļeti.
Jau tad, kad biju ielidojusi, man no Izglītības ministrijas atsūtīja paziņojumu, ka ir variants doties uz Latvijas vēstniecību Norvēģijā un pildīt šo eksāmenu attālināti, taču tad jau bija par vēlu, jo biju atgriezusies un šāda opcija vairs nebija aktuāla. Izsēdēju šīs 14 dienas karantīnā un jau nākamajā dienā bija jāiet uz eksāmenu. Jutos sagatavojusies, taču, protams, ka visiem tas bija jaunums un liels satraukums, jo neviens nebija bijis skolā ilgu laika posmu.
Latvijā kopā biju četras nedēļas, divas no tām pašizolācijā, un divas nedēļas pavadīju eksāmenos. Pēc pēdējā eksāmena, kas notika piektdienā, 12. jūnijā, un jau ceturtdienā, sešas dienas pēc eksāmena lidoju atpakaļ uz Norvēģiju.
— Kāda bija situācija lidostās? Salīdzinot Rīgas un Oslo lidostas, kaut kādas lietas specifiskākas, cilvēku daudzums? Veikali slēgti vai vaļā? Vai bija jālieto maskas?
— Bija ļoti interesanti, pirmo reizi viena lidoju ar lidmašīnu, kas man ļoti patika un to izbaudīju. Salīdzinājumam, ja vienmēr lidostā un lidmašīnā ir ļoti daudz cilvēku, tad tagad to nebija tik daudz, taču nebija arī tā, ka bija maz.
Veikali lidostās bija ciet, vienīgais, kas bija vaļā, bija kiosks, kur varēja nopirkt kaut kādas nepieciešamākās preces. Atceros, ka, gaidot lidmašīnu, sēdēju un telefonā skatījos seriālus, jo nebija, pa kurieni pastaigāt.
Maskas bija jālieto gan Latvijā, gan Norvēģijā, bet lielākā atšķirība bija šīs te desmit un 14 dienas, kuras nācās pavadīt pašizolācijā, jo tam, psiholoģiski, ir ļoti liela starpība.
— Vai tobrīd varēja valstī iebraukt bez darba līguma?
— Kā jau minēju, gan vasarā, atgriežoties Norvēģijā, gan braucot uz turieni pavasarī, bija nepieciešams darba līgums, ar kuru varēja iebraukt valstī.
— Kādi bija piesardzības pasākumi vai ierobežojumi laikā, kamēr biji Norvēģijā?
— Pilsētā, kurā mēs dzīvojām, vispār nevarēja izjust to, ka ir vīruss, jo nebija jālieto ne maskas, ne paši cilvēki taisīja kaut kādus skandālus. Tur viss bija ļoti mierīgi.
Varu minēt arī to, ka mēs ar draugu bijām mazliet apslimuši, tad devāmies nodot testu, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā un tā ir parasta apaukstēšanās, un tests bija negatīvs.
Arī rudenī un ziemā, tad, kad šeit uzlika daudzus ierobežojumus, tur viss lielākoties palika tā, kā bija, bez krasām izmaiņām. Arī šobrīd ne veikalos, ne publiskās vietās maskas tur nav jānēsā, tās ir ieteicamas. Restorāni un klātienes ēšana ir atļauta. Taču tas ir konkrētajā valsts daļā. Ja tā būtu kāda no lielpilsētām, piemēram, Oslo, tad tur noteikumi ir daudz stingrāki.
— Vai bija viegli iegādāties lidmašīnu biļetes? Kādi noteikumi bija lidmašīnā?
— Maija beigās dienā kursēja viens reiss. Sanāca tā, ka viena sēdvieta pa vidu atstāta brīva, tāpēc vietu bija mazāk nekā ierasts. Braucot atpakaļ jau jūnija beigās, man bija vesela individuāla rinda, tāpat kā manam brālim, kurš arī vasarā brauca man līdzi, arī viņš sēdēja viens pats rindā, kura paredzēta trīs cilvēkiem. Maskas bija jālieto, tās varēja noņemt tad, kad vēlējās padzerties vai ieturēt maltīti.
— Tavi spilgtākie secinājumi no visu šo sešu mēnešu ilgā un jaunā piedzīvojuma?
— Nenožēloju, ka pieņēmu lēmumu doties, nevis palikt. Man bija bail par eksāmeniem, jo tomēr biju mācījusies ilgus gadus, lai sasniegtu šo posmu savā dzīvē, taču viss bija ļoti labi un izdevās, kā vajadzēja. Tas, ko es vēlējos, tas notika.
Šogad mēs neplānojam uz turieni doties, šobrīd dzīvojam un esam Latvijā. Mana māsīca brauks, taču jāatceras, ka tas nav atpūtas brauciens, bet gan, lai strādātu. Ar šiem ierobežojumiem, biļetēm, pilnvarām, nepieciešamajiem dokumentiem un nodotajiem testiem, kas jādublē dažādās valodās, liekas, ka nekas nesanāks, taču tad, kad sāc darīt, nav tik traki. Man tur ļoti patika būt, tā bija lieliska pieredze, ar kuru šobrīd varu dalīties ar citiem un atcerēšos vēl ilgi jo ilgi.