Kad visi vienlīdzīgi, bet citi vienlīdzīgāki

Ļaujiet man runāt

Nekārtības sistēmā nav nekas jauns, jo nekad nav tā, ka viss funkcionē ideāli. Tas ir tikai normāli un saprotami. Un nav par katru kļūdu jāceļ brēka un jāapber ar mēsliem katrs, kam dots valdīšanas zizlis. Nu es runāju par tādu elementāru cieņu. Bet ir arī tāda elementārā necieņa. Necieņa pret cilvēkiem, necieņa pret tautu un necieņa pret cilvēci. Man šķiet, ja tev ir jāspēlē klavieres vai akordeons, vai balalaika, tad tas ir arī jādara! Tu esi radīts tam, tāpēc nedari to, ko neproti un kam neesi vispār aicināts. Tāpat man šķiet, ja esi no citas «planētas» un nekad neesi audzis vidē ar nosaukumu «Latvijas sabiedrība» un nezini, kā cilvēks šeit domā, kā dzīvo, kā plāno un kā vispār redz pasauli, tāpat, cik liela vērtība ir «latam», kas bijis norubļots, norepšots, bet tagad nomodernots uz eiro, tad tas citplanētiešu šķīvis, nolaižoties mūsu rudzu laukā, noposta ne tikai labību. Tas izdara arī postījumus daudz lielākā mērogā. Nopostot rudzus, jau arī mūsu latviešu rudzu maizes rupucītis, kā šo maizi sauca mans vecaistēvs, tiek noslaucīts no mūsu ar linu galdauta klātā galda. Un kas ir latvietis bez rupjmaizes? Vienkāršs Eiropas Savienības viens no statistikas datu bezpersoniskiem elementiem. Nekas vairāk. Un tā pār Latviju daudz nelatvisku zābaku pāru staigā un iestaigā pēdas, kuras neatbilst mūsu «izmēram».
Lai nu kā, es no sirds priecājos, ka balagāna uzvedumam ir jauni pavērsieni, kā, piemēram, lielā «Zelta mikrofona» ierakstu balvas pasniegšanas ceremonija, kas mums uz skatuves televīzijas tiešraidē parādīja, cik tad visa tā kovida lieta ir nopietna. Jā, esot ievērotas visas epidemioloģiskās normas, tikai šausmīgi svarīgie divi metri netika ievēroti. Divi metri, kas izjaukuši tik daudzus pasākumus reģionos, tāpat izpostījuši ieceres, plānus un daudzu cilvēku biznesus un dzīves. Kāds šo divu metru dēļ varbūt paņēmis šņori un ziepes, jo nav redzējis izeju šajā aizliegumu purvā. Bet ir tomēr kādi, kas drīkst un uz kuriem nekas neattiecas. Tāda izredzētība! Prestiža lieta taču. Apbērēt cilvēku tā, kā klājas visu radu, draugu, paziņu pavadībā, redz, nedrīkst, dejot iekštelpās nedrīkst, bet ceremonijā, saņemot «eksistenciāli svarīgu» balvu, masku pat drīkst noņemt, lai smukumu neizbojā un bilde glīta izskatās. Un tad briesmīgā inficēšanās nedraudēja? Tagad klasēs mazie bērni kā spitālīgie sēž ar mutes pārsegu uz sejas, jo ir ļoti bīstami. Un vai tā nav atklāta smiešanās par cilvēkiem — normālajiem mirstīgajiem? Sanāk, ka prestižas lietas pieļauj izņēmumus, bet tas, ka tu, mazais uzņēmējs, bankrotē ierobežojumu dēļ un esi izputināts, tas ir neprestiži un velns ar to? Kur mūzikas pasākumā tika ievērots noteikums par atļautu pulcēšanos vienā mājsaimniecībā un 25 kvadrātmetriem uz personu? Tas prestižs laikam dikti antivielām bagāts statuss. Kādiem, kas ievērotu visu, ir bijis liegts strādāt, un ir joprojām, bet kā jau tai Džordža Orvela «Dzīvnieku fermā» sacīts: «Visi ir vienlīdzīgi, bet daži — vienlīdzīgāki par citiem.» Tāda pretīga padarīšana. Kādam slimnīcā radinieki un tuvi cilvēki pandēmijas laikā miruši un bijuši uz mūžības sliekšņa, bet no tiem šausmoņa kovida dēļ pat nevarēja atvadīties, jo tas, pēc visa spriežot, nav gana glauns pasākums, ko filmē televīzija. Nevaru pat iedomāties, kā aizgājējs un kā tuvinieki šādā situācijā jūtas. Bet tautai tik ļoti «svarīgais» pasākums, bez kura noteikti zeme būtu pārstājusi rotēt, lieliski pierādīja, ka ir īpaša izredzētība. Un ne jau tikai tas pasākums. Tāpat Latvijas «Eirovīzijas» pārstāves, kas nebija izraudzīta no tautas, video filmēšanā tika uzspļauts visām prasībām, jo atkal antivieliskais prestižs. Ja ir bīstama pandēmija, kādas vēl «Eirovīzijas» jārīko? Un kāda vīzija vispār tika aiznesta no Latvijas? Vai mūsu tautas? Nē, ko labi parāda cilvēku domas tai pašos sociālajos ierakstos. Varētu te šūmēties dikti un daudz, bet kāda jēga? Esmu tikai Visvaldis. Varbūt jānokrustās ar pseidonīmu «Visvalis Prezstīīīžs», lai visi vārti būtu vaļā? Lai nu kā, radās pat ideja, ka pēc šī ierakstu balvas pasniegšanas parauga varam taisīt ballītes un visu citu, kas bija pirmskovida laikmetā, un par ieejas biļeti var kalpot negatīvs kovida tests. Vai tas nav tikai loģiski? Tā taču tika attaisnots mūzikas balvas pasniegšanas pasākums. Ja vieni var, kāpēc citi ne? Te nemaz nav viela pārdomām, jo tur loģikas nav pilnīgi nekādas, un, šķiet, ka tā netaisnība augs tikai vairumā, ja pār zemi nenāks kāda pēkšņa «zemestrīce». Gribas pat teikt: «Lai nāk!»

Visvaldis