Pirms izlidošanas no PSRS

Raksta lasītājs

Pasaulē pasažieru un tūristu pārvadājumi lidmašīnās gandrīz pilnīgi pārtraukti. Atmiņā viens no tūristu lidojumiem, īpaši tā sākuma periodā.
1979. gada aprīlī Latvijas lauksaimnieku grupa gatavojās ceļojumam uz Austriju. No Talsu rajona izredzēto vidū bija toreizējais lauksaimniecības darbinieku arodbiedrības vadītājs Valentīns Ruiss un es. Iepriekšējā dienā pirms izlidošanas, kas bija 25. aprīlis, mēs ar vilcienu braucām uz Maskavu, kur vajadzēja pārnakšņot pirms izlidošanas. Mūs izvietoja vienā no viesnīcām blakus Vissavienības tautsaimniecības sasniegumu izstādes kompleksam. Te bija ap divdesmit piecstāvu korpusu, kuros izmitināja izstāžu apmeklētājus no visas PSRS. Naktsmītņu līmenis bija zems — katrā istabā četras gultas, labierīcības kopējas gara koridora galā. Aprīlī izstāde vēl nebija atklāta, apmeklētāju maz, viesnīcās atļāva pārnakšņot tiem, kam neatradās vietas Maskavas centra viesnīcās, arī dažādiem tirgoņiem, kas veda preces pārdot uz Maskavu. Līdz vēlam vakaram klaiņojām pa galvaspilsētu, tad izņēmām savus samērā lielos koferus no bagāžas glabātavas pirmajā stāvā, pasēdējām kopā ar grupas vadītāju un ap desmitiem vakarā izklīdām pa mums ierādītām istabām. Es ar Valentīnu iegājām mums paredzētā istabā un ieraudzījām divas aizņemtas gultas un vēl divas ciešami saklātas tieši mums. Istabas vidū liels galds, pie kura četri krēsli. Uz galda atradās saņurcītas avīzes, tām virsū pusducis alkohola pudeļu, protams, tukšas. Starp pudelēm tukšas konservu kārbas, maizes atliekas, zivju asakas un vēl tas, kas paliek pāri pēc pamatīga plosta. Asas smakas kairināja mūsu degunus. Vienu nakti pavadīt šādos apstākļos nav grūti, ja jau nākošo sapņojam pavadīt Vīnes apartamentos. Nezinot, kas ir mūsu istabas biedri, nolikām drošības pēc savus koferus katrs pie savas gultas, pieliekot tiem cieši blakus krēslu un naktsskapīti, lai neviens nevarētu mēģināt miegā paņemt mūsu bagāžu. Kārtīgi salikām savas virsdrēbes uz krēsliem, iekārtojāmies katrs savā gultā un izslēdzām gaismu, cerējām uz labu miegu.
Pēc nepilnas stundas
mūsu istabas durvis atvērās, iedegās griestu lampas, es ar vienu aci novērtēju ienācēju, kas bija jaunāks par mums, kupliem matiem, tumšā kreklā, Kaukāza tautības tipa vīrietis. Arī ienācējs ar skatienu novērtēja mūs. Viņa acīs mēs varējām būt turīgi pilsoņi ar solīdiem koferiem, lepnām drēbēm, kas gatavojās Maskavā kārtot lielus darījumus un, vairīdamies no centra viesnīcu darbinieku uzmanības, izvēlējušies nakšņot nomalē, kur pat iestājoties viesnīcā, neviens neprasīja uzrādīt pasi, tikai pēc pirmās atbildes: «Vietu nav!», bet, saņemot dzeramnaudā žūksnīti naudas, vienmēr nakšņošanas vieta atradās.
Vīrietis novilka savu žaketi, uzlika uz krēsla un izgāja no istabas. Elektrība palika ieslēgta, tātad uz drīzu atgriešanos. Ilgi nebija jāgaida istabas jauno biedru, kurš atgriezdamies sāka čamdīt savas žaketes kabatas. Un tad pēkšņi atskanēja viņa paģērošā balss: «Mužiki, otdaiķe ģengi!» (Veči, atdodiet naudu!) Mēs tēlojām atmošanos, lai gan vismaz es, vēl nebiju iemidzis. Krieviski atbildējām: «Neesam ņēmuši jūsu naudu!» Svešinieks sāka mums uzmākties ar vārdiem: «Atdodiet naudu pa labam», «Nevajag skandālu», «Esiet prātīgi!» Vēlāk, pārrunājot radušos situāciju, nācām pie secinājuma, ka viņš mūs noturēja par tāda tipa pilsoņiem, kam izdevīgāk atpirkties, nekā iesaistīties oficiālu attiecību noskaidrošanā. Viņš cerēja, ka mēs drīzāk ar naudu atpirksimies, nekā atļausimies mūs atpazīt.
Pateicu tieši:
«Sauciet viesnīcas dežurējošo komendanti un miliciju!» It kā apzagtais, izejot pa durvīm, noteica: «Nu pagaidiet!» Ar Valentīnu apspriedām turpmāko rīcības plānu — varbūt savākt savas mantas, iet pie dežurantes un prasīt gultas vietas citā istabā, vai arī gulēt un gaidīt, kas notiks tālāk. Drošības pēc aizslēdzām durvis, atstājot atslēgu durvīs, lai nevarētu atslēgt no ārpuses. Prātā nāca ļaunākais, ka viesis var ierasties draugu kompānijā, «aptīrīt» mūs un atstāt istabā bez nekā. Aiz aizslēgtām durvīm mēs lielajā daudzmiljonu cilvēku Maskavā jutāmies tik vientuļi un nožēlojami, kā teica pandēmijas laikā, pilnīgā pašizolācijā. Laiks ritēja lēni, tuvojās pusnakts, bijām pilnīgā neziņā. Un tad sadzirdējām soļus aiz durvīm, — nāca vairāki cilvēki, kas apstājās pie mūsu istabas durvīm. Kāds skaļi klauvēja un atskanēja sievietes balss: «Biedri, atveriet durvis!» Tas, ka dzirdējām sievietes balsi, mūs nomierināja. Vaicājām: «Kas dauzās?» Atbilde: «Komendante!» Nu mūsu piesardzība atslāba, paļāvāmies uz cerību, ka balss aiz durvīm ir patiesa. Abi ar Valentīnu uzvilkām virsdrēbes un atslēdzām mūsu «cietoksni». Aiz durvīm stāvēja trīs cilvēki, — viena sieviete, šķiet, komendante, tumšmatainais vīrietis un milicis. Sapratām, ka šajā mirklī mūsu bailes beidzās. Nezinājām, uz ko vēl cerēja mūsu apvainotājs. Galvā iešāvās pat doma, ka viņš varēja cerēt, ka mēs, negribēdami atklāt savas personības, būsim gatavi ar naudu atpirkties no visiem trim — komendantes, miliča un kaukāzieša. Nebūtu brīnums, ka viņš, dzīvodams situācijās, kur visu pērk un pārdod, centīsies atrisināt problēmu kā uzvarētājs. Svešinieks joprojām pie sevis murmināja, ka esam paņēmuši viņa naudu. Vīrietis aši novāca lopiskā galda vienu stūri, pie kura apsēdās milicis, izvilkdams no pleca somas savus papīrus. Kārtības sargs vērsās pie mums: «Uzrādiet savus dokumentus!» Tas bija kaukāzieša sakāves un reizē mūsu uzvaras triumfa mirklis šajā kriminālajā epizodē. Ar cēlu žestu no žaketes iekškabatas izņēmām savas PSRS ārzemju ceļojuma pilsoņu pases un pasniedzām milicim, klāt pievienojot «Aeroflotes» pasažieru biļetes angļu valodā. Kaukāzietis tūdaļ saprata savu izgāšanos, uzvilka plecos savu žaketi, drudžaini rakņājās pa kabatām un pēkšņi teica: «Nauda atradās, nauda ir!» Milicis greizi paskatījās uz cietušo, savāca savus dokumentus un gatavojās kopā ar komendanti atstāt viesnīcas istabu. Valentīns stingri uzstāja: «Mēs negulēsim vienā istabā ar apmelotāju!» Milicis izprata radušos situāciju un teica vīrietim: «Nāciet man līdzi!»
Tikko durvis aizvērās, mēs aizslēdzām tās, atkal atslēgu atstājot durvīs pagriezienā, lai tās nevarētu atslēgt no ārpuses. Izģērbāmies un iekārtojāmies zem segām, domādami, ka viss beidzies laimīgi. Taču drīz atkal kāds klauvēja pie mūsu nelaimīgajām durvīm un uzstāja: «Puiši, atvainojiet, laidiet mani gulēt!»
Acīmredzot milicis
bija norājis blēdi un atlaidis brīvībā. Valentīns ieminējās, ka varbūt vajadzētu tomēr viņu ielaist istabā, taču es kategoriski iebildu: «Nē, un vēlreiz nē!», jo svešinieks varēja mums kaut kā atriebties.
Nākamajā rītā pēc pamošanās apsvērām, cik mēs esam droši, vai aiz durvīm kāds negaida mūsu iznākšanu. Pēc apģērbšanās piegājām pie viesnīcas numura durvīm, paskaļi pieklauvējām un teatrāli teicām: «Laidiet mūs ārā!» Mūsu domu gājiens bija — ja kāds aiz durvīm būtu, tad tas kaut kā reaģētu ar atbildi. Pēc vairākkārtējas uzrunas un klauvēšanas, reakciju nedzirdējām un nolēmām, kā saka, «gaiss tīrs». Atslēdzām durvis, viens no mums pabāza galvu pa durvīm, lai pārliecinātos par drošību, otrs stāvēja gatavībā durvis aizvērt un atkal aizslēgt. Mūsu durvju tuvumā neviena nebija, un mēs ar koferiem rokās devāmies, kā sarunāts, uz grupas vadītāja viesnīcas istabu. Nolēmām, ka nevienam par nakts piedzīvojumu nestāstīsim, var gadīties, ka grupas vadītājs var šo notikumu izprast citādāk un ceļojuma laikā mums pievērst pastiprinātu uzmanību, jo grupas tūristi cits citu nepazina, un tautas gudrība māca: «Nav dūmu bez uguns!» Atziņa bija uz visu mūžu — skaisti ir ceļot, bet jābūt vienmēr gatavam uz jebkuru pēkšņu piedzīvojumu.
Juris Jansons
Talsos