Dzīve ir viena, un tā jādzīvo katru dienu!

Personības

Šīs nedēļas aktuālā intervijā uz sarunu aicinājām Evu Fricbergu, dejotāju, deju pasniedzēju, treneri un entuziasma pilno rojnieci, kas mīl ķert fotomirkļus un arī iesākusi peldēt cauru gadu. Viņa kovida laiku izmanto kā nebijušu iespēju brīdi, un janvāra beigās Evu varēja sastapt arī žurnālā «Ieva» kā sievieti — iedvesmotāju jeb «Ievas dzirksteli». Tvērāmies pēc iedvesmas arī mēs.

— Ir pagājis gads, kad esam iestiguši ierobežojumu purvā. Kā šis laiks pagājis cilvēkam, kuram ikdiena līdz tam daudzus gadus pavadīta, aktīvi trenējot un apmācot dejošanā? Nebija apjukums?
— Jā, kovids jau ne tikai apstādināja ierasto dzīvi, bet arī sagāza visu ar kājām gaisā. Nebija tā, ka darbošanās apstājās, bet iesākās kaut kas jauns. Tas bija tik straujš pagrieziens, ka nebija laika apjukt. Sekojot notikumu gaitai, visu laiku nācās pārveidoties un reaģēt, uztaisīt tādu kā refrešu. Sanāca iepriekšējo dzīvi atstāt aiz līnijas un sākt visu no jauna. Muļķīgi ir bēdāties un gausties par to, ko nevari mainīt.
— Secen noteikti gāja arī sacensības, kurās bija ieguldīts laiks?
— Jā. Ne tikai sacensības. Visi mani kolektīvi tika cauri Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieku atlases pirmajai kārtai… Pagājušā gada aprīļa sākumā bija jābūt skatei. Tai vajadzēja būt kā punktam uz «i», kad noskaidrotos, vai tiekam uz lielo pasākumu, bet dažas nedēļas pirms izšķirošās atlases iesākās kovids. Un divu gadu darbs burtiski bija vējā. Tas bija ļoti liels ieguldījums, lai nokomplektētu četrus sastāvus… Divu gadu garumā gatavojāmies, izturējām atlases kārtas un tad, kad vajadzēja baudīt pašu labāko, viss tika atcelts.
— Tas neizsita pamatu zem kājām?
— Patiesībā tie divi gadi bija ļoti interesants un piepildīts laiks. Un tādā apjomā un līmenī dejas nebija bijušas nevienu no iepriekšējiem lieluzvedumiem. Gatavojāmies, bija mērķis. Bijām liela notikuma priekšā, bet tad pēkšņi tas viss tika kā ar nazi nogriezts, bet tas neizsita no līdzsvara.
— Vai šādas situācijas patiesībā nav kā indikators, kas parāda, cik stabili stāvam?
— Jā, noteikti! Piekrītu, ka tādas situācijas parāda, cik stabili esam. Te redzējām, uz kāda pamata stāvam. Var nopurināties, apjaust jauno un iet tālāk un darboties pēc jaunajiem noteikumiem, bet var krist depresijā un sašļukt. Skaidrs ir tas — kas grib, tas arī var. Kas darīja, tas dara arī līdz šim. Dara onlainā, dara mājās. Es nezinu, varbūt esmu pārāk optimistiska? (Smejas.) Jā, grupu sacensības tika atceltas, pašas grupas tāpat.
— Kā darbs norit pašlaik?
— Ir apmēram viena trešdaļa no visiem maniem dejotājiem, ar kuriem tagad strādāju attālināti «Zoom» rīkā. Cits varbūt saķer galvu par to, ka 25 gadus esi strādājis no sezonas un sezonu ar lieliem kolektīviem, kad ir savs ritms diendienā visu cauru gadu, bet te pēkšņi cilvēkam, kas pieradis dzīvot tādu dzīvi, noņem piecu gadu darbu, ko esi stabili turējis un uzturējis, kultivējis. Pēkšņi tas izmainās un paliek viena trešdaļa, jo divas trešdaļas dažādu iemeslu dēļ nav gatavas Zūmā strādāt. Bet tas arī nav iemesls, lai nokarinātu rokas, jo atrodas atkal nākamās nišas. Esmu it kā zaudējusi 25 gadus būvētu studiju, un saprotu, ka tad, kad atsāksies, tikai nezinu, kad tas būs, būs jāsāk no jauna. Esmu šajā laikā atklājusi un sapratusi jaunas lietas, un varbūt tā tam bija jābūt, lai es uztaisītu tādu refrešu arī sevī. Varbūt arī tas iepriekšējais stils bija interesants, bet raits un pazīstams, ka tagad bija jāsāk kaut kas cits.
— Ko pasniedzējam nozīmē redzēt to, kā dejotāji pieaug?
— Par katru posmu ir prieks. Sākumā jūk, ir kādi iztrūkumi, kad mācās sakārtot līniju un konkrētu laukuma zīmējumu, bet tad vienā brīdī ir «hops», un viņi jau dara pareizi. Kad redzi, ka bērns bijis bez izteiktas ritma izjūtas, bet te pēkšņi aiziet, ir milzīgs prieks. To jau vairs atņemt nevar. Viņi plaukst kā tādi pumpuriņi. Un no tiem maziem kunkulīšiem, kad iziet skaistās vidusskolas meitenes ar grāciju, tas tik ir kaut kas! Tādas man viņas patiešām ir. Gan Talsos, gan Rojā. Visas kā karalienes. Visas. Meitenēm ir graciozitāte un elegance. Tas būtu tas īstais apzīmējums. Es lepojos ar viņām tā, kā lepotos ar sevi.
— Vai to varētu saukt par mammas lepnumu?
— Tajā ziņā jā, bet tad, kad jāstrādā, es prasu disciplīnu un tad nu man jābūt pasniedzējai, un neesmu tas ārkārtīgi mīlīgais un laipnīgais pasniedzējs. (Smejas.) Man vienmēr svarīga bijusi ir attieksme. Nāku ar uzdevumiem un gribu, lai tos saprot un lai tas nav tukšs laiks, kad nesaprotam, ko mēs vispār darām. Ir galamērķis un galarezultāts. Bet tagad ir citādāk. Tagad strādājam Zūmā. Mēs neapjukām un no oktobra pieslēdzāmies. Sākumā gāju strādāt no kultūras nama, bet pēc tam, lai pietuvinātos bērniem un izjustu sajūtas kā viņi, pārcēlos uz mājām un sāku strādāt no turienes. Lai nav tā, ka man ir priekšrocības un liela zāle. Un mums ir ļoti draudzīgas attiecības. Tik draudzīgi kā tagad mums nekad dzīvē iepriekš nav sanācis.
— Kāds tam ir iemesls?
— Visu laiku bija tā, ka mēs gājām uz mērķi — tad Dziesmu svētki, tad skates, tad konkursi. Vienmēr par visu ir bijusi nopietna atbildība, bet tagad mēs vairāk saprotam, ka ir iedots vesels gads — kaut kāds nezināms. Tam nav milzīgu mērķu, un tad nu mēs to laiku pavadām, lai būtu forši. Vienu mēnesi, piemēram, mums ir improvizācijas mēnesis, kad mācu improvizēt, bet ar noteikumu: katrs kaut ko paņem sev. Un kas uzlabojās? Ir iespēja vairāk iepazīt bērnus. Katrs no savas istabas komentē un runā, un bērns ir savā vidē. Ir tik pozitīvi! Un es patiešām gaidu katru attālināto tikšanos. Bērni jau ir forši vienmēr, bet tagad ir citādāki apstākļi. Es no tās nodarbības vienmēr aizeju ar smaidu, un citādāka ir mana personīgā enerģija. Rodas visādas idejas, ko tad gribēšu viņiem dot nākamreiz, lai atkal ir interesanti. Un īslaicīgi tā var. Ja tas ievilktos garāk, tad būtu jāsāk domāt kas cits. Tagad ir pārveidots un pielāgots princips, kas ir foršs. Domāju, ka drīz sāksim iet ārā uz vingrošanu. Līdz desmit cilvēkiem ārā kopā kustēties drīkst.
— Tātad sanāk arī pietuvināti, ne tikai attālināti?
— Aiz gara laika kļuvu par sertifikāciju fitnesa instruktori, kas ir otrs mans hobijs, kas uzradies. (Smejas.) Tas ir paralēli dejām, uz ko arī aktivizējamies. Te sanāk spēlēšanās ar jēdzieniem. Dejot jau nevar, bet, ja to nosauc par sportu, tad sporto tik nost! Ārā sportot drīkst. Mums aizliedza vingrot telpās, un mēs nepadevāmies. Gājām ārā. Grupiņa gan samazinājās, bet uz pavasari jau visiem griežas kažoks riņķī, un viņi sarosās. Vingrot ārā ir tik forši! Tas ir tas, ko izjutu pa jaunam lāgam. Dejošana pārcēlās uz «Zoom», un vienīgais, kas palika, ir vingrošana. Tad nu gājām un pieradām pie katriem laika apstākļiem. Saģērbāmies tik siltāk, pieņēmām un vingrojām tālāk. Ko tad citu darīsi? Šajā gadā atcēlām treniņus tikai divas reizes — vienu reizi, kad bija mīnus 11 grādi, bet otrā reizē bija tik milzīgs vējš, ka paklājiņi būtu aizlidojuši nezināmā virzienā.
— Sociālajos tīklos var pamanīt, ka esat draugos ar fotografēšanu. Tas arī ir tuvs vaļasprieks?
— Jā, tas ir vēl viens mans hobijs. Nezinu īsti, kurā brīdī es tam pievērsos un to, vai man tas sanāk, pati nemāku spriest. Par to man kāds cits mūžīgi atgādina. (Smejas.) Nopirku fotoaparātu, kas man senāk bija liels sapnis. Kad pirmo reizi varēju to īstenot, man likās, ka cilvēkam neko vairāk par fotoaparāta hobijiem nevajag. Tā sajūta ir apmēram tāda: tev ir tava diena un brīvs brīdis. Ir, piemēram, skaists pavasaris. Tu paņem fotoaparātu, ieej pļavā un ar to iedzīvojies, redzot katru sīkumu — taureņus, ziedlapu vai ko citu. To fotografējot var pietuvināt. Un man tik ļoti patīk izpludināt fonu un akcentēt vienu objektu. Nopirku fotografēšanas grāmatu, un man patika pirmais teikums: izlasiet un pēc tam aizmirstiet visu, ko izlasījāt, jo fotogrāfija ir jābalsta uz savu intuīciju un to, kā tu pats redzi. Un, tā kā esmu pieradusi paļauties uz sevi un savu izjūtu, šā nodarbe it tik tuva.
— Kā izvēlies, ko fotografēt?
— Tu sajūti, kurš ir tas īpašais objekts. Tas var būt suņburkšķis vai viena puķe, ap kuru vari darboties pusstundu. Tā pat ir tāda kā meditācija. Man pat pēc tam nav tik interesanti apstrādāt to bildi, kā pats fotografēšanas process. Es pat pēc tam neko īpaši nepārformēju… Lielākais ieguvums ir tā izjūta, ko iegūstu fotografējot. Esmu arī uztaisījusi pāris fotosesijas draugiem, un tas man arī patīk. Ja es nebūtu pasniedzēja, noteikti mēģinātu kaut ko šajā sfērā. (Smejas.) Tas ir radošs brīdis. Tu vienatnē ar dabu. Rojā ir tik daudz, ko tvert! Braucu ar riteni pa mežiem, pa takām. Ja kaut ko esmu ieraudzījusi un līdzi nav kameras, zinu, ka tajā vietā atgriezīšos. Ir, kur iedvesmoties! Esmu aicinājusi arī sūtīt īpašas, neikdienišķas bildes iniciatīvai «Roja bildēs». Bet patiešām kaut ko īpašu un neredzētu. Gribu ieturēt to neikdienišķo motīvu, lai nav tikai tūkstoš bilžu ar jūru. Gribu vienreizējas bildes, kas atšķiras no ikdienas. Parastās redzam bieži. Es esmu sava ciemata patriote, un man gribas darīt, rādīt, stāstīt un lepoties.
— Padzirdēju, ka peldies arī ziemā. Kā to vispār var izdarīt, ja ir auksti?
— Es ieteiktu to darīt visiem! Neko ar tik lielu sajūsmu kā peldēšanos ziemas sezonā neesmu uztvērusi. To pēcgaršu, kas ir tad, kad iznāc no ūdens, nevienam nevar aprakstīt, kamēr viņš to nav pamēģinājis pats. Es katru reizi, kad nāku no ūdens, saku: «Ak, Dievs, cik tas ir forši!» Eju kopā ar aktīvām meitenēm… Ar laiku ķermenis pierod un nav jākliedz no tā, cik auksti. Prāts to auksto ūdeni ir pieņēmis, un ej viņā kā vasarā. Tad ieej, iegremdējies, apkārt migla un kaijas klidzina… Tās pāris minūtītes esi kā eiforijā. Tas ir tāds dienas sākums! Ķermenis dzirkstī. Tam ir tāds možums! Diena sākas uz pacilātas nots, un esi uzlādējies. Saderība ar ūdeni izstrādājas ar laiku. Tu neuztver to kā aukstu. Kā pirtī iet uz karstumu un zina, kas sagaida, tāpat arī ir ar aukstumu. Tu vienkārši ej procedūrā. Es esmu pirmā gada peldētāja. Šo visu radu no zila gaisa. (Smejas.)
— Tā vienkārši izdomāji, ka peldēsies arī ziemā?
— Sapratu, ka pēc vasaras turpināsim peldēt. Septembrī un oktobrī turpinājām, un tas bija brīnišķīgi, bet novembrī sapratām, ka ir salti vēji un vajag iepirkt kaut kādas ziemas čībiņas. (Smejas.) Bet arī tad vēl nelikās tā, ka būtu jāpārtrauc. Visu laiku uzdevām sev jautājumu: «Cik ilgi iesim? Un cik ilgi būs tas patīkamais?» Un tik ejam, ejam un skaitām vienu mēnesi, otru. Decembrī pārcēlāmies no jūras uz Valdemārpils ezeru. Tā jau nav vispār problēma. Ja gribi un esi radošs, un ja jūra par mutuļojošu, tad vari taču blakus atrast ezeru! Viss ir tādā plūsmā, un skatāmies pēc situācijas: ja aizsalst ezers, taisām āliņģi. Ja upei straumes, tad ejam atpakaļ uz jūru. Ir jāprot pielāgoties! Dzīve ir viena, un tā jādzīvo katru dienu. Man ļoti patīk dzejolis, kurā beidzamā rinda ir par to: katra diena ir diena, lai dzīvotu. Tas arī ir mans moto. Sākumā ir rindas: katra diena ir diena, lai priecātos, smietos, justos laimīgs, mīlētu, bet tas noslēgums man ir ar lielu izsaukuma zīmi un iet pa priekšu katru dienu. Un šis laiks man ir kā iedota dāvana, kad sanāk laiks kaut kam jaunam, ko 25 gadu piepildītā skrējienā bez atvaļinājumiem darīt nesanāca. Svarīgi ir tas, kā uz visu skatāmies.