«Tiek izdejots stāsts un emocijas»

Jauniešiem.lv

Kārlis Lepa ir LLU studiju programmas «Zemes ierīcība un mērniecība» otrā kursa students. Gan mācoties Talsu Valsts ģimnāzijā, gan šobrīd, studējot augstskolā, jaunietis ir ļoti aktīvs un nodarbojas ar vairākiem vaļaspriekiem, kas papildina gan viņa pieredzi, gan zināšanas. Viena no Kārļa lielākajām kaislībām ir tautas dejas, ar kurām viņš nodarbojas jau sešus gadus.

— Pirms cik gadiem pirmoreiz iekāpi pastalās jeb sāki dejot? Kādas ir tavas pirmās atmiņas no šīs aizraušanās?
— 2019. gadā absolvēju Talsu Valsts ģimnāziju un jau tajā pašā rudenī iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Izvēlējos Vides un būvzinātņu fakultāti un studiju programmu «Zemes ierīcība un mērniecība». Šobrīd esmu jau 2. kursa students. Studējot LLU, sapratu, ka man, neskaitot studijas, paliek diezgan daudz brīva laika, tādēļ nolēmu iesaistīties studentu aktivitātēs. Tā arī pieteicos savas fakultātes studējošo pašpārvaldē un 2020./2021. mācību gadā esmu studējošo pašpārvaldes vadītāja vietnieks, sava kursa vecākais, kā arī tiku uzņemts Tautas deju ansamblī «Kalve».
Brīvajā laikā arī esmu pievērsies video filmēšanai un montāžai, sākot no deju kolektīviem, savu fakultāti, līdz pat Latvijas Lauksaimniecības universitātes vajadzībām.
Taču jāatzīmē, ka tie bija mana hobija paši pirmssākumi. Savas deju gaitas uzsāku salīdzinoši vēlu, tikai 8. klasē 2015. gadā. Mani doties uz pirmo mēģinājumu pierunāja klasesbiedrene un nu jau vairāku kolektīvu vadītāja Nannija Pētersone. Pirmajā mēģinājumā sākumā sēdēju malā, bet tad tā laika vadītāja Lita Freimane palūdza, lai pievienojos. Tas laikam bija liktenīgs moments, jo mani aizrāva tieši deja «Abrama polka», un man pašam šķiet, ka šīs dejas dēļ joprojām dejoju tautas dejas.
Pirmie mēģinājumi bija grūti, nekad neizdevās, bija nogurums, nesaprašana, kā nostiept pirkstgalu pareizi, kā nostāties pirmajā, otrajā un citās pozīcijās. Bija arī daudz jauna, taču ar laiku to visu apguvu un pilnveidojos.
— Vai vari saskaitīt, cik koncertos esi piedalījies? Cik no tiem ir Dziesmu un deju svētki?
— Mani pirmie Dziesmu svētki bija 2010. gadā, kad ar Talsu sākumskolu piedalījos tajos ar kori, taču jau 2015., kā arī 2018. gada Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos man bija tas gods piedalīties kopā ar jauniešu deju kolektīvu «Delveri». Man gan šķiet, ka koncertu skaitu ir neiespējami saskaitīt, to ir daudz — lieli un mazi, gan Talsos, gan Pastendē dejojot «Delveros», bet ar kolektīvu «Kalve» līdz šim esmu bijis gan turpat, Jelgavā, gan arī citviet Latvijā. Koncerti gadu laikā ir kopumā nemainīgi, citi interesantāki, citos tiek dejotas trīs vai pat vairāk vienādas dejas citu pēc citas (tā sauktās skates), un tikai izņēmuma gadījumos pēc koncerta nav balles vai kāda tematiska pasākuma.
— Vai pēdējo gadu griezumā dejotāju skaits ir palielinājies, vai tieši otrādi — sarucis?
— Pašu pēdējo gadu griezumā es laikam teiktu, ka, no vienas puses, ir palielinājies, jo aizvien vairāk jauniešu vēlas dejot, jo saprot, ka tas nav nestilīgi. Mūsdienās deju sāk novērtēt aizvien vairāk kā hobiju un sporta veidu, nevis dzirdama frāze: «mani mamma piespieda nākt». Taču, skatoties no otras puses, dejotāju skaits ir sarucis. Aplūkojot «Kalves» arhīvus un klausoties stāstus, gan studentu, gan arī dejotāju skaits bija daudz lielāks. Tagad, skatoties vairāku gadu griezumā, gribētāju ir kritiski maz, lai gan situācija mazliet uzlabojas. Mūsdienās studenti ir apzinīgāki un vairāk uzmanības tiek pievērsta tieši studijām, nevis visam pārējam. Iespējams, tieši tāpēc dejotāju skaits ir krities.
— Kas ir tevi piesaista tieši šim deju žanram? Vai tautas dejas ir vienīgais deju veids, ar kuru gadu gaitā esi nodarbojies?
— Tautas dejas man patīk tā iemesla dēļ, ka tajās tiek dejots ar partneri, tiek izdejots stāsts un emocijas, piedzīvots saviļņojums, jo reizē, tiek apgūts viss vērtīgais un latviskais. Tautas dejas nav bezpersoniskas. Ikviens dejotājs zina, ka, dejojot žūrijai, visam ir jābūt ideāli: gan tērpam, gan sejai — jāsmaida, gan arī kājām — dejas soļiem. Bet, kad tiek dejots skatītājiem, dejas solis reizēm var būt ne tāds, galvenais ir smaids, jo tieši to skatītājs pamana. Pamana arīdzan, vai starp partneriem ir saskaņa un sapratne, vai tiek dejots dejošanas pēc, vai no visas sirds. Citus dejas stilus neesmu mēģinājis. Bērnībā gan mani mēģināja vest uz dejošanu, bet man ļoti nepatika, tādēļ jau otrajā mēģinājumā tās pametu.
— Kas dejojot sagādā vislielāko prieku?
— Dejojot vislielāko prieku sagādā iespēja izdejoties un izpausties. Gan mēģinājumos, gan koncertos cenšos no sevis izpiest visu līdz maksimumam, jo sapratu, ka tajā brīdī jūtos patiesi laimīgs, pārguris un reizēm nespējīgs pa kāpnēm uzkāpt, taču tiešām laimīgs. Skatuve, zāle vai pagalms — tā ir vieta, kur izpaust savas emocijas. Gan sliktās, gan labās. Tā arī ir iespēja atslēgties no visām raizēm un ķibelēm un vienkārši baudīt mirkli.
— Kas tev patīk vislabāk — mēģinājumi vai pats koncerts?
— Mēģinājumi ir tie, kas reizēm sagādā lielāko baudu, jo tajos ir sajūta, ka tiek piepildīts kāds apslēpts sapnis. Taču, no otras puses — arī koncerti ir baudpilni, jo tā sajūta, kad uz tavām kustībām skatās cilvēki, skatās ar apbrīnu un par to smago darbu paldies pasaka ar sajūsmu, ar aplausiem. Tā ir brīnišķīga sajūta. Visam nāk klāt arī neliels stress, vai paspēs no vienas dejas uz otru pārģērbties, vai paspēs visu izdarīt un nodejot.
Vienreiz kolektīvā pat spriedām, ka būtu nepieciešams aizskatuves video no ģērbtuvēm un gaiteņiem, kur skatītājiem būtu iespēja paskatīties, kā pēc smagas dejas pa šauru gaiteni aizjoņo vesels kolektīvs, pārējiem, kas gaida nākamo deju, cieši pieplokot pie sienas, — arī tas ir viens no patīkamākajiem mirkļiem.
— Vai piekrīti apgalvojumam, ka dejotāji ir draugi uz mūžu? Tie tomēr viens no otra darbībām ir ļoti atkarīgi…
— Dejotāji ne vienmēr ir draugi uz mūžu, bet dejošana, tautas dejas — tās gan ir uz mūžu. Pat ja tās pamet, agrāk vai vēlāk pie tām atgriežas, jo tas ikvienam latvietim ir asinīs un pietiek tikai vienu sezonu vai pat vienu deju nodejot, un tas ir uz visu dzīvi. Bet, runājot par dejošanas draugiem uz mūžu. Dejotāji ir tikai cilvēki, reizēm saskan, reizēm ne. Tāpat, kā tas notiek ikdienā!
— Ar ko, tavā skatījumā, vari salīdzināt dejošanu?
— Man dejošanu ir grūti ar ko salīdzināt, jo nekas tai nelīdzinās, bet saistībā ar deju un reizēm pat atkarību no dejas var pielīdzināt makšķerniekam ūdenī, no kura nespēj atkāpties, vai golfa spēlētājam, katru nedēļas nogali pavadot uz laukuma. Katram savs hobijs un aizraušanās ir cita, taču rezultāts ir viens — sirdslieta, ko varētu darīt visu turpmāko dzīvi.
— Kur rodi motivāciju un iedvesmu turpināt savu vaļasprieku?
— Motivāciju turpināt un pabeigt deju iemācīties līdz galam, lai cik absurdi tas neizklausās, es rodu tajā pašā dejā. Dejā, kuru apgūstu, jo bieži vien vadītāji nepasaka, kas tā par deju, neparāda, bet liek mācīties, un vienmēr ir neziņa, vienmēr ir kāds pārsteigums. Kad lēnā deja kļūst par ātro, vai pēkšņi ir kāds jauns, nezināms solis. Tas viss ir aizraujošs, un tieši tas man liek turpināt un nepadoties. Tas, ka dejošanā ir tik daudz vēl ko apgūt, tik daudz sajūtu un emociju ko piedzīvot.
— Vai tev ir kāds konkrēts mērķis, ko vēlies piepildīt saistībā ar dejošanu?
— Es savu dzīves lielo dejošanas mērķi esmu sasniedzis. Dejojot «Delveros», vēl sākumā nezināju, kur studēšu, bet zināju, ka studējot gribēšu dejot kādā lielajā kolektīvā — ansamblī. Vienmēr gribēju iestāties kādā un pateikt to Litai Freimanei, jo viņa vienmēr man teica, ka es spēju vairāk, viņa manī saskatīja potenciālu, taču diemžēl tā arī neradās iespēja to pateikt, taču es zinu, ka viņa no mākoņa maliņas skatās, kur dejo ikviens viņas dejotājs, un zina, ka dejoju «Kalvē». Mans sapnis bija un ir dejot kādā ansamblī un esmu to sasniedzis, un man ļoti patīk. Protams, ir nelieli sapņi kļūt vēl labākam, spēt izdejot ik katru soli, ik katru kustību, taču šis pašmērķis ir ikvienam dejotājam, kuram sirdi patiešām ir mīlestība pret deju!