Lembergs apcietināts

Ļaujiet man runāt

Rīgas apgabaltiesā 22. februārī pēc 12 gadus ilgas tiesāšanās tika paziņots pirmās instances saīsinātais spriedums ilggadējam Ventspils mēram Aivaram Lembergam, kas apsūdzēts vairākos smagos noziegumos. Ne tikai tiesājamajam, bet arī daudziem ventspilniekiem tas šķita pagalam negaidīts — pieci gadi cietumā, 20 000 eiro soda nauda un mantas konfiskācija. Turklāt tiesa lēma A. Lembergu apcietināt turpat tiesas zālē pēc sprieduma nolasīšanas. Protams, gan spriedumu, gan apcietinājumu iespējams pārsūdzēt. Ko par to domā ventspilnieki? Ieskatam dažas no saņemtajām atbildēm.
«Ja nebūtu Lemberga, arī Ventspils nebūtu tāda, kā šodien,» saka kāda padzīvojusi ventspilniece, atminoties padomju laiku beigu Ventspili. «Tie tur, augšā, tikai sēž un muld, bet nekas nenotiek. Atceries, kāda Ventspils bija agrāk un kāda ir tagad. Bet iznāk, ka pie visa vainīgs tikai viņš, jo knābj valdošiem acīs. Kristovskis grib tikt viņa vietā.»
«Pēc mana uzskata ir tā,» sarunai piebiedrojas kāda ventspilniece pāri 40, «ja cilvēks kaut ko dara, bet tu, būdams deputāts, visu tikai kritizē, kurš par tevi balsos? Ja cilvēks māk, lai viņš dara! Vai tad viņš vienīgais tā rīkojās? Tā taču tur dara daudzi. Ja zagtu tikai viņš vienīgais un pārējie to nedarītu, tā būtu cita lieta. Bet viņi jau tur visi tādi. Nav pat jēgas runāt. Visi vienā maisā bāžami. Tagad visur apgriezti līdzekļi. Arī basketbolam, ko apmeklēju vismaz pēdējos desmit gadus. Nevar salīdzināt pašreizējo Ventspils basketbola komandu ar toreizējo. Vēl jau daži viesspēlētāji ir, bet ar VEF sastāvu vairs nevar salīdzināt. Lai gan arī Rīgā finanses apgrieztas, tāpat kā visur.»
«Vai viņam interesē vienkāršā tauta? Nē, viņam galvenokārt interesē tikai paša maks!» smejas kāda cita pusmūža ventspilniece. «Vai viņš tautai ir kaut ko devis no savas kabatas? Vari nosaukt vismaz vienu lietu? Tā ir tikai acu šilierēšana. Vai veco ļaužu pansionātam viņš ir ko devis? Man ļoti žēl par tiem nabadziņiem. Cilvēki tur ir pārstrādājušies, aldziņas mazas, mazākas nekā slimnīcā, bet kā tur jāstrādā! Viņiem uz 140 cilvēkiem ir tikai viena māsiņa. Kā Ventspilī būs turpmāk? Tieši tāpat, kā bija līdz šim. Tāpat kā pirmoreiz, kad Lembergu arestēja. Sliktāk jau nebūs. Kas tad var būt vēl sliktāk? Darba jau lielākajai daļai tāpat nav. Jaunie šeit palikt negrib, jo ar tiem 500 eiro ģimene nevar izdzīvot. Tas nav normāli. Protams, ir vietas, kur maksā vairāk, kur ir normālas algas, bet viņus tāpat apčakarē. Pensionāriem iedod 30 eiro, un viss. Bet padomā, kādi miljoni! Tie nav tikai viens vai divi, tie ir 200 miljoni! Vai tas ir normāli? Viņš taču nedzīvos saules mūžu. Protams, viņš nodrošinājis savu ģimeni un bērnus, mazbērnus un mazmazbērnus, bet vai patiešām cilvēkam vajag tik daudz? Un tas ir tikai viens, bet Latvijā tādu ir daudz. Tiesa, runāt viņš prot, bet zaglim ir jāsēž cietumā. Kāpēc man par viņu vēl būtu jāiet balsot? Ko viņš tādu ir izdarījis? Apzadzis tautu? Bet pensionāri balso kā traki, lai gan viņš domā tikai par sevi.»
Cita pusmūža ventspilniece, kādas kafejnīcas darbiniece, teic, ka zogot jau viņi visi, bet šis vismaz kaut ko labu darīja Ventspilij, pensionāriem vismaz kaut drusku palīdzēja. Citi jau nedara neko, tikai zog. Nav zināms, kā būs tālāk. Kaut ko viņi tur štuko, bet vai uz labu vai sliktu, nav zināms.»
Kāda pakalpojumu jomas speciāliste, gados pāri piecdesmit, kas jau vairākus gadu desmitus dzīvo Ventspilī, sarunā izteicās, ka, pēc visa spriežot, minētajai personai acīmredzot trūkusi sāta sajūta. Viņam jau visa kā bija pietiekami, pat vairāk, bet tik un tā vajadzēja vēl un vēl. Bija īpašumi, akcijas, naudas uzkrājumi dažādās valūtās, ārzonās reģistrēti uzņēmumi utt., bet aizvien tika meklēti un īstenoti jauni iedzīvošanās veidi, piemēram, dibinot mistiskas pilsētas attīstības aģentūras, kur saņemts iespaidīgs atalgojums, dalība Ventspils brīvostas valdē un citur. Viņš taču mierīgi varētu paiet malā, baudīt bezrūpīgu un nodrošinātu dzīvi, bet acīmredzot inerce un tieksme pēc materiāliem labumiem bija tik nepārvarama, ka nespēja laikus apstāties un pielikt punktu. Acīmredzot ir taisnība parunai, ka apetīte rodas ēdot, un tas ir novedis pie visai bēdīga iznākuma.»